Egils Līcītis: Večiem bez sporta “vakars uz ezera”, kamēr sievām lielveikali vaļā 0
Karantīnas vāks ir atspiedis tūristu pūļus no galvaspilsētas centra. Vecrīgā no tiesas var runāt par izpostītiem biznesiem, jo te, kur ieliņās, laukumos, brīvdabas kafūžos, atpūtas infrastruktūrā pulcējās dažādās mēlēs runājošu ārzemnieku tūkstoši, ir tukšs un kluss, kā izmiris.
Iznīcināti iebraucēju iemīļotie rituāli cienāties ar alu un iekšā stūķējamām desiņām, reti kur vairs pasniedz pusdienu maltītes, aizvērtas lepno hoteļu durvis, kur neviens vairs nelūdz naktsmājas.
Sabrukuma peizāžas vietā gluži cita aina paveras lielās pilsētas dzīvojamos kvartālos, kur mīt šejienieši. Ielās un maģistrālos ceļos vieglo auto un visa citāda veida transporta nebeidzamā straume ripo šurpu turpu. Vilks viņzin, kur visi vizinās, kur steidzas pa galvu, pa kaklu, bet kustība ne uz brīdi nav bijusi nostopēta. Nedisciplinētam gājējam ilgi jāgaida, līdz izdodas šķērsot braucamo daļu neatļautā vietā, un cilvēku arī visapkārt ir, ka ņudz.
Domas aizvirpuļo un apstājas pie temata – kam grūtāk panest pašizolācijas un sociālās distancēšanās slogu – vīriešiem vai sievietēm.
No vienas puses, varētu šķist, ka daiļajam dzimumam radusies situācija ir neizturamāka – jo slēgti visi ķinīši, teātri, kultūras un mākslas iestādes, ciet ir ballīšu vietas, kur pat pelnrušķes reizēm jutās kā karalienes. Taču, no otras puses, ir vaļā visu vecumu sieviešu tempļi un pielūgsmes objekti – lielveikali.
Paskat vien, kādu vilni uzsit dzīve Centrālās dzelzceļa stacijas apakšzemes tuneļa modes preču veikaliņos un piegulošajās tirdzniecības vietās. Klientes pielaiko un izvēlas halātus un trikotāžu mājas apstākļiem, jostiņas un vasaras sezonas kleites, tikko kūpošas no ķīnīzeru skrodera adatas – izejamai kārtai.
Viss te ir lēti un labi, neticamā daudzumā. Nē, nē, esmu gatavs derēt uz pusstopu, ka karantīnas apstākļi nepanesami smagi ir izvērtušies tieši večiem, jo atcelts ir pasaules hokeja čempis un atcelts ir Eiropas čempionāts futbolā, sporta ziņas izsniedz kā zilumzāles, un tas nu ir vakars uz ezera.
Toties nav saprotams profesoru Ērgļa un Apiņa uztraukums par sporta bāzu noslēgšanu
– jaunatne un fiziskas nodarbības taču saderot kopā, kā saulains laiks ar labu garīgo, bet jauniešiem neesot, kur sportot. Tam nevar piekrist – jo jozt pa mežu tu vari, mēli izkāris, ir brīv drāzties ar riteni kā vējam, nav aizliegts orientēties pa krūmiem un kāpām, un galvenais – drīkst makšķerēt, kājot gar upmalu ar badapātagu rokā kilometriem tālu, kamēr salasīsi pāris raudiņu ķeselē.
Līdz ar to nevar teikt, ka latviešiem pavisam laupīta pārvietošanās un visas pārējās sūri grūti izcīnītās brīvības. Tomēr pandēmijas režīmu atēdusies nācija ir šokā – kad tas viss beigsies, un kad sāksies atžirgšana? Vai cilvēce nudien nonāks jauno ieradumu verdzībā – turēties divus metrus atstatu, mūžīgi bīties iesprauslāties un noklepoties publiskā vietā un sabiedriskajā transportā, virsmas bez mitas tīrīt ar kālija permanganāta šķīdumu, berzt rokas ar etanolu un pastāvīgi būt pieslēgtiem un pieķēdētiem datoram?
Daži no masām norobežojušies cilvēki raduši patvērumu sociālajos tīklos.
Faktiski šie žultainie eksemplāri, kurus gribētos raksturot kā apkārtējiem bīstamus, arī agrāk to vien darīja kā klabināja datortaustiņus un atradās pašizolācijā no plašākas sabiedrības.
Vientuļnieki, dienas īsinādami, savā burbulī triec par šo un to, sagudro sev interesantus laika kavēkļus, piemēram, aicina citus soctīklu apmeklētājus atcerēties, kurā pasaules pilsētā viņi nekad negribētu atgriezties, vai ierosina parādīt savus “nudes”, lasi, plikņu, attēlus.
Dažreiz šī paralēlā pasaulē dzīvojošā, kontaktus ar cilvēkiem pazaudējusī publika paveras uz pasauli pa daudzstāvenes logu un redz laukā dzīvību – ļaudis klīstam savā nodabā vai steidzamies neatliekamās gaitās. Tad viņi kļūst nikni, metas atpakaļ pie datora un, šņācot kā kobras, ieraksta tviterlentē – paliec mājā, neej ārā!
