Gorkšs – uz priekšu par spīti opozīcijai 0
“Lai pats augtu un attīstītos, nepieciešama aktīva opozīcija,” atzīst Kaspars Gorkšs, kurš pirms gada beidza futbolista karjeru un iesaistījās futbola administratīvajos procesos, pēc uzkarsētas priekšvēlēšanu cīņas aprīlī kļūstot par Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentu. Ja viņš rakstītu grāmatu, tajā par līdz šim piedzīvoto būtu nodaļa daudzos žanros – drāma, trilleris, komēdija. Netrūkst ļaužu, kuri spieto ap federāciju un mēģina priekšplānā izvirzīt savas ambīcijas, bet tas tikai vairojot viņa motivāciju darboties ar pilnu jaudu.
Ko tu esi mainījis federācijā, ja neskaita ģenerālsekretāru?
K. Gorkšs: Visu izslaucīt un sēdēt tukšā istabā nav pareizākā rīcība. Man ir komanda – jauni entuziasti, un katrs savā departamentā strādā, lai īstenotu mūsu nospraustos mērķus, lai futbols būtu vide, kurā katrs gribētu atrasties, lai iespējami vairāk cilvēku spēlētu futbolu, gribētu nākt uz spēlēm. Lai izlases rezultāti ne vienmēr ir galvenais, kas raksturo situāciju Latvijas futbolā.
Šobrīd tieši tas uz mēles, jo rezultāti UEFA Nāciju līgā ir bēdīgi.
Nav ko liekuļot – bija izvirzīts mērķis uzvarēt grupā, ko nesasniedzām ne tikai punktu, bet arī spēles kvalitātes, iesisto vārtu un stabilitātes ziņā. Nāciju līgā bija ļoti interesants turnīrs, pirmo reizi reāls uzdevums, kurš jāizpilda, jo pirms tam varējām teikt, ka gribam būt otrie, trešie, tikt uz izslēgšanas spēlēm, bet pēc izlozes saproti, ka ir divi trīs favorīti un jābūt apstākļu sakritībai, veiksmei, lai varētu cerēt ko vairāk. Bet Nāciju līgas D grupa uzlika pienākumu uzvarēt.
Man bija ļoti interesanti paskatīties, kā futbolisti, treneri un federācija tiek galā ar uzdevumu un spiedienu uzvarēt, jo tas atšķiras no spiediena – nezaudēt, nospēlēt iespējami labāk. Skumji, ka pret vienāda līmeņa komandām nav izcīnīta neviena uzvara, tas nav pieņemami.
Kādas bija galvenās problēmas?
Neredzējām maksimālu pašatdevi laukumā, dziņu uzvarēt, izpratni, kāpēc spēlējam, ko aizstāvam. Es diemžēl to neredzēju – bija emocijas ap spēli, pirms un pēc tās, sarunas ģērbtuvē, bet laukumā ar šo uzdevumu netikām galā. Turpinājām spēlēt režīmā, kas bija iepriekšējos kvalifikācijas turnīros. Taču pretinieki teorētiski bija mūsu kalibra, tādi, kurus uzvarēt agrāk vienmēr bija uzdevums. Pret spēcīgākiem pretiniekiem apzinies, ka jāizdara maksimums, lai kaut ko sagaidītu, bet šoreiz nespējām pārslēgties, paņemt spēli savās rokās, pašaizliedzīgi dzīties pēc uzvaras.
Tā ir galvenā trenera atbildība vai kas cits?
Treneris ir daļa no komandas, atbildība ir kopēja. Pats pēdējais, ko darīt, ir meklēt kādu vainīgo. Augstas klases treneris droši vien var saliedēt komandu un no viduvējas dabūt rezultātu, bet slikts treneris var to neizdarīt pat ar lielisku komandu. Nerunāju ne par vienu konkrēti. Miksu Pātelainena darbu vērtēs LFF treneru padome, valde, un lemsim par nākamajiem soļiem. Bija arī pozitīvas iezīmes – publiskajā telpā, komandas saliedētībā un gara veidošanā tendences bija ļoti labas, arī Miksu pienesums ārpus nacionālās izlases, proti, iesaiste reģionu un jauno talantu attīstībā.
Viņa darba spējas un pašatdeve nevienā brīdī nav apšaubāma, bet futbols nacionālās izlases kontekstā ir rezultātu bizness.
Bieži runājam par FIFA rangiem, varbūt jābeidz maldināt sevi, ka nepelnīti atrodamies tik zemu, 132. vietā, turklāt jau diezgan ilgi. Futbols uz laukuma nemelo, un mūsu spēle parādīja, ka vieta atbilst pašatdeves un, iespējams, meistarības līmenim.
Vai futbolisti par spēlēšanu izlasē saņem prēmijas?
Agrāk bija izsaukumu naudas un prēmijas par izcīnīto rezultātu katrā spēlē, summas samērojot ar pretiniekiem. Kad es ienācu izlasē, pirms katras spēles nosauca prēmijas apjomu, vēlāk pretinieku komandas tika sadalītas blokos, pēc kuriem noteica prēmiju apmēru. Amplitūda bija liela – no dažiem simtiem līdz pat vairākiem tūkstošiem.
Kad secinājām, ka iepriekšējā Pasaules kausa kvalifikācijas cikla prēmiju kopsumma pārsniedza divsimt tūkstošu eiro, kļuva mazliet neērti.
Tagad esam pārgājuši uz stimulējošo modeli, un prēmijas ir piesaistītas mērķa sasniegšanai. Par uzvaru Nācijas līgas spēlē futbolisti saņem pieci simti eiro katrs, un, ja tiktu izcīnīta pirmā vieta grupā, uzkrāto prēmiju apjoms trīs reizes palielinātos. No izsaukuma naudas atteicāmies, jo gribu ieviest kultūru, ka spēlēt valsts izlasē ir gods un privilēģija. Uzaicinājumam uz izlasi būtu jākalpo par motivāciju, nav nekā emocionāli vairāk piesātināta kā iziet laukumā izlases kreklā starptautiskā arēnā.
Pats esmu savulaik saņēmis gan izsaukuma naudu, gan prēmijas, un kāds var teikt, ka šobrīd liekuļoju, taču tāda ir mūsu nostāja, jo uzskatām, ka prēmijai nav jābūt galvenajam stimulam, lai spēlētu Latvijas izlasē. Man nauda nekad nav bijusi dzinulis spēlēt izlasē, es pelnīju, spēlējot Anglijā un citās valstīs.
Bet virmo runas, ka daļai futbolistu prēmijas ir ļoti svarīgas.
Nauda mūsdienās diemžēl izvirzījusies priekšplānā ļoti daudzās jomās. Sportistu vēlme pelnīt maksimāli labi ir apsveicama, tas tomēr ir darbs un īss laiks, kurā vari spēlēt augstā līmenī. Bet tas nekad nevar būt galvenais mērķis ilgtermiņā.
Taču motivējošā prēmiju sistēma tomēr neveicināja futbolistu maksimālu pašatdevi Nāciju līgas spēlēs?
Ļoti daudz runājam par to, ka mūsu spēlētājs ir nemotivēts, inerts, par daudz pelna Latvijas čempionātā. Ar šiem ierobežojošajiem faktoriem esam jauno spēlētāju ielikuši komforta zonā,
šobrīd mums ir paaudze, kas negrib spēlēt ārzemēs, jo tepat ir pietiekami ērti, bet aizbraukšana saistās ar daudziem izaicinājumiem gan sadzīvē, gan sportā.
Ja gribam cerēt uz labiem rezultātiem, jaunajiem futbolistiem iespējami vairāk jāspēlē augstā līmenī ārzemēs, kur viņi cīnās par savu vietu zem saules. U-19 izlase ir labs piemērs, jo tajā daudzi nāk no ārzemju akadēmijām un viņu spēlē manāms izsalkums pēc rezultāta un tāda sportiska nekaunība. Ja pie tādas pierod ikdienā, tad arī izlases sastāvā nepazudīs.
Par kādām algām Latvijas komandās ir runa?
Negribu spekulēt ar skaitļiem. Visiem jau patīk baumot un skaitīt svešu naudu, bet skaidrs, ka esmu dzirdējis par summām, kas tiek svaidītas apkārt, un domāju, ka nākamajā gadā tās vēl pieaugs. Jo būs Eiropas čempionāta kvalifikācija, kas nozīmē, ka klubi saņems naudu no UEFA – par katru spēlētāju, kurš iziet laukumā izlases sastāvā, un iepriekšējā ciklā tie bija seši tūkstoši eiro. Tātad klubs var iegūt ievērojamu kompensāciju par to, ka tam ir daudz izlases spēlētāju, un tādējādi atpelnīt algās iztērēto naudu. Bet diez vai tas veicinās šo spēlētāju izaugsmi.
Kāda kluba vadītājs man teica, ka konkurenti Rīgā solot 10 līdz 15 tūkstošus eiro mēnesī.
Ja tā, tad es būtu gatavs atsākt profesionālo karjeru. No neoficiālās sarunās dzirdētā varu teikt, ka cipari ir neadekvāti lieli šā brīža Latvijas futbolistu līmenim. Protams, ka tas stipri mazina viņu motivāciju spēlēt ārzemēs, taču, kamēr tā būs, diez vai izaudzināsim augsta līmeņa spēlētājus.
Mani tas īstenībā ļoti izbrīna, ka pašus futbolistus nesadusmo tas, ka viņus sauc par izlutinātiem, pārmaksātiem un nemotivētiem. Un to dara ne tikai vidējais Latvijas futbola sekotājs, bet pat viņu klubi, mēģinot atcelt ārzemju spēlētāju limitus, lai kaut kā ierobežotu algu kāpumu vietējiem futbolistiem. Personiski mani visi šie izteikumi un varbūt vēl kaut kas, ko es šajā intervijā esmu teicis, motivētu simtreiz vairāk par pāris simtiem eiro, ko samaksātu par izsaukumu izlasē.
Kāpēc jau vasarā netika izlemts, cik komandu nākamsezon būs virslīgā?
Čempionāts notiek saskaņā ar reglamentu, kas tika pieņemts pirms iepriekšējās sezonas, nevar to mainīt. Desmit vai astoņas komandas virslīgā – šo diskusiju aizsāka gan žurnālisti, gan atsevišķi futbola sabiedrības locekļi, un es nevaru aizliegt cilvēkiem spekulēt, bet uz tā pamata mēs nevaram pieņemt lēmumus. Ja es pirms spēlēm par vietu virslīgā pateikšu – ai, tāpat būs desmit komandas, tas apdraudēs spēles integritāti un godīgumu.
Tāpēc mēs jau laikus pateicām, ka lēmums tiks pieņemts pēc sezonas (nolemts, ka nākamajā gadā virslīgā spēlēs deviņas komandas līdzšinējo asotņu vietā – I. S.). Piekrītu, ka situācija nav ideāla. Šobrīd veidojam čempionātu modeli nākamajiem trim četriem gadiem, lai pie šādas situācijas nevajadzētu atgriezties.
Vizītkarte. Kaspars Gorkšs
* Dzimis: 1981. gada 6. novembrī.
* Amats: Latvijas Futbola federācijas prezidents.
* Latvijas izlasē: 89 spēles, pieci vārti, bijis izlases kapteinis.
* Futbola klubi: Latvijā, Zviedrijā, Grieķijā, Čehijā, Anglijas premjerlīgas klubā “Reading” (2012/2013).
