Gatavojoties lidojumam mūzikā. Kulmināciju sasniegušas Mūzikas akadēmijas simtgades svinības 1
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) šajās dienās nosvin savu simtgadi. Galvenie notikumi risināsies sestdien, 11. janvārī, kad Lielajā ģildē skanēs jubilejas koncerts, bet Mūzikas akadēmijā notiks simtgades salidojums.
Katras augstskolas lepnums ir tās studenti, tādēļ šajās lappusēs stāstām par trim izciliem jaunajiem mūziķiem.
Pirmais uzvarējušais latvietis
MATĪSS PĒTERIS CIRCENIS mācās dziedāt un spēlēt klavieres no piecu gadu vecuma. Rīgas Doma zēnu kora un citu koru sastāvā un arī kā solists apceļojis lielu daļu Eiropas, kā arī Japānu, Izraēlu un ASV. Kopā ar Rīgas Doma zēnu kori un kamerkori “Ave Sol” piedalījies vairākās LNOB operizrādēs – “Karmena”, “Pīķa dāma”, “Toska”, “Dullais Dauka”, “Tanheizers”, “Klīstošais holandietis”. Kā solists dziedājis “Burvju flautā” un “Verterā”.
Jaunais diriģents ieguvis vidējo profesionālo izglītību Nacionālās mākslu vidusskolas Rīgas Doma kora skolas kordiriģēšanas nodaļā pie pedagoga un diriģenta Mārtiņa Klišāna.
“Visi puikas, kas gājuši caur Mārtiņa Klišāna vadīto zēnu kori, vienā brīdī viņu ieraudzījuši kā kora un diriģēšanas lielmeistaru, kuram ir izcils kontakts ar zēniem un no kura mazliet baidās, bet ļoti ciena,” par savu ieaugšanu kora mākslas pasaulē stāsta Matīss Circenis.
Patlaban viņš ir Mūzikas akadēmijas profesionālā bakalaura V/VI semestra students. Mācās kora diriģēšanu profesora Andra Veismaņa klasē. Dziedājis Rīgas kamerkorī “Ave Sol” un strādājis kā kormeistars un diriģents vairākos Latvijas koros.
2018. gada vasarā Matīss ar Viļņas kamerkori “Aidija” iestudēja un atskaņoja latviešu komponistu kormūzikas programmu Nidā (Lietuva) rakstnieka Tomasa Manna festivālā. Viņš bijis arī bērnu un jauniešu radošās nometnes “Vītolēni” kora diriģents un pagājušogad – Jāzepa Vītola Gaujienas mūzikas dienu noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs.
Matīss ir vairāku solo dziedāšanas konkursu laureāts Latvijā,
tomēr kā savu lielāko sasniegumu uzlūko to, ka pērn oktobrī kļuva par pirmo jauno Latvijas diriģentu, kas izcīnījis uzvaru Jāzepa Vītola 6. starptautiskajā kordiriģentu konkursā Rīgā.
“Konkurss bija nedēļu ilgs brīnišķīgs piedzīvojums,” viņš atceras, “fināla kārtā bija jāstrādā četrdesmit minūtes mēģinājumā un pēc tam jādiriģē koris ar orķestri.
Ne pa jokam – tavā priekšā uz podestiem Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Mūzikas akadēmijas koris un augstskolas orķestris…
Vienmēr finālā bijuši latvieši, dažreiz pat divi, bet pārsvarā visi ļoti mācījušies kordiriģēšanu, bet trūcis pieredzes orķestra diriģēšanā. Man arī tā pieredze nav tik liela, bet šoreiz paveicās. ”
Līdzās kordiriģēšanai Matīsu interesē arī orķestra diriģēšana, tādēļ “Erasmus” apmaiņas programmā viņš devies uz Amsterdamu, kur jaunais latviešu mūziķis katru nedēļu apmeklē Karaliskā “Concertgebouw” orķestra (savulaik šo brīnišķīgo orķestri vadīja latviešu izcilība Mariss Jansons. – V. K.) koncertus.
Matīsam vienmēr patikusi latviešu kormūzika, viņš teic, tieši tādēļ jau pastāv Dziesmu svētki, ka latviešiem ir tāda kormūzika, kādas nav nevienam pasaulē, bet pēdējā laikā īpaši tuvi kļuvuši 20. gadsimta impresionisti kā Moriss Ravels.
Pirmā koklētāja Londonā
Koncertkoklētāja LĪGA GRIĶE Mūzikas akadēmijā studē lektores Andas Eglītes klasē. Kopš 2003. gada piedalījusies un izcīnījusi godalgotas vietas daudzos starptautiskos konkursos un festivālos.
Spraigā konkurencē iekļuvusi finālā prestižajā Džordža Gēršvina konkursā Ņujorkā.
2017. gadā saņēmusi Latvijas Mūzikas akadēmijas un “Latvijas Mobilā telefona” Gada balvu.
2018. gadā papildinājusi zināšanas Karlsrūes mūzikas augstskolā Vācijā. 2019. gadā ieguvusi pirmo vietu, konkurējot ar koklei radniecīgiem instrumentiem no visas pasaules Starptautiskajā kanteļu konkursā Somijā, kā arī pirmo vietu Mūzikas akadēmijas stīgu katedras konkursā.
Uzstājusies kā soliste ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas Simfonisko orķestri, Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri, profesionālo pūtēju orķestri “Rīga” un citiem kolektīviem. Aktīvi koncertē gan kā soliste, gan koklētāju ansambļa “Kantata”, gan dažādu citu kameransambļu sastāvā.
Pie Līgas sevišķiem panākumiem jāmin pirmā vieta konkursā “Grand Prize Virtuoso”,
kas ļāva kļūt par pirmo koklētāju, kura uzstājusies Alberthola koncertzālē Londonā. Videokonkurss notika starp visiem stīgu instrumentiem – čellu, vijoli, kontrabasu… Un tad pienāca e-pasts: esat ieguvusi pirmo vietu un iespēju piedalīties laureātu koncertā! Savukārt Anglijā brīnījušies, kas tā kokle par instrumentu, no kurienes?
“Jau trīsdesmit gadus mēģinām tikt vaļā no stereotipa, ka kokles spēlē tikai ansambļos, tautastērpos un bizēs,” saka Līga. Protams, kurš gan nezina Latvijā slavenāko etnogrāfiskās kokles spēlētāju, izcilu improvizāciju meistari Laimu Jansoni, taču koncertkokle ir kas cits.
Tā lielākā atšķirība, ka etnogrāfiskai koklei ir desmit, maksimums, vienpadsmit stīgas, bet koncertkoklei trīsdesmit trīs. Etnogrāfiskā kokle vairāk domāta pavadījumam, bet
uz koncertkokles var izspēlēt absolūti visu to pašu, ko uz klavierēm, vijoles vai jebkura cita instrumenta.
“Ne viens vien skaņradis, ieraugot koncertkokli, šo lielo instrumentu, nobīstas. Bet īstenībā tur nav ko baidīties,” saka Līga, “daudzi komponisti veiksmīgi sadarbojušies ar Mūzikas akadēmijas studentiem, ir radīti skaisti skaņdarbi tieši koklei.”
Līga uzteic Jēkabu Nīmani, viens no atsaucīgākajiem esot arī daudziem talantiem apveltītais saksofonists Aigars Raumanis (nupat nominēts “Lielajai mūzikas balvai 2019”. – V. K.).
Savulaik Pāvila Jurjāna mūzikas skolā pirmā kokli iepazina Līgas vecākā māsa.
Kad viņa dzīvē tomēr izvēlējās valodas, vecāki, lieli mūzikas cienītāji, mēģināja vēlreiz un ielika kokli rokās arī jaunākajai meitai. Līga atceras, ka ģimenē vienīgi vectēvs spēlējis kādu mūzikas instrumentu – mandolīnu – un savam priekam. Kopīgi muzicēt nav sanācis, jo Līgai tolaik vēl bija tikai divi gadiņi.
Mūziķe stāsta, ka bērnu mūzikas skolās iestājas tik daudz kokles spēlēt gribētāju, ka visus nevar paņemt, bet
mūzikas vidusskolās koklētāju skaits strauji sarūk –
esot ļoti grūti profesionāli mācīties bez konkrētiem piemēriem, labiem solistiem kokles koncertos. Pazīstams ir ansamblis “Altera veritas”, kur kokli spēlē Anda Eglīte, taču liela daļa no kokles spēli apguvušajiem kļūst par tās skolotājiem un pasniedzējiem.
Trešā Lelde
Aizvadītais gads jaunajai operdziedātājai VIKTORIJAI PAKALNIECEI nāca ar debiju uz operas skatuves un pirmo lielo lomu un bakalaura diplomu Mūzikas akadēmijā. Patlaban viņa ir maģistrantūras 1. kursa studente operdziedāšanā.
Nav tā, ka Viktorija vienmēr gribējusi būt operdziedātāja. Vēlējusies kļūt par pianisti, bet licies – vai nu spēlē klavieres kā Vestards Šimkuss, vai nespēlē nemaz!
Viņa jau diezgan nopietnu karjeru paguvusi spert citās jomās – mārketingā, apdrošināšanā, pasākumu organizēšanā –, tomēr sirdī vienmēr bijušas klavieres un paralēli koris.
Kad piedzima meita Viktorija, pēkšņi sapratusi, ka vairs negrib strādāt nevienam citam, bet gan darbu, kas sagādā prieku pašai.
Atcerējusies, ka prot tīri labi lasīt no lapas un ir labas attiecības ar klavierēm. Piezvanījusi uz Radio kori – esmu gatava nākt dziedāt! Atbilde skanējusi – vispirms iemācies to darīt!
Sākumā vokālu mācījusies pie Gundara Dziļuma Rīgas Doma kora skolā, tad pie Airas Rūrānes vokālajā katedrā Mūzikas akadēmijā, nu arī pie vienas no daudzsološākajām jaunajām pedagoģēm Irmas Pavāres un pie Ingas Kalnas Hamburgā. Pēc katras privātās dziedāšanas stundas jutusies kā lidojam trīs centimetrus virs zemes.
Mūzikas akadēmijā Viktorija netikusi budžeta grupā, jo ir starpība, vai stājies augstskolā sešpadsmit gados vai kad jau pāri divdesmit…
Tieši Aira Rūrāne ieteikusi doties uz izsludināto solistu noklausīšanos operas jaunuzvedumam “Spēlēju, dancoju”.
Viktorija apguvusi visu partitūru, taču trīcējušas gan kājas, gan rokas.
Akadēmijā vēl bija palikuši nodziedami divi eksāmeni, kad pienāca ziņa no operas: viņa apstiprināta Leldes lomai trešajā sastāvā!
Tagad viņa ir viena no trim Leldēm līdzās Marlēnai Keinei, kura dziedāja pirmizrādē, un Jūlijai Vasiļjevai.
Viktorija par savu Leldi stāsta: “Ļoti jauna, trausla, ļoti tīra un ievainojama, bet prot arī sevi aizsargāt. Trauslums mijas ar dziļu sajūtu par to, kas viņa pati ir, kaut šī sajūta gan piedzimst tikai izrādes beigās. Taču man patīk, ka varu šo sajūtu attīstīt no pirmās nots. Un viņa iet tālāk ar šo pašapziņu, sapratni un spēku, kas nāk no Tota stīgām.”
Viktorija tomēr atzīst, ka Leldi nevarētu nodziedāt bez pieredzes operstudijā “Figaro”, kur mākslinieciskais vadītājs Viesturs Gailis devis iespēju iekost operas uzvedumu ābolā un kur nupat nodziedāta arī Ragana, kolorītākā no visām Humperdinka operas “Ansītis un Grietiņa” lomām.
