Grūtākais gads, kāds ir piedzīvots. Saruna ar sirds ķirurgu Pēteri Stradiņu 2
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sirds ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Pēteris Stradiņš, kurš vada P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centru, kopā ar kolēģiem veic ne tikai sarežģītas operācijas, bet vienlaikus ārstē arī kovida slimniekus. Runājām par to, kā pagājis šis gads un kas gaidāms nākamajā gadā.
Lielākā daļa medicīnas specialitāšu piedzīvo dīkstāvi, jo kovids ir pāri visam. Cik liela tā šogad ir bijusi sirds ķirurģijā?
P. Stradiņš: Piesardzīgi un saprātīgi plānojot darbu, operāciju skaita kritums ir bijis mērens. Esam operējuši gandrīz tikpat daudz kā citus gadus, kad gadā bija vairāk nekā 1000 operāciju mākslīgajā asinsritē. Šogad aptuvenais skaits būs 900–950 operāciju.
Pavasarī un vasarā galvenokārt ārstējām akūtos pacientus, savukārt rudens pusē – plānveida slimniekus.
Nu jau gandrīz mēnesi plānveida palīdzību esam piebremzējuši, un patlaban mūsu uzmanības centrā ir neatliekamo pacientu ārstēšana. Tās ir operācijas, kuru neveikšana var izraisīt dzīvības vai veselības neatgriezenisku zaudējumu. Jāteic, ka šādu operāciju ir pietiekami daudz un tās lielākoties ir ļoti sarežģītas.
Šķiet, ka šis gads, runājot par operāciju veidiem un to sarežģītību, bijis pats grūtākais, kāds ir piedzīvots Latvijas sirds ķirurģijas vēsturē.
Kādā ziņā pats grūtākais?
Veicot ķirurģiskas manipulācijas un operācijas, pats optimālākais stāvoklis gan pacientam, gan medicīnas personālam ir tad, ja to dara plānveidā. Rūpīgi izmeklējot pacientu, izvērtējot visus riska faktorus, izvēloties pareizo ķirurģiskās ārstēšanas metodi, operācijas risks ir pats zemākais.
Arī medicīnas personāls ir pilnībā nokomplektēts un var labi sagatavoties, turklāt plānveida operācijas parasti veic gaišajā dienas laikā. Savukārt neatliekamā palīdzība ir pavisam kas cits. Kaut steidzamības pakāpe var būt dažāda, tomēr jāņem vērā, ka parasti slimība ir saasinājusies, izmaiņas ir ne tikai sirdī, bet jau visā organismā.
Neatliekamās operācijas veicam gan brīvdienās, gan nakts stundās. Bieži problēmas, kas jānovērš akūtajās situācijās, ir daudz plašākas, nekā operējot plānveidīgi.
Vai neveidojas tāds kā apburtais loks – atliekot plānveida operācijas, slimnīcā arvien vairāk pacientu nonāks akūtā stāvoklī? Pieaugs sarežģīto operāciju skaits, līdz ar to risks cilvēka dzīvībai. Būs arī nepieciešams arvien lielāks finansējums…
Mūsu medicīnas specialitāte nav izraujama no kopējā konteksta. Sirds ķirurģija ir daļa no kardioloģijas, tāpēc mums ir ļoti svarīgi, lai pacientu primārā aprūpe būtu labā līmenī, lai ar attiecīgām sūdzībām par savu veselību pacientam būtu iespēja veikt nepieciešamos izmeklējumus.
Patlaban šajā ķēdē visi etapi ir koronavīrusa pandēmijas ietekmēti – pacienti pa šo izmeklējumu un ārstēšanas ķēdi iet nevis loģiskā secībā, bet gan, tēlaini runājot, ar lēcieniem. Līdz ar to rodas lieli riski, jo ārstēšanas iespējas un iznākums var būt daudz citāds nekā normālos apstākļos.
Vai, saņemot slimnieku akūtā stāvoklī, gadās, ka vienlaikus jāārstē arī kovids?
Jā, dažkārt tieši tā arī notiek. Daļa pacientu, kuriem nepieciešama paātrināta operācija, slimnīcā iestājas jau ar ambulatori veiktu Covid-19 testu, kuram jābūt negatīvam. Pēc tam mēs šos pacientus vēlreiz skrīnējam. Viņus ievieto speciālās izolētās novērošanas palātās, kur vēlreiz tiek ņemtas analīzes Covid-19 diagnosticējošam testam. Tikai tad, ja abi testi ir negatīvi, mēs sākam ārstēšanu.
Savukārt, ja slimnieku stacionārā nogādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķu brigāde, tad testēšanas etaps notiek daudz ātrāk, jo uzņemšanas nodaļā ir iespējams veikt eksprestestu un pēc pusstundas uzzināt testa rezultātu.
Ja testa rezultāts vēl nav zināms, bet ir nepieciešama neatliekama palīdzība, tā tiek sniegta ar tādu pieeju, ka pacients, iespējams, ir koronavīrusa slimnieks.
Ja slimniekam tiek konstatēts kovids, bet viņam ir nepieciešama operācija, kas notiek šādā situācijā?
Tas ir komplekss jautājums, tāpēc uz to nav vienkārši atbildēt. Mums ir šādi gadījumi, un, jāteic, pēdējās nedēļās to skaits palielinās. Atbilstoši aprīkots personāls ir pasargāts no inficēšanās riska, bet runa galvenokārt ir par pašu slimnieku.
Sirds operācija ir pietiekami liela ķirurģiskā iejaukšanās, un, ja vēl papildus šis pacients ir slims ar Covid-19, tad rodas liels risks, ka pēcoperācijas atkopšanās laiks var būt sarežģīts, jo papildus kardioloģiskajam stāvoklim slimnieka atveseļošanos var ietekmēt arī koronavīrusa izraisītās komplikācijas.
Covid-19 slimnieku stāvokli mēs cenšamies stabilizēt un tikai tad operējam. Taču, ja redzam, ka šādam pacientam ir nepieciešams nekavējoties veikt operāciju, tad to arī veicam. Rezultāti bijuši labi.
Tiesa, ir piedzīvotas dažas situācijas, kad ārstu konsilijs ir nolēmis atturēties no operācijas, piemēram, lai nomainītu sirds vārstuļus. Esam nogaidījuši vairākas nedēļas, līdz pacienta stāvoklis ir pietiekami stabils, lai veiktu sirds operāciju.
Tas nozīmē, ka jūs vienlaikus ne tikai ārstējat pamata saslimšanu, bet arī Covid-19…
Jā, tas tā notiek. Bet pats galvenais mūsu uzdevums ir nodrošināt akūto ķirurģisko ārstēšanu visiem, kam tas vajadzīgs, un nepieļaut pacientu inficēšanos ar koronavīrusu.
Diemžēl ar koronavīrusu var inficēties arī stacionārā, un to veicina slimnīcas kritiski novecojusī infrastruktūra – vecās ēkas ar šaurajiem gaiteņiem un palātām, sliktā ventilācija, mazie lifti… Tas ir tuvu neiespējamajam, kā mēs patlaban organizējam savu darbu. Situācija kļūs daudz labāka tikai tad, kad tiks pabeigta pirmā korpusa otrā daļa un tiks uzcelts otrs slimnīcas jaunais korpuss.
Vai šogad bijusi arī kāda sirds pārstādīšanas operācija?
Pavasarī bija viena šāda operācija. Ja tagad būtu iespēja pārstādīt sirdi, tas būtu sarežģīts jautājums ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs.
Pacients pēc šīs operācijas saņem terapiju, kas nomāc imunitāti. Tas ir vēl viens apstāklis, kas koronavīrusa izplatības laikā īpaši varētu saasināt slimnieka veselības stāvokli un radīt nelabvēlīgu rezultātu. Ja rastos iespēja kādam cilvēkam palīdzēt, veicot sirds operāciju, mums patlaban būtu ļoti jāapsver, vai mēs spējam pacientam nodrošināt tādus apstākļus, lai viņam nebūtu nekādas saskarsmes ar koronavīrusa infekciju.
Ir skaidrs, ka Covid-19 pandēmijas laikā katra nozare vislabāk zina, kā būtu jāorganizē darbs atbilstoši pacientu specifikai. Valdības uzdevums ir organizēt un atbalstīt infrastruktūras sakārtošanu.
Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā pēdējā pusgada laikā, kas mums bija dots, lai veiktu uzlabojumus, nav daudz paveikts. Jau prognozētajā rudens un ziemas koronavīrusa saasinājumā mēs infrastruktūras ziņā esam tikpat nesagatavoti kā pavasarī. Vienīgi priecē valdības lēmums turpināt jaunā korpusa otrās kārtas būvniecību, kas patlaban notiek pilnā sparā.
Arī jūsu slimnīcā koronavīruss ir uzbrucis daudziem mediķiem. Viens ir, ka viņi ienes infekciju no mājām un citām darba vietām, bet otrs – ka nepareizi lieto aizsarglīdzekļus, kopā ēd un saslimst viens no otra. Cik daudz Sirds ķirurģijas centrā šajā ziņā ir nejaušību un cik daudz – paviršības un bezatbildības?
Ja salīdzina mūsu darbinieku apstākļus, piemēram, ar darba apstākļiem Skandināvijas slimnīcās, tad tur ārstiem ir katram savs atsevišķs kabinets, kur viņš var paēst, atpūsties un pārģērbties. Mums joprojām ir ārstu istabas, no kurām atsevišķās ir pat septiņi un vairāk ārstu.
Mēs esam mēģinājuši ārstus sadalīt tādos kā burbuļos, tas nozīmē, ka viņi nenāk uz darbu vienlaikus. Ļoti lielā šaurība, novecojušās telpas un aprīkojums, protams, veicina vīrusa izplatību.
Droši vien atsevišķos gadījumos tas ir nospēlējis zināmu lomu infekcijas izplatībā.
Optimistiskajā variantā vēl būs jāpaciešas kādi septiņi, desmit gadi, kamēr Sirds ķirurģijas centrs tiks pie jaunām, modernām telpām. Jācer uz valdības ātru lēmumu par mūsu slimnīcas otrā (B) korpusa celtniecības sākšanu. Tāpat ļoti ceru, ka Covid-19 vīrusa radītā krīze atvērs politiķiem acis un viņi iekustinās gadiem novārtā atstātos veselības aprūpes jautājumus, no kuriem svarīgākais ir mediķu trūkums.
Medicīnas māsu prestižs pēdējos gadu desmitos ir noslīdējis ļoti zemā līmenī niecīgā atalgojuma dēļ. No visām jaunajām medicīnas māsām maz ir to, kas izvēlas strādāt universitātes slimnīcās, un vēl mazāk to, kas vēlas strādāt Sirds ķirurģijas centra intensīvās terapijas nodaļā. Ja nebūs taisnīgas darba samaksas sistēmas, tad nevar gaidīt, ka māsas darba prestižs augs.
Viena no mūsu prioritātēm ir veidot mediķu komandas, kas nozīmē, ka ārstēšanu ārsts veic kopā ar medicīnas māsu un arī viņa ir ļoti svarīga šā procesa sastāvdaļa. Viņa ne tikai izpilda ārsta norādes, bet ir līdztiesīgs ārstniecības komandas biedrs jeb tikpat svarīgs šīs ķēdes loceklis kā ārsts un citi. Godīgi sakot, tas kaut kādā veidā ir paslīdējis Latvijā garām.
Arī mūsu slimnīcā pēdējos gados esmu novērojis, ka ārstniecība un aprūpe tiek ļoti nodalīta, medicīnas māsas zināmā mērā tiek atdalītas no kopējās slimnieka ārstniecības misijas.
Nesen kā kaut kas īpašs tika pasniegts fakts, ka rezidenti dodas palīgā ārstēt kovida slimniekus. Pieredzējuši ārsti atceras, ka agrāk tā bija ierasta prakse, ka, piemēram, gripas epidēmijas laikā sestā kursa studentiem bija dotas jau patstāvīga ārsta tiesības nākt palīgā ārstēt šos slimniekus. Tas bijis pats par sevi saprotams. Patlaban rezidenti sertificētu ārstu uzraudzībā tiek piesaistīti to koronavīrusa slimnieku ārstēšanā, kas neatrodas intensīvās terapijas nodaļā. Rezidentiem tā ir iespēja parādīt savas prasmes un iniciatīvu agrāk nekā parastajā ikdienā.
No vienas puses, mums ir jābūt pateicīgiem, ka jaunie kolēģi izrāda tik lielu atsaucību, bet, no otras puses, tas ir loģisks solis. Daži jaunie ārsti koronavīrusa pandēmijas laikā ir kļuvuši par atsevišķu nodaļu vadītājiem. Šis ir iespēju laiks, jo, strādājot parastajos apstākļos, tik īsā laikā tas nebūtu iespējams.
Ko jūs cerat sagaidīt no jaunā gada?
Ir skaidrs, ka jaunajā gadā vēl būs smagi mēneši. Pavasarī bijām saulainās vasaras gaidās un cerībās, ka vīrusa aktivitāte saruks, bet tagad mums vēl priekšā ir ziemas mēneši, un mēs esam pavisam citā izejas punktā – situācija ir neapskaužama, jo saslimušo skaits katru dienu ir ļoti augsts.
Jāteic, ka tas, kas netika izdarīts epidemioloģiskās drošības labā vasarā un rudenī, mums tagad ir atspēlējies.
Covid-19 nav tā slimība, kuru ārsti spēj vieni paši izārstēt. Katrs no mums ir atbildīgs par šīs slimības izplatības ierobežošanu. Tikai tad, ja cilvēkos šī izpratne nostiprināsies arvien vairāk, slimības izplatības vilnis sāks noplakt.
Kad izplatījās bakas, Katrīna II lika sevi vakcinēt pirmo, tādējādi nodemonstrējot, ka tas jādara pilnīgi visiem. Kā jums šķiet, ja pirmie vakcinētos Valsts prezidents un Ministru prezidents, vai tas dotu lielāku ticību cilvēkiem, ka arī mums tas ir jādara?
Pirmās vakcīnas jau ir sasniegušas Latviju. Diemžēl pagaidām pieejamo vakcīnu skaits ir ierobežots. Pirmkārt, vakcīnas saņems tie mediķi, kas ikdienā saskaras ar Covid-19 pacientiem. Būtiski ir saglabāt veselību tiem, kuri glābj citu dzīvības. Tikai pēc tam mēs varam sākt domāt par pārējās sabiedrības vakcinēšanu.
Piekrītu, ka sabiedrībā atpazīstamām personām – politiķiem, sabiedriskiem darbiniekiem, ārstiem, zinātniekiem, skolotājiem – jārāda priekšzīme visai sabiedrībai.
Mēs lielas cerības liekam uz vakcinēšanos, bet jāņem vērā, ka šis process ilgs līdz rudenim, kamēr tiks sapotēti visi, kas to vēlas.
Jāatzīst, ka mediķi arī ir sabiedrības šķērsgriezums, un jāsaprot, ka arī viņi, tāpat kā pārējā sabiedrība, ir ļoti dažādi un dzīvo dažādās informācijas telpās.
Tiekoties ar saviem pacientiem, esmu ievērojis, ka pēc tautības, pat pēc novadiem, kur viņi dzīvo, veidojas izpratne par vīrusu. Droši vien līdzīgi būs arī ar mediķiem.
Bet būtiskākais ir tas, ka potēšanas procesa pirmajā vilnī tiks parādīta vakcīnas efektivitāte un drošums. Man šķiet, ka tam vajadzētu aiziet pozitīvā lavīnveidā, jo mums ir jāsaprot, ka vakcinēšanās patlaban ir vienīgais reālais risinājums, kas var palīdzēt globālajā cīņā ar pandēmiju.
Mums ir vēlreiz un vēlreiz jāatkārto cilvēkiem, kādā veidā mēs esam uzvarējuši poliomielītu, tuberkulozi, bakas, tīfu… Jāatceras, kāpēc dzīvildze Rietumu pasaulē palielinās un kam pateicoties tas notiek. Vakcīnas ir viens no stūrakmeņiem, kāpēc mēs esam tik tālu tikuši.
