Atis Klimovičs: Gruzijas darbi neatbilst vārdiem 0
NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vizītē Gruzijā izteiktais viedoklis par alianses gatavību uzņemt šo Kaukāza valsti savā sastāvā vērtējams nevis kā norāde uz gluži reālu un jau nākotnē saskatāmu notikumu, bet drīzāk kā diplomātisks atbalsta žests sabiedrotajam, kas beidzamajos gados zaudējis bijušo ārpolitisko aktivitāti, turklāt tieši kontaktos ar Rietumiem.
Tur nav paslīdējuši garām gruzīnu neizdarītie darbi demokrātisko reformu veikšanai, elitārās korupcijas pieaugums, nevēlēšanās stiprināt tiesu neatkarību un lielie pārkāpumi Gruzijas prezidenta vēlēšanās pērn rudenī. Turklāt tam, vērtējot Tbilisi ceļu uz NATO, tiek piešķirta daudz lielāka nozīme nekā tieši militārajai Gruzijas bruņoto spēku atbilstībai pieņemamiem profesionālajiem standartiem.
Tomēr arī saviem aizsardzības spēkiem beidzamajos gados nav pievērsta pietiekama uzmanība.
Par šādu pavērsienu ir atbildīgs ietekmīgākais cilvēks valstī, no Krievijas “atbraukušais” miljardieris Bidzina Ivanišvili, kura partija “Gruzijas sapnis” valda Gruzijā kopš 2012. gada parlamenta vēlēšanām. Viņa toreizējam oponentam, Rožu revolūcijas līderim un divus termiņus prezidenta pienākumus pildījušajam Mihailam Saakašvili par labu sakāms, ka tolaik valdošā viņa partija “Nacionālā kustība” zaudēja par godīgām atzītās vēlēšanās.
Tāda izrādījās vēlētāju vairākuma griba, viņi bija noticējuši B. Ivanišvili solījumiem par radikālu dzīves uzlabošanu. Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka B. Ivanišvili teiktajam nav nekā kopīga ar realitāti.
Pakāpeniski daudzviet atgriezās korupcija un tam zināmā mērā bija tolaik premjera amatā esošā miljardiera atbalsts.
Reiz viņš bija pozitīvi izteicies par korupciju zemākajā valsts administrācijas līmenī, kas B. Ivanišvili vērtējumā sniedzot labumu daudzām ģimenēm. Savukārt godīga nodokļu ieplūšana valsts kasē šīs ģimenes atstājot bešā, tāds bija Gruzijas valdības vadītāja viedoklis.
Lai arī par situāciju vispirms ir atbildīgas valsts augstākās amatpersonas, liela daļa atbildības ir liekama uz ierindas vēlētāju pleciem. Izrādās, ka “Gruzijas sapņa” ideologi labi orientējas savu pilsoņu noskaņojumā, ideālos un politiskajā briedumā. Tas labi bija redzams beidzamajās prezidenta vēlēšanās. B. Ivanišvili partija netraucēti, ja neskaita dažu tai nepakļauto mediju kritiku, piemēram, “Rustavi-2” televīzijas sižetos, lika lietā administratīvos resursus, kā arī pavisam tieši uzpirka daudzus vēlētājus.
Vienkārši pirms vēlēšanu otrās kārtas 600 tūkstošiem tika apsolīts dzēst viņu finanšu parādus.
Tas ļāva uzvarēt “Gruzijas sapņa” atbalstītajai kandidātei Salomei Zurabišvili. Lieki teikt, ka demokrātija Gruzijā iegūtu, ja opozīcijai būtu kaut viens no galvenajiem amatiem valstī.
Pat neatkarīgi no tā, ka šīs valsts prezidenta funkcijas ir visai ierobežotas. Opozīcijas līderi pirms vēlēšanām “Latvijas Avīzei” norādīja, ka viņu kandidāta uzvaras gadījumā prezidents daudz pūliņu veltīšot Gruzijas interešu aizstāvībai starptautiskajā arēnā – gan atgādinot par Krievijas agresijas sekām, gan attiecību stiprināšanā ar Rietumiem. To vārdos dara arī pašreizējā vara – tā viņus spiež rīkoties pilsoņu vairākuma noskaņojums.
Piemēram, Gruzijas dalību NATO atbalsta vairāk nekā 70% pilsoņu. Rēķinoties ar šādu noskaņojumu, adekvāta šķistu valsts vadības lielāka aktivitāte šī procesa paātrinājumā, taču to nemana. Arī prezidente A. Zurabišvili nesen Viļņā bez degsmes norādīja, ka dalība aliansē nevarot būt tuvākā laika jautājums. Pagaidām nekas neliecina, ka kontaktos ar Rietumiem gruzīnu valdošie politiķi spējīgi uz paātrinājumu. Zināmu atsalumu apliecina attiecības ar stratēģisko sabiedroto – jau veselu gadu Tbilisi nav jauna ASV vēstnieka.
