Grūtākais – noturēt precīzu toni. Saruna ar aktieri Ivaru Krastu 0
Trešdien, 5. decembrī, uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) Lielās zāles skatuves pirmizrādi piedzīvos pazīstamā amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa darbs “Jaunības putns ar saldo balsi”, ko iestudē režisors Vladislavs Nastavševs. Vienā no galvenajām lomām – aktieris IVARS KRASTS.
Tenesija Viljamsa darbs “Jaunības putns ar saldo balsi” uz Latvijas teātra skatuves atgriežas otro reizi – pirmoreiz to 1977. gadā Nacionālajā, toreiz Drāmas, teātrī iestudēja Alfrēds Jaunušans. Lugā Ivara Krasta spēlētais varonis ir novecojošs žigolo, kurš atgriežas dzimtajā pilsētiņā kopā ar Holivudas zvaigzni (Baiba Broka), lai atgūtu savu jaunības mīlestību (Jana Čivžele).
JRT aktieri Ivaru Krastu neilgi pirms pirmizrādes “LA” izdodas sastapt īsajā starplaikā starp mēģinājumu un izrādi “Divpadsmit krēsli”. Šobrīd visi viņa radošie spēki koncentrēti teātrī, lai arī citkārt Ivars Krasts ir visai daudzpusīga personība, radot dziesmas grupai “100 baltas dvēseles”, veidojot fotogrāfiju personālizstādes un lāgiem spēlējot izrādēs kādā neatkarīgā teātrī vai filmējoties kino, arī Melānijas Vanagas dzīvesbiedra lomā filmā “Melānijas hronika”.
Ivar, šī jums nav pirmā saskare ar Tenesiju Viljamsu?
I. Krasts: Jā, spēlēju Miču Ineses Mičules iestudētajā “Ilgu tramvajā”. Viljamss man ir grūti spēlējams autors, kaut vai tāpēc, ka viņa tekstu daudznozīmība ir pārbaudījums latviešu valodai. Piemēram, “Jaunības putnu ar saldo balsi” ir kaut kā vieglāk uztvert angļu valodā. Tulkojums vienmēr ir neliela maldīšanās, gan kamēr atrod īsto pieeju, izvairoties no burtiskuma un tiešuma, gan arī ņemot vērā režisora uzliktos spēles slāņus.
Tenesija Viljamsa teksts vienmēr ir arī kaut kādā mērā poētisks, tomēr nav “tīra dzeja”. Šis materiāls ir īpatnējs, viltīgs veidojums, kas man, savā ziņā ciniskam un dažādas dzīves peripetijas pieredzējušam cilvēkam, ir grūtāk tverams. Pieredze laikam ir padarījusi mani kaut kādā ziņā cietāku vai vēsāku, un lauzties atpakaļ šajā jūtīgajā visumā ir ļoti jāprot un arī jāgrib. Te vajadzīgs pamatīgs savas pieredzes, lugas materiāla un teksta tulkojuma menedžments. Kopsavilkumā – ir grūti.
Tas ir režisora uzstādījums – vispirms lasīt oriģinālvalodā, ne Vizmas Belševicas tulkojumā?
Patiesībā vispirms lasījām krievu valodā, tikai tad pienāca latviskais tulkojums, un angliskā versija bija pati pēdējā, lai gan angliski man šķiet kaut kā saprotamāk. Protams, latviešu valodai ir savi līdzekļi, un ir jāpacīnās, lai Ameriku iedabūtu Latvijā kaut vai valodas ziņā.
Nudien, kā iedabūt 60. gadu Ameriku 21. gadsimta Latvijā?
Saskaņā ar lugas autora teksta un sižeta darbībām tas nemaz nevar notikt mūsdienās, nevar tikt pielāgots kaut kādiem mūsdienu apstākļiem un vietai. No autora puses ir stingra prasība turēties pie teksta un to nemainīt – šajā ziņā liela eksperimentēšana ar materiālu nenotiek.
Tas ir laiks, kad, lai kādu sazvanītu, tev ir jāpieiet pie telefona aparāta, jāpiezvana operatoram, kurš tevi savienos ar sarunbiedru. Skaidrs, ka mūsdienās tā nenotiek.
Tomēr izrādes vide nav arī absolūti reālistiska, drīzāk ir kaut kāda poētiskā sajūta par konkrētu vietu, kur ir cilvēki, kuri nonākuši kaut kādu radošo moku režīmā. Vai arī vienkārši cilvēki, kuri grib atgriezties pie kaut kā, lai saglābtu un salabotu.
Kas viņš ir – jūsu varonis?
Cilvēks, kurš meklē jaunību, tomēr te runa īsti nav par vēlmi būt atkal jaunam, jo esi vecs un tā būtu kaut kāda gadu nastas smaguma radīta vēlēšanās – viņam ir 29 gadi.
Brīžos, kad cilvēks ir nonācis strupceļā vai kaut kāda dzīves nogriežņa mezgla punktā gan emocionāli, gan psiholoģiski, nāk prātā – kā būtu, ja es būtu ko izdarījis kaut kā citādi. Ir vēlēšanās kaut kā atkārtot savu ceļu.
Kino valodā ne vienreiz vien izmantota iespēja runāt zinātniskās fantastikas veidā – cilvēks atgriežas dzīves krustpunktā un tajā brīdī aiziet citu ceļu. Taču lielākā daļa cilvēku par to tikai domā un apcer, bet mana varoņa gadījumā izmisums ir tik liels, ka tiek mēģināts to patiešām īstenot.
Kā saprotat jaunības putna saldo balsi?
Šķiet, jaunība ir kaut kādi ideāli, ja gribat, ilūzijas, kas vēl nav sagrauti – tas parasti notiek lielākā vecumā. Tu neesi pabeidzis skolu, un šķiet, ka visa pasaule ir tev atvērta. Un tā arī ir – tu vari darīt, ko gribi.
Arī attiecībās vēl sevi nepazīsti, un tev liekas, ka pirmā mīlestība, pirmās lielās spēcīgas jūtas ir vienīgās patiesās. Un tad kaut kas tur nesanāk – cilvēki aiziet katrs savu ceļu – tikai vienam tas ir vairāk sāpīgi, citam – mazāk.
Ir cilvēki, kas šo jaunības sajūtu uztur nemitīgi, kāpj pāri neveiksmēm – dara, iet tālāk, lai cik arī būtu vilšanos un aplaušanos.
Ja tev ir cerība, vari būt pašā dzīves miskastes apakšā, bet tev paliek iespēja.
Un ir cilvēki, kuri jau agri atduras pret pirmo problēmu – netiec studēt, kur vēlies, vai arī nedabū sapņu darbu. Katra sāpīgā vilšanās uzbūvē tavu priekšstatu par dzīvi – veido to kompozīciju, uz ko tavs virziens varētu vest.
Jaunībā ir šī tīrā sajūta bez pieredzes. Ja ir iespēja šādā tīrā vidē dzīvot, iespējams, to sajūtu var kādu laiku saglabāt. Mans varonis mēģina atgūt kaut kāda veida tīrību, kas reizē ir gan traģiski, gan komiski. Viņam ir tāda pārinodarījuma sajūta pret apstākļiem. Man pašam tas ir diezgan sveši – vienmēr cenšos visās lietās vainot sevi vai vismaz – nevainot citus.
Jādomā, aktiera profesija ir gana jauneklīga tādēļ vien, ka katru lomu iespējams sākt no jauna, arvien piepildīt tukšu trauku.
Aktiera profesija pieprasa kaut kādu infantilitāti. Nevari ieņemt kaut kādu stabilu, pamatīgu dzīves pozīciju, jāatstāj vieta spējai spēlēties. Aktiera profesija ir arī tāda dauzīšanās. Jābūt atvērtam.
Varbūt izklausās neiespējami, bet lietas ikreiz jāierauga no jauna, savā ziņā naivi – cik nu tas ir iespējams.
Tomēr mūsdienās tādu tīrības sajūtu radošā profesijā, vismaz teātrī, ir sarežģīti saglabāt. Varbūt kaut kur ir tāds aktieris, bet manā gadījumā šāds “tukšs trauks” īsti nav iespējams, jo tas jau ir ticis pildīts un tukšots un kaut kādi nosēdumi tur ir.
Protams, katra jauna tēla atvēršana ir jauns apvārsnis, jaunas zināšanas, bet vienalga tā ir profesija. Tāds tīrs mākslas avots varbūt ir mūzika, un arī tad – dzīves ir dažādas, un varbūt tīrā, skaistā mūzika rodas šausmīgās ciešanās.
Režisors Vladislavs Nastavševs, piesakot izrādi, norādījis, ka runa nav tikai par cilvēka, bet cilvēces zudušo jaunību.
Šajā ziņā iedomājos par mūsdienu bērniem – viņi šķiet pieaugušāki, nekā bijām mēs. Informācijas pārpilnība, kad vari paskatīties internetā, uzzināt par visu. Vari savā telefonā paskatīties caur NASA kamerām, kā šobrīd griežas pasaule. Tas rada ja ne pilnu ainu, tad ļoti plašu apjausmu par to, kas notiek.
Aktieru aprindās runā, ka par pašu darbu ar Vladislavu Nastavševu varētu iestudēt izrādi. Kāda ir jūsu pieredze?
Nav viegli. Man ir jātiek galā ar kaut kādiem saviem ierastajiem aktierspēles mehānismiem, un mūsu katra atšķirīgā pieredze veido kaut kādu komunikāciju – brīžiem šķiet, ka saprotamies, citreiz kaut kas aiziet garām.
Vlads ir ļoti prasīgs attiecībā uz patiesu reaģēšanu, godīgumu uz skatuves starp aktieriem. Kā mūziķim viņam ir ļoti svarīga precīza atmosfēra. Mūzika, Vlada un Annas Ķirses kompozīcijas, manuprāt, tāpēc ir viens no stūrakmeņiem, jo tās poētiskais virsslānis veido šo atmosfēru.
Šobrīd vēl esam radīšanas procesā, un, runājot mūzikas valodā, motīvi ir dažādi, un grūtākais ir noturēt precīzu toni. Tas līdzinās džeza improvizācijai, kurā radošais process tomēr tiek kontrolēts, un pie galvenās tēmas vēl tikai nonāksim. Kad esi izrādes iekšpusē, jau ir grūti apjēgt visu veselumu.
Mūziķis esat arī jūs pats – tiesa, šķiet, “100 baltas dvēseles” kādu brīdi ir pieklusušas. Jādomā, aktiera darbs Jaunajā Rīgas teātrī prasa visus radošos spēkus?
Grupa kaut kādā ziņā vienmēr bijusi saistīta ar teātrī – tur strādā arī Mārtiņš Jansons, izdevām dziesmu ar Gunas Zariņas vārdiem. Šobrīd pēc otrā albuma (“Vienaldzība”), tāpat kā pēc pirmā ir pauze, jo vajadzīgs laiks, lai sāktu veidoties kaut kas jauns. Šobrīd bijuši daži citi muzikāli “sānsoļi” – top vēl viens maziņš projektiņš kopā ar aktrisi Mariju Linarti. Ir sapnītis uztaisīt pašam mūziku kādam lielākam teātra darbam.
Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Jaunības putns ar saldo balsi”
Režisors: Vladislavs Nastavševs, scenogrāfi: Vladislavs Nastavševs un Edgars Kļaviņš, kostīmu māksliniece: Rūta Kuplā, oriģināldziesmas “Aleluja” autori – Vladislavs Nastavševs, Anna Ķirse, komponiste, aranžētāja un muzikālā noformējuma autore – Anna Ķirse.
Lomās: Baiba Broka, Ivars Krasts, Sandra Kļaviņa, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele u. c.
