Māris Zanders: Gads ar Krišjāni 5
Skatoties Ministru kabineta 21. janvāra sēdes videoierakstu internetā, atcerējos slavenā rakstnieka Oldesa Hakslija rakstīto kādā jaunības perioda vēstulē: “Dzīve ir pārāk īsa, lai ņemtu vērā realitāti.” Spriežot pēc tā, kā ministri sēdē raksturoja paveikto gada laikā, kopš strādā šī valdība, viņiem Hakslija aforisms patiktu, jo valdības locekļu atskaitēm ir visai maz saistības ar realitāti.
Pareizāk sakot, tā: nevar teikt, ka darbu uzskaitījums ministru izpildījumā būtu kļūdains; nē, viss pareizi, tomēr realitāte, ko vajadzētu ņemt vērā, ir tā, ka sabiedrības viedoklis par koalīciju un amatpersonu pašnovērtējums būtiski atšķiras.
Kā šī pretruna veidojas un vai ar to var kaut ko iesākt?
Ar varu neapmierināta ir liela sabiedrības daļa arī valstīs, kas pārtikušākas un sakārtotākas nekā Latvija. Acīmredzot cilvēkiem 21. gadsimtā (vienalga, Francijā vai ASV, Lielbritānijā vai Itālijā) priekšstats par to, ko politiskā vara patiešām var un ko nevar, īsti neatbilst realitātei. Rietumu vēlētājs uzskata, ka politiskā vara var atrisināt globālas izmaiņas, kas veidojušās ilgākā periodā imigrāciju plūsmās, demogrāfijā, ekoloģijā, ekonomikas struktūrā utt., operatīvi un, kā saka, tā, lai nevienam nesāp.
Kad tas prognozējami neizdodas, esam dusmīgi.
Latvijas gadījumā situāciju papildus sarežģī tas, ka mums publiskajā telpā nav iesakņojušies tādi citām Rietumu valstīm raksturīgie visās nelaimēs vainojamie kā “globālās korporācijas”, “imigranti”, “Ķīna” un līdzīgi. Mums pat tā pārliecinoši nav izdevies konstruēt tādus bubuļus kā “liberāļi” vai “labējie populisti”. Rezultātā Latvijā konkrētā brīža politiskā vara “izbauda” nesadalītu atbildību un vainu.
No šī viedokļa Krišjāņa Kariņa valdības novērtējuma dažādās aptaujās atšķirīgums no ministru pliķēšanas viens otram pa plecu nepārsteidz.
Tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka politiķi paši nav pielikuši roku neatbilstībai starp pašnovērtējumu un sabiedrības doto vērtējumu. Proti, politiķiem ir raksturīgi dzīvot savā realitātē, kas tiek veidota atbilstoši birokrātiskai (apzīmējums te nav lietots noniecinošā izpratnē) loģikai. Šajā loģikā paveiktā kritēriji ir pieņemto normatīvo aktu skaits, nogurdinošās saskaņošanas sanāksmēs panākto kompromisu daudzums, budžeta sadales procesā izcīnītais par labu kādai konkrētai izdevumu pozīcijai.
Ķeza ir tā, ka šai loģikai ir maz sakara ar realitāti, ko sauc “sabiedrības sajūtas”. Ja sabiedrības vairākumam liekas, ka “lietas nenotiek pareizi”, tad šī sajūta ir realitāte, kurai nevar likt pretī desmitiem lappušu garas atskaites, lai cik faktoloģiski korektas tās būtu. Mēs esam gada laikā izdarījuši to un to, un vēl to, saka ministrs X. “Bet jūs piečakarējāt ar priekšvēlēšanu solījumiem,” atcērt elektorāts. Saruna beidzas nesākusies.
Kā nedaudz ekscentrisku ilustrāciju šādai situācijai var minēt Trampa administrāciju. Tā ir pieņēmusi saprātīgus lēmumus saistībā ar medikamentu cenām, pensijām, pat, lai cik neticami izklausās, legālo imigrāciju un citiem jautājumiem, tomēr atļaušos apgalvot, ka iespaidu par šo prezidentu – gan nīdēju, gan fanu nometnē – neveido šādi lēmumi. Atgriežoties Latvijas realitātē – var gadīties, ka kāds lēmums pat ir pareizs, tomēr, ja daļai sabiedrības ir izveidojies slikts vērtējums par konkrēto ministru, tad šis vērtējums nosaka vērtējumu arī lēmumam. Netaisnīgi? Varbūt.
Tomēr realitāte, pat ja tā nav racionāla, ir jāņem vērā, nevis no tās jānorobežojas.
Kariņš sēdē pavēstīja, ka šī gada prioritāte būšot taisnīgāka valsts (sākot ar nodokļiem, beidzot ar tiesu sistēmu). Nu, lieliski. Tomēr nav grūti iedomāties indīgu reakciju a la “un tad ŠITIE būs tie taisnīgākas valsts veidotāji?”. Nepietiek ar ministru darba vērtējuma reitingiem, kas rodas socioloģisku aptauju rezultātā, jo tie ir vispārināti “momentuzņēmumi”.
Varai pašai ir jāanalizē, kā cilvēki uztver konkrētās amatpersonas komunikācijas stilu, šķietami sīkus, bet kopējam vērtējumam varbūt izšķirošus skandālus. Ministra kļūmīgs publisks izteikums sabiedrisko domu var ietekmēt vairāk nekā visas ministrijas darbs. Sabiedrības vērtējums varai veidojas pēc krietni sarežģītāka algoritma, nekā vara domā.
