Tikai pēc kāzām atklājās, ka mans vīrs ir varmāka. Līdz tam viņš nebija iespaidojis mani ne ar vārdiem, ne ar darbiem. Domāju, ka Latvijā ir simtiem tādu sieviešu kā es. Viņas vienkārši nevēlas runāt, jo ir iebiedētas. Arī es daudzas reizes esmu saskārusies ar apkārtējo nesapratni un nosodījumu.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem

Kokteilis

Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj

RAKSTA REDAKTORS

VIDEO. “ASV aizliedz ar likumu, Latvijā tirgo uz katra stūra!” Brīdina par zīdaiņiem bīstamām precēm 13

Lasīt citas ziņas

Sabiedrībā valda uzskats, ka šādas problēmas eksistē tikai dzērāju ģimenēs, bet tā nav! Manā ģimenē neviens nav aizrāvies ar alkoholu, strādājam normālās darbavietās. Pazīstu arī kādu turīgu ģimeni, kur sievu iekausta vienkārši tāpat, “profilakses pēc”. Kādu citu manu paziņu vīrs regulāri izvaro. Kad jautāju, kāpēc neiet projām, atbilde ir viena: “Kur es iešu? Kas mani ņems ar bērnu?” Uzskatu, ka sievietēm jāmaina sava domāšana. Ja ne sevis, vismaz bērnu dēļ… Lūdzu, pastāstiet par vardarbībā cietušo sieviešu atbalsta grupām! Es būtu ar mieru tādu veidot savas dzīvesvietas tuvumā, bet nezinu, kas jādara. 
Jolanta

Izpausmes

Vardarbība ģimenē – tas diemžēl nav sieviešu izdomājums, bet gan skarba realitāte. Stāsti par sadzīves likstām, nejaušu kritienu, auto avāriju… – tamlīdzīgas pasaciņas parasti izdomā kauna, bezcerības un atriebības baiļu dēļ. Apkārtējiem tiešām ir grūti noticēt, ka zilumu zem acs vai citās vietās sieviete guvusi tikai tāpēc, ka vīram bijis draņķīgs garastāvoklis, ka priekšnieks darbā nokaitinājis, ka bērns traucējis skatīties futbolu tiešraidē, ka ārā līst lietus…

Kokteilis

VIDEO. Soctīklu hits – Ogres novada mērs Helmanis “mērojas spēkiem” ar Andri Kiviču: “Viņš ar to roku varēs tikai pačurāt””

VIDEO. “Priecājos, ka aizbraucu dzīva mājās…” Pasažiere sašutusi par autobusa šofera rīcību, kas apdraudējusi citu drošību

Daudzi jau sākuši dārza sakopšanu. Varbūt laiks sakopt arī radu kapavietas?

Lai gan joprojām valda uzskats, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un ka svešiem ļaudīm tur nav ko pa vidu maisīties, taču speciālisti atzīst: jebkurās izpausmēs tā ir noziegums.

Krimināllikumā par smagu miesas bojājumu nodarīšanu paredzēts sods ar brīvības atņemšanu līdz 15 gadiem, turklāt tādos gadījumos nav svarīgi, kur šis noziegums noticis – uz ielas, mežā vai mājās.

Aptauju dati gan liecina, ka sievietes lielākoties cieš savās mājās. Varmākas visbiežāk ir vīri, partneri, ģimenes locekļi un paziņas, nevis nejauši sastapti svešinieki. Tādi secinājumi ir arī Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” vadītājai, psiholoģei Inesei Rukai un šī centra psiholoģei, psihoterapeitei Ritmai Lasmanei, kuras “Skalbēs” organizē un vada arī īpašas atbalsta grupas cietušajām.

Vardarbīgi cilvēki parasti nespēj kontrolēt savu uzvedību un neprot savu rīcību loģiski izskaidrot. Viņi cietušās izolē arī no sabiedrības – neatļauj nekur iet, ne ar vienu runāt, atņem mobilo telefonu, atslēgas – sak, sēdi mājās un pārdomā dzīvi, lai nākamreiz mani vairs neizaicinātu… Varmākas parasti mēdz taisnoties, ka sieviete pati esot pie notikušā vainīga. Pat tad, ja vīrietim ir iemesls būt dusmīgam, viņam nav tiesību izpaust savas emocijas šādā veidā, uzsver psiholoģes.

Būtiska ir arī ekonomiskā kontrolēšana, kas liedz sievietei pārvietošanās un saziņas iespējas. Sievai regulāri jāatskaitās vīram, kur viņa tērē naudu, lai gan vīrietis pats nestrādā. Vai arī varmāka strādā, bet neļauj to darīt sievai, izsniedzot viņai naudu tikai pārtikas iegādei un komunālajiem maksājumiem.

Nereti sievietes cieš no vīru vardarbības gadiem ilgi. Kāpēc neko nedara, lai situāciju mainītu? Iemesli ir dažādi, piemēram, baidās no turpmākas vardarbības un finansiālām grūtībām pēc aiziešanas no vīra vai arī uzskata, ka ģimenei jāpaliek kopā, ka bērniem tomēr vajadzīgs tēvs.

Bet viņi izaug un nesaprot, kāpēc mamma tā rīkojusies. Jo šādās ģimenēs cietēji ir arī bērni – vecāki sagrauj viņu drošības sajūtu un spēju uzticēties cilvēkiem, vardarbību mājās nepilngadīgie sāk uztvert kā normālu parādību, kā partneru kontaktēšanās veidu un vēlāk savas ģimenes attiecības veido tāpat.

Bieži iemesls klusēšanai ir kauns atzīties, kā pret upuri pāridarītājs izturas. Reizēm varmākam izdevies sievietei iestāstīt, ka vainīgā ir viņa. Neaizmirsīsim, ka pastāv ne tikai fiziska, bet arī emocionāla vardarbība, kad vīrietis aizskar sievieti ar vārdiem un apvainojumiem, noniecina visu, ko viņa dara un saka. Šo varmācības veidu ir grūtāk apzināt, pārtraukt, pierādīt.

Rīcība

Vispirms sievietei pašai ir jāapzinās, ka viņa saskārusies ar vardarbību un ka vēlas šo situāciju manīt. Svarīgi, lai būtu kāda uzticamības persona (piemēram, draudzene vai kāds radinieks), pie kura vērsties, ja nav kur iet. Ja šādu personu nav, cietusī sieviete sastopas ar papildu grūtībām, gadās, ka palīdzība jālūdz pat kādai svešiniecei uz ielas… Pēc tam gan vienmēr jāmeklē profesionāla palīdzība pie psihologa, sociālajā dienestā, bāriņtiesā. Jāņem vērā, ka izkļūt no šādām likstām nav viegli – gan aiziešana no vardarbīgā partnera vai viņa izlikšana no mājām, gan laulības šķiršana, gan pāridarītāja sodīšana prasa lielu enerģiju un pārliecību par saviem spēkiem.

Ko darīt? Vispirms izsauciet policiju! Nav svarīgi, vai tā būs valsts vai pašvaldības policija. Likums nosaka, ka nevienu izsaukumu nedrīkst atstāt bez ievērības, un tā ir policijas dežuranta kompetence, kādu struktūrvienību sūtīt palīgā.

Policijas pienākums ir pārtraukt noziegumu, veikt notikuma vietas apskati, savākt pierādījumus, sniegt palīdzību cietušajiem, noskaidrot lieciniekus, aizturēt vainīgo, izsniegt nosūtījumu uz tiesu medicīnisko ekspertīzi.

Policijai obligāti jāsastāda arī akts par notikušo. Šis dokuments vēlāk noderēs, ja nolemsiet ierosināt krimināllietu un būs nepieciešams apliecinājums tiesai, ka notikusi vardarbība. Policijas uzdevums ir cietušā nogādāšana medicīnas iestādē, lai veiktu veselības pārbaudi un sniegtu nepieciešamo palīdzību. Tiesu medicīnisko ekspertīzi gan izdara tikai pēc policijas lēmuma pieņemšanas par šādu nepieciešamību. Arī pats upuris var doties uz medicīnas iestādi, un tas jādara iespējami ātrāk pēc notikušā.

Jā, palīdzības iespējas laukos nav tik plašas un tik ātri sasniedzamas kā Rīgā, taču tas nenozīmē, ka plinte jāmet krūmos.

Krīzes centram “Skalbes”, piemēram, var zvanīt visu diennakti un bez maksas no jebkuras vietas Latvijā. Svarīgi būtu sameklēt arī juristu, lai lūgtu padomu un palīdzību. Ja sievietei ir finansiālas problēmas, jāmeklē bezmaksas iespējas, ja ne – lieti noder jebkura zvērināta advokāta konsultācija.

Arī likumdošana valstī pamazām mainās, lai ātrāk un efektīvāk palīdzētu vardarbības upuriem. Varmākam, piemēram, jau tagad var aizliegt tuvoties upurim un viņa dzīvesvietai. Tieslietu ministrijā strādā pie izmaiņām Krimināllikumā un Civillikumā – iespējams, ka jau tūdaļ, uzzinot par vardarbību ģimenē, policija varēs aizliegt varmākam uzturēties dzīvoklī vai mājā līdz tiesas lēmumam pat tad, ja tas ir tikai viņa īpašums.

Grupas

Reizēm mums šķiet, ka vienkāršāk un ērtāk ir aiziet aprunāties ar psihologu, un problēma būs atrisināta. Taču vardarbības likstas nereti jāšķetina gadiem, nepietiek ar pāris konsultācijām. Speciālisti iesaka iesaistīties atbalsta grupās, kur satiekas sievietes ar līdzīgām problēmām. To, ko var apgūt grupā, nekad nevar iegūt individuālās sarunās. Atbalsta grupā sieviete apzinās, ka līdzīgas nelaimes piemeklē arī citas, uzzina, kā viņas tikušas galā – ir vieglāk saprast, kā risināt savu situāciju.

Vienā grupā parasti ir astoņas līdz desmit sievietes (atsevišķos gadījumos – vairāk). Atsauksmes liecina: viņām beidzot ir sajūta, ka satikušas domubiedrus, kuri saprot cits citu no pusvārda. Katrai sievietei, protams, mēdz būt atšķirīga pieredze. Viena jau ilgāku laiku dzīvo šķirti, otra tādu lēmumu pieņēmusi nesen, cita vēl joprojām pakļauta vardarbībai…

Nodarbībās vadītājs, kurš ir profesionāls psihologs vai psihoterapeits, sākumā sniedz teorētiskas zināšanas par vardarbību, kas ļauj labāk izprast notiekošo, un pēc tam sievietes pašas stāsta, kā šī teorija atbilst viņu dzīvei un pieredzei. Ar vienu grupu psihologs strādā reizi nedēļā – pavisam 12 reizes. Uzreiz tas varbūt nav pamanāms, taču, nodarbības pabeidzot, šīm sievietēm jau ir cita pašapziņa un pārliecība, viņas ir dzīves gudrākas un vairāk spēj ar savām problēmām pašas tikt galā.

Jaunas atbalsta grupas vardarbībā cietušajām “Skalbēs” paredzēts organizēt rudenī – uz tām jau var pieteikties. Paralēli iecerēts arī strādāt ar vīriešiem – protams, tikai ar tiem, kuri nonākuši pie atziņas, ka vardarbība ne pie kā laba nevar novest. Ja kādreiz atkal gribēsiet pacelt roku pret sievieti, ejiet kaut vai no mājas ārā nomierināties, bet vardarbīgi ļaut vaļu emocijām nedrīkst! Jā, starp citu, arī sievietes mēdzot būt vardarbīgas pret saviem vīriem vai partneriem, taču tā pārsvarā ir emocionālā vardarbība.

Vēlme veidot atbalsta grupu nav peļama, taču diez vai bez speciālista (psihologa vai psihoterapeita) palīdzības tas būs realizējams. Var, protams, vienkārši sanākt kopā un aprunāties – arī tam ir jēga, taču profesionāls skats no malas un kvalificēts padoms tādos gadījumos ir neatsverams.

Starp citu, pirms ķerties pie šādu grupu veidošanas, der noskaidrot, vai tuvākajā apkārtnē tādas iespējas jau netiek piedāvātas. “Skalbes” neliedz zināšanas arī psihologiem no lauku rajoniem, un dažviet Latvijā, piemēram, Cēsīs, jau sekmīgi darbojas atbalsta grupas vardarbībā cietušajām sievietēm.