“Virsroku ņēmusi baudu un interešu kultūra.” Saruna ar filozofi Maiju Kūli 4
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Paradoksālā laikā dzīvojam – jo vairāk ļauts brīvības, jo iespējams lielāks apdraudējums. Par izjaukto pasaules kārtību un kovida mācībām spriež arī filozofi, Maija Kūle viņu vidū allaž izcēlusies ar skaidru un atklātu valodu.
Lai satiktos sarunai un fotosesijai, jāmēro pāris stundu garais ceļš uz Gulbenes pusi, Maijas Kūles dzimto Lejasciemu, kur viņa augusi un skolojusies. Kopš aprīļa šeit saimniekojot savas vecāsmammas mājā kopā ar dzīvesbiedru Rihardu un palīdzot abu dēlu ģimenēm pieskatīt mazbērnus.
Esot diezgan strauji sadzimuši, nu jau kopā pieci, tāpēc pietiek gan rūpju, gan jautrības. Lielākie diebj pa plašo zālienu šurpu turpu, vakaros lec pa vecmāmiņas Maijas gultu kā batutu, bet mazākais vēl mammai uz rokām.
Tikko saimniece atgriezusies no Lejasciema kapsētas – vajadzējis sakārtot tuvinieku atdusas vietas, kur līdzās vecvecākiem un vecākiem apglabāts vēl gados jauns viņas brālis Jānis.
Satikšanās kapu svētkos ir arī jūsu ģimenes tradīcija?
Tā ir gan satikšanās, gan piemiņa, arī dārzkopība un mazliet sacensība, kam labāk puķes aug. Savulaik Sociālo zinātņu fakultāte izdeva grāmatu “Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”.
Ilgu laiku kapu svētkos satikāmies ar klases biedriem, piederu vēl tai paaudzei, kam vidusskolas klases biedri ir kā brāļi un māsas.
Pabeidzu Lejasciema vidusskolu, klase tolaik bija vērtīga kopiena, bērni – labi, lai gan netrūka arī palaidnību ar krietnu devu romantikas. Gājām pa nakti uz kapiem, jo puikas bija sadomājuši uzrāpties zvanu tornī un tieši divpadsmitos zvanīt tā, ka viss ciems skan un tantes nobīstas.
Gribot negribot sērga liek vairāk padomāt par eksistenciāliem jautājumiem, jums arī?
Neizdarītie darbi un idejas par to liek domāt. Vajag vēl tādu un tādu grāmatu uzrakstīt un 2023. gadā, kad vīruss būs nokauts, jāaizbrauc uz Pasaules filosofu kongresu Melburnā, Austrālijā, kur vēl nekad neesmu bijusi. Uz to ir jāpaspēj.
Man personīgi ar nāvi bija ļoti sāpīga pieredze, kad 1984. gadā sabrauca manu brāli, viņam bija tikai 25 gadi, taisījās precēties. Toreiz dzīvoju Rīgā, tā bija 13. janvāra nakts, liels sniegputenis, viņš gāja pa ceļa malu uz Velēnas pusi, kad uzbrauca mašīna, un trieciens bija nāvējošs.
Vai kā tas sāpēja. Raudāju un sev vaicāju, ja Dievs sekundē prasītu, vai esi ar mieru mainīties ar savu brāli, lai viņš var padzīvot savu dzīvi, es teiktu – jā!
Kad aiziet jauni cilvēki, jādomā par to, ka tas nav godīgi no Dieva un likteņa puses.
Filosofi* jau allaž ir sprieduši, kas ir nāve un vai pastāv mūžīgā dzīvošana.
Senekam ir tāda doma – kāpēc baidāties no nāves, ja jūs visi tajā esat bijuši! Lasu un domāju – es tiešām tik ilgu laiku te neesmu bijusi, ne Romas gladiatoru laikā, ne Pirmā un Otrā pasaules karā…
Esmu šeit nepilnus 70 gadus, kad man ir iedota dzīvība, un pēc tam būs tieši tas pats, kad manis nebija.
Vai tas nomierina?
Nē, tas vienkārši ir interesanti. Man vistuvākā ir filosofiski reliģiskā neoplatonisma mācība, kurā nav baznīcas ar sociālo kontroli, varu, kas mēģina būt ekonomiski ietekmīga, par ko tai varētu šo un to pārmest.
Kristietībā man būtu grūti sagremot tādas dogmas kā Marijas nevainīgo ieņemšanu, Kristus augšāmcelšanos ar visu ķermeniskumu, – vajag būt stipri ticīgam, lai mūsdienās to pieņemtu.
Neoplatonisms neko neapspiež un neregulē, Dievs ir gaisma, pasaules skaistums, kosmosa harmonija, un dvēseles – kā estetizētas dzirkstelītes.
Pirms devos pie jums, papētīju Lejasciema vēsturi, izrādās, ka garajā panākumiem bagāto novadnieku sarakstā ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, rakstnieci Annu Saksi, aktieri Kārli Sebri ir arī rakstniece un filosofe Zenta Mauriņa. Kādu vietu viņa ieņem mūsdienu filosofijā?
Atceros, vēl padomju laikā kolēģis Edgars Mucenieks bija izdomājis, ka rakstīs zinātņu kandidāta disertāciju par Zentu Mauriņu, tad viņu pasauca direktors Šteinbergs un teica – par šo komunistu kritiķi tu nemūžam neko nerakstīsi!
Pēc tam nāca laiks, kad svinējām viņas simtgadi, bija konference un izdota grāmata. Ārzemniekiem Mauriņu pasniedzu kontekstā ar filosofiem, kurus viņi pazīst.
Kad pirms pāris gadiem izgaismoju viņu Austrijas konferencē Lincā, austrieši, kas ļoti lepojas ar saviem filosofiem, bija sajūsmā, ka Latvijai ir tik dižā sieviete, kas turklāt rakstījusi vāciski.
Mūsu studentiem Mauriņa bija populāra deviņdesmitajos gados, jo tolaik viņu pasniedzām kā Latvijas lepnumu, bet tagad globalizētajā studiju pasaulē vairs neņem pretim.
Latvijas Universitātē nedabūsit filosofijas doktorantu, kas gribētu rakstīt disertāciju par Zentu Mauriņu. Jaunatnei šķiet, ka viņa ir vecmodīga ar stipru moralizēšanas pieskaņu, arī tautasdziesmu apbrīnošana vairs neiet.
Runāju par studentu aprindām, kas gadu pēc gada iet cauri mūsu fakultātei. Taču domāju, ka Zentas Mauriņas laiks atkal pienāks, gan jau globalizācija iedzīs strupceļā un studenti vairāk pievērsīsies latviskumam.
Latviskuma trūkst jaunajā izglītības reformā, jūs par to jau esat rakstījusi.
Kompetenču izglītības tekstos ar meklētāju ievadīju “latviskais”, “latviešu” un pa visu baru atradu tikai pāris vietās. Neoliberālisma stilā no tās izsviesta filosofija, vietā liekot drāmu.
Protams, izglītību vajag saistīt arī ar praktiskumu, nu lai būtu – mācies ķīmiju, lai zinātu gurķu marinādes proporcijas… Kompetenču izglītība nodarīs arī kaitnieciskas lietas, jo tajā ir par maz latviskuma dzīslas.
Teicāt, ka Mauriņu jūsu studenti neņem pretim, kas tad viņus interesē?
“Tos vecos” viņiem nepatīk lasīt, ja piespiežam, tad – Aristoteli. Ļoti daudz skatās interneta videomateriālus, tokšovus, arī mūsdienu filosofu zvaigzni slovēni Slavoju Žižeku**, kas studējis Francijā, tāpēc pamatdomas nāk no franču kreisās filosofijas.
Viņš ir viens no sociālpolitiski ietekmīgiem prātiem, atļaujas lietot vārdu “komunisms”, kas balstās nevis uz Ļeņinu un boļševikiem, bet komunismu kā ideālu.
Žižeks jāzina, drīz viņš visu pasauli apgāzīs. Jaunieši no viņa ģībst, varbūt ne tie, kas nāk tieši no vidusskolas, bet vairāk pieredzējušie.
Kad dzirdu “komunisms”, interese par šo autoru nerodas, jo zinu, kāds realitātē izskatās ceļš uz komunismu.
Tikko sarakstījos ar vienu mūsu vēstnieci. Nevarot vairs izturēt, kas notiek ar daudzām universitātēm, jo parādās kaut kāds kreisi revolucionārais vilnis zem jocīga politkorektuma.
Eiropas kultūra sāk sevi noliegt, ASV Jeila universitātē bakalauriem pēkšņi vairs nelasīs kursu par renesansi, tāpēc ka ienākot protesti, ka tas ir balto cilvēku civilizācijas radīts fenomens, un universitāšu padomes sāk raustīties.
Vai tas sasaucas ar kustību “Black Lives Matter”***?
Šajā brīdī neviens nedrīkst pateikt neko labu par kolonizācijas sekām, jo tas ir politnekorekti.
Protams, kolonizācija atnesa sliktas lietas un resursu izlaupīšanu, taču atveda valsts pārvaldes formas, saprašanu par naudu, arī vispārcilvēciskās morāles normas, ne tikai vergu tirdzniecību.
Jau pieminētajam filosofam Žižekam pagājušā gada aprīlī interneta tiešraidē par maksu notika diskusija ar Kanādas psihologu Džordanu Pītersonu****, kur abi sāka runāt par politkorektumu, kas ASV tik ilgi tiek piekopts, ieskaitot visus pārmetumus par homofobijām un heteroseksuālo cilvēku izteikšanās aizliegumiem un viņu tiesībām, ka tas ir novedis pilnīgā strupceļā un vajag izbeigt šo falšo politkorektumu.
Tā vieta man likās ļoti saprātīga.
Latvijas Universitāti arī varētu pārņemt falšais politkorektums?
Kamēr mēs strādājam ar šo rektoru un prorektori, tas nenotiks!
Taču zinātne joprojām ir viena no nenovērtētām jomām, kāpēc nespējat pārliecināt valdību?
Oi, kāda tā ir sāpe, un kāpēc mums ar Šuplinsku (izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. – I. P.) tā neiet, nesaprotu.
Viņa taču zina, cik mazas algas ir zinātniekiem. Zinātne Latvijā pēc finansējuma ir gandrīz pēdējā vietā Eiropā, zinātnieki dodas projām uz citām valstīm.
Mani bijušie doktoranti, kas tagad strādā fakultātē, prot piecas valodas, bet viņu lektoru atalgojums uz papīra ir 325 eiro.
Sagrabina klāt vēl kādu naudiņu no Valsts kultūrkapitāla fonda projektiem, sanāk tikai izdzīvošanai. Zinātnieki neprot saliedēties un uzstāties, taču prasa arī ārsti, un redzam, kā viņus apceļ.
Savulaik Jurģis Liepnieks polittehnologu aprindās esot teicis – nevajag tiem zinātniekiem ar’ neko, jo viņu ir tikai trīs tūkstoši, kas vēlēšanām ir pilnīgi nenozīmīga kohorta.
Parunāsim par Rīgas vēlēšanām – kā izvēlēsieties no 15 partiju sarakstiem, par ko balsot?
Par latviešu partijām atkal jāsaka – nu kas tas ir, ka nevarēja apvienoties! Viņu programmas ir visai līdzīgas, ka pat nevaru pateikt, kā saraksti atšķiras.
Piemēram, Jaunās konservatīvās partijas priekšgalā ir glīta meitene, bet nekādus viņas talantus nezinu.
Varbūt Rīgu glābs sieviete pie varas. Ko varat teikt par sievietēm politikā?
Kaut kur internetā angļu valodā klīst tēze – lai pasaulē būtu miers, par aizsardzības ministrēm jānorīko sievietes, kam ir bērni.
Kamēr prezidenti vīrieši rādīs savus muskuļus, viņas par ļoti daudz ko spēs vienoties, īpaši mazu bērnu mammas, nevis dāmiņas, kas tiecas pēc varas.
Mātēm ir cita domāšana, viņām ir attīstītākas, intuitīvākas komunikācijas spējas. Bet tā jau nebūs.
Sievietes politikā ir retums, jo grūti izturēt šo slodzi. Ar prieku skatos uz Dānijas premjeri, šika, smuka. Sievietēm jāiet politikā, lai tikai neattālinās no tautas, kā tas lielākoties notiek ar vīriešiem.
Merkele ir labs piemērs sievietei politikā.
Viņai laikam ir Dieva dota spēja, ko es saucu par politisko ožu – prasme saskatīt laukumu, virzienu, kur sabiedrība virzās, kur kaut kas kā skudru pūznī jāsakrata vai jāizjauc, kādas ir labas idejas.
Kam tā nav, neko nozīmīgu nevar izdarīt politikā, ja nu vienīgi savērpt kādu intrigu.
Egilam Levitam pagājis pirmais gads Valsts prezidenta amatā, kā vērtējat?
Pazīstot viņu personīgi un atceroties runas Zinātņu akadēmijā, gaidīju spēcīgāku ietekmi uz sabiedrību, ka vairāk izskanēs Latvijas situācijas analītiskāks izvērtējums.
Viņa rosināto kultūrvēsturisko novadu projektu vajadzēja apvienot ar administratīvi teritoriālo reformu, tagad ir nokavēts, uztveru to kā ielāpu.
Nesaprotu, kāpēc vispār vajadzēja steigties ar novadu reformu, neuzklausīt iedzīvotājus, tā vara no tautas vēl vairāk atsvešinās.
Nepatika, ka Levits uzbruka Kārlim Ulmanim. Nu nebija viņš vēlēts prezidents, bet Latvija tajā laikā ļoti daudz sasniedza un Ulmanis bija personība, kas atdeva sevi valstij un tautai.
Šajā lēmumā bija pārāk daudz jurisprudences un pārāk maz dzīves mīlestības.
Kāds ir Latvijas mērķis, filosofiski skatoties? Atmodas laikā tas bija skaidrāks par skaidru, pirms kāda laika izskanēja ideja par ceturto atmodu.
Vajag pārtraukt apzagt savu valsti un izbeigt korupciju! Un Džini koeficients***** nedrīkst būt pārāk liels, jo noved pie apātijas, stagnācijas un dažreiz pie revolūcijas.
Latvijā tas ir par lielu – nabagie un bagātie ir pārāk atšķirīgās pozīcijās.
Man ļoti patīk Singapūras piemērs, kā viņu valsts var tikt galā, pat ar visiem daudzajiem aizliegumiem ideālas kārtības tur vēl nav, taču tuvu tai, un izskatās skaisti.
Ar juristu Aivaru Borovkovu kādreiz runājām par sodiem, viņš saka – nevajag censties pēc stiprākiem sodiem, es saku – vajag.
Man šķiet, ka latvieši kovida sērgas aizliegumu laikā sevi parādījuši kā visai disciplinētu tautu, kas vēl no mūsu rakstura īpašībām ir derīgas mūsdienās?
Jāatceras, ka Zenta Mauriņa latviešu mentalitātes pamatā lika izturību un spītu – tas no stoiķiem.
Viņai ir grāmata ar nosaukumu “Spīts”. Aizsūtīja latviešus uz Sibīriju, tomēr daudzi izdzīvoja, padomju varas gados arī iekšēji spītīgi izturēja. Varētu piekrist, ka tā ir mazai tautai vajadzīga mentalitātes īpašība.
Skolā tagad izturību nemāca, lai gan izglītības vēsture rāda, ka zināšanas iegūt ir grūti, tās ir gandrīz ciešanas, klosteros bija ļoti augstas prasības, daudz vajadzēja iemācīties no galvas.
Pamēģiniet kompetenču izglītībā teikt, ka izglītība ir ciešanas, nē, tā ir izklaide, spēles, testiņi – īslaicīgi, fragmentēti.
Šopenhauers ir teicis, ka dzīve ir ciešanas, tas ir dabisks stāvoklis, kas palīdz kļūt stiprākam. Bērniem ir jāspēlējas, metodikas jāveido saprotamas un pieejamas, bet nu jau liekas, ka esam otrā grāvī nonākuši.
Jūsu mazbērni arī mācīsies kompetenču izglītības skolā!
Mani pārņem šausmas par mobingu vai bullingu skolās, kad bērni viens otru apceļ un pazemo.
Biju Turcijā, izglītības darbinieku privāto universitāšu kongresā Antaljā un iepazinos ar somietēm no Turku universitātes, kurām bija interesants referāts par starptautiski pārdodamu produktu pret mobingu.
Uzrakstīju ministrei Šuplinskai, ka vajadzētu to aprobēt latviski, bet viņa neko neatbildēja. Kāpēc neizmantot to, ko vairāk nekā 20 valstis jau atzinušas par labu?
Viens no svarīgākajiem mūsu uzdevumiem – dzīvot tā, lai māte Zeme neaizietu postā. Kā ļaužu prātus pavērst šajā virzienā?
Ir tāda anekdote – satiekas divas planētas, viena kasās, otra prasa – ko tu kasies? Tā atbild – ir tāda slimība “civilizācija”! Otra, kas nekasās, saka – ai, neuztraucies, man arī tāda bija, bet ātri pārgāja.
Cilvēciņi sarīko planētas “kasīšanu”, bet tad paši nobirst nost, un ir miers.
Esam zaudējuši panteistisko sadraudzības izjūtu ar dabu, iekļaušanos ainavā, esam brutāli, ekspluatējam to, uzspiežam savas intereses. Arī filosofos tas redzams no 19. gadsimta, Fihtes tekstos lasām – pārveidosim dabu, ko vēlāk paņēma arī komunisti.
Ar tehnikas attīstību, urbanizāciju, industrializāciju esam uzklupuši dabai vēl vairāk. Eiropas Savienība ar zaļo ideoloģiju ir izrāvusies priekšplānā, bet pārējos tā neinteresē.
Kur filosofi redz glābiņu?
Lielās filosofu mācības priekšplānā liek prātu un gribu, taču tā vairāk posta, tāpēc mūsdienās par svarīgāko jāizvirza cits jēdziens – dzīvība. Kopā ar norvēģu un itāļu kolēģiem tieši rakstām grāmatu par ekofenomenoloģiju, kas iznāks pēc pāris gadiem.
Jau 80. gados Romas pāvests Jānis Pāvils II teica, ka laiks aiziet no cilvēka egoisma un pievērsties dzīvībai, dzīvajai dabai un planētai, respektējot dabas pasauli.
Uz to pusi pamazām ejam, bet, kamēr daba mums nesados pa galvu, tas īsti nepielēks, jo virsroku ņēmusi baudu un interešu kultūra.
Varbūt kovids mums ko iemācīs?
Mani uztrauc tas, ka tik daudzi tomēr nerespektē valdības noteiktos aizliegumus. Laikam neesam vēl pietiekami iebaidīti, lai kaut ko mācītos, visi grib atpakaļ dzīvi, kāda tā bija.
* Maija Kūle savā runā un rakstos lieto vārdu “filosofi, filosofija” ar “s”, ko viņas tekstā respektējam.
** Slavojs Žižeks – profesors Ļubļanas universitātē ar diviem doktora grādiem, vienu no tiem ieguvis filozofijā Ļubļanas universitātē, otru – psihoanalīzē Parīzes 8 Vensēnas-Sendenī universitātē.
*** Afroamerikāņu protestu kustība, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē – melnādaino dzīvībām ir nozīme.
**** Džordans Pītersons – psiholoģijas profesors Toronto universitātē, ieguvis doktora grādu klīniskajā psiholoģijā Makgila universitātē Monreālā.
***** Džini koeficientu visbiežak izmanto, lai mērītu ienākumu nevienādo sadalījumu. Jo augstāks koeficients, jo nevienādāks ienākumu sadalījums.
Maija Kūle
filozofe
Latvijas Universitātes profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta direktore un vadošā pētniece.
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe.
Plaši zināma arī pasaules filozofijas zinātnieku aprindās.
Sešu monogrāfiju autore.
1996. gadā apbalvota ar Spīdolas balvu par grāmatu “Filosofija”, kuru sarakstīja kopā ar dzīvesbiedru profesoru Rihardu Kūli.
2006. gadā saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Teodora Celma balvu filozofijā.
2012. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
