Gāndhī nevis Gandijs. Vai tad latvietis kaut ko tādu var izrunāt? 5
Paldies “Latvijas Avīzes” redakcijai par to, ka tā ir nodrukājusi ļoti daudz zinošā Valtera Nollendorfa rakstu “Noziegums, ko Annai izdarīja vietvārdu komisija”. Viņš ļoti savlaicīgi uzsver, ka “dzīvojam atvērtā, mainīgā pasaulē, protam vai visas pasaules valodas, un mums ar šo pasauli jāsadzīvo.” Rakstā tādēļ tiek runāts ne tikai par latviski nepareizi atveidoto ASV vietvārdu rakstību, bet par pārveidotajiem citvalodu īpašvārdiem vispār, kas man ir liela problēma. Jo nav, piemēram, skaidrs, kā latviski jāraksta un jāizrunā īstā amerikāņa – ievērojamā baltista vācisko uzvārdu Schmalstieg (kas attiecas arī uz citiem vārdnīcas neatrodamiem gadījumiem), tas ir slikti, bet ja diženais indietis Gāndhī ir kļuvis par indietim neko neizsakošo “Gandiju”, kad mums jau bija autoritatīvi valodnieki atšķirībā no pagājuša gadsimta trīsdesmito gadu “Gandhi” vārda lietošanas, tas patiesi ir valodniecisks noziegums vai, es gribētu teikt, ne ar ko neattaisnojama un nevajadzīga vardarbība pret katram cilvēkam dārgo tā vārdu.
Un tāda pati vardarbība mums mīļās valodas vārdā ir paveikta ar kaut kādu neatrodamu dekrētu laikam pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad tika nolikvidēta ar burtu “h” apzīmētā indiešu alfabētu skaņa burtos kh, gh, th, dh un dažos citos. Jau tad es pacentos tikties ar vienu no iespējamiem šīs iniciatīvas un uz manu tad arī vairāku kolēģu vārdā izteikto protestu saņēmu īsu, bet izsmeļošu atbildi: ”Vai tad latvietis kaut ko tādu var izrunāt?”.
Bet šajā gadījumā mainās priekšvārdu vai uzvārdu nozīme, kas nereti ir tulkojami tāpat kā citās valodās un godājama apzīmējuma vietā var atklāties lamuvārds. Ir pieņemts pat Latvijas Ministru kabineta lēmums par to, ka dažās valodās īsais “i” īpašvārdu galotnēs ir jāraksta bez latviskajiem -ij vai -ija. Kāpēc to nevar attiecināt uz visām valodām, kas lieto latīņu alfabētu? Kāda vajadzība ir no valodas “bānglā” (bengāļu) lietot ļoti attālināto vietvārdu “Bengālija” – Indijā, pasaulē un vēl Latvijā izcilā Tagores darbu tulkotāja no angļu valodas Kārļa Egles laikā bija “Bengāle”.(atgādināšu, ka tagad ir valsts Bānglādeša). Indiešu nesen pārdēvētie dažu lielpilsētu angliskie nosaukumi arī ieguva šo pilnīgi nevajadzīgo izskaņu.
Mumbai kļuva par Mumbaju un Čennai par Čenaju, jo citvalodu īpašvārdos tiek iznīdēti arī dubultlīdzskaņi, izņemot dažus. Par nepieciešamību sākt kaut kādu sakustēšanos citvalodu īpašvārdu latviskajā rakstībā esmu runājis gandrīz ar visu dažādo komisiju vadību, publicējis par šo problēmu rakstus. Svešvalodu fakultātes Orientālistikas katedra jau pasen pieņēma lēmumu, ka mēs rakstīsim Austrumu valodu īpašvārdus tā, kā to uzskatām par pareizu un ar to iepazīstinājām vienas svarīgas komisijas vadību. Bet nekas nenotiek. Lietuvieši jau ir sākuši šajā lietā kaut ko darīt, jo arī viņu valodā ir noticis tas pats. Cik ar to esmu sastapies, mēs un valodnieciskie tuvie kaimiņi esam vienīgie, kas to dara latīņu alfabētu lietotāju valodu vidū. Vienīgais, ko Latvijā esam panākuši, ir viena novadošiem latviešu valodniekiem man personiski visai nesen pateiktais: “Dariet, kā jums liekas pareizi – neviens jūs netraucēs”. Es tā arī rīkojos jau ilgu laiku, Bet vai šāda pašdarbība būtu jāpiekopj?
Daudzkārt esmu ar apbrīnu skatījis, cik lielu un atbildīgu darbu veic vismaz man šajā gadījumā anonīmie valodnieki, atrodot latviskus nosaukumus ne tikai visiem tālu zemju dzīvniekiem, bet arī augiem un kukaiņiem un pēdējos gadu desmitos arī milzumam tehnisku nosaukumu. Vai tiešām vajadzētu daudz drosmes pamainīt vismaz jaunākos ieviestos voluntāros citvalodu īpašvārdu rakstības gadījumus, jo senāki pastāv visās valodās? Un tas būtu jādara arī nezināmās valodās, meklējot salīdzinājumus vārdnīcas, kā piemēram tas būtu jādara attiecībā uz indiešu īpašvārdiem, kas nākuši no daudzām Dienvidāzijas valodām.
Sagaidot rīcību no valodnieku komisijām, jāatgādina varbūt par vienu no iemesliem, kāpēc mēs un lietuvieši esam bijuši visai bezpalīdzīgi īpašvārdu oriģinālam tuvākā atveidošanā – baltu valodas ir ļoti arhaiskas vairumā citu indoeiropiešu valodu vidū. Īpaši tas attiecas uz lietuviešu valodu.
1833.-1852. gadā izcilais vācu valodnieks Francs Bopps pa daļām izdeva savu galveno darbu “Sanskrita, senpersiešu, grieķu, latīņu, lietuviešu, gotu, senslāvu un vācu valodu salīdzināmā gramatika”. Un lietuviešu valoda bija starp tām dažām, kurās tika atrastas senākas formas nekā sanskritā un sanskrits tika gāzts no senākās indoeiropiešu valodas troņa pirms Turcijas vidienē tika atrastas īstās senākās. Arī mūsdienās starptautiskajā vēsturiskajā un salīdzināmajā valodniecībā lietuviešu valodai ir svarīga vieta. Valodnieku atklājumi ātri atrada dzirdīgas ausis Latvijā un deviņpadsmitā gadsimta otrā pusē indiešus prese bieži nodēvēja par brāļiem. Diemžēl nesekoja mūsu bibliotēkās gulošo izcilo indologu grāmatu studēšana un mēģinājumi apgūt neapšaubāmi joprojām ļoti svarīgo sanskritu. Varbūt šis arhaisms izpaužas arī tagad mūsu pārāk izteiktā vēlmē sev stipri pielāgot citas valodas to īpašvārdu latviskā rakstībā, maz pacenšoties pašiem arī tām mazliet pielāgoties.
