Gudri vai smieklīgi? Svens Kuzmins “Hohma” 0
Ņemot vērā Svena Kuzmina komiķa profesiju, viņa izpildījumā grāmata ar dzīvesprieku un zināmu aktierviltību viesošu nosaukumu ir tikai likumsakarīga. Turklāt “Hohma” ir tekstu kopums par izdzīvošanu ne pārāk labvēlīgos apstākļos.
Hohma – kā jau kāds būs paspējis pamanīt – mums visdrīzāk asociēsies ar jokiem, taču vārda izcelsme saistīta ar ebreju gudrību. Grāmatas saturs patiešām īsti nenomāc, pat ja atdala dzīvespriecīgo formu no prozas vēstošajām iekšām, kā dažreiz Sjūzena Zontāga aizliegusi darīt.
Interesanti, ka šoreiz pati grāmata, pārliecināti piesakot savu formu – ROMĀNS, liek izaicinoši skatīties uz saturu. Vai tā ir hohma gudrības, viltības vai romāna krīzes un pussabrukšanas smieklu nozīmē?
Vienmēr apbrīnošu Svena Kuzmina prozas varoņu drošo rīkošanos, pat ja tā ir tikai vienreizēja akcija viņu mūžā.
Ja runājam stereotipos, tad tie nav kautrīgie tautieši. Nez kāpēc nosacīti galvenajam varonim “Hohmā” ir vārdā Marks Formans, lai gan nekas neliecina par viņa izcelsmes kādu īpašu nozīmi.
Vai Formans ir “priekšcilvēks” visai “Hohmas” stāstu sērijai? (Es, piemēram, saprotu, kāpēc Andrim Kuprišam varonis ir “A.”, Mārim Bērziņam – Gūtenmorgens un Guntim Berelim – Rūdolfs Tušs.)
Manāms, ka Marks ir diezgan ideāls vēstītājs un novērotājs Kuzmina prasmīgā un atjautīgā stāstītāja rokās, arī gana saprātīgs domātājs un savas siltās, bet ekonomiskās un tad psiholoģiskās krīzes pārņemtās ģimenes veselīgais dalībnieks.
Viņš izšķiroši rīkojas tad, kad to pieprasa stāsts, dažreiz aizēnojot daudzu citu tēlu nozīmi. Un tomēr viņa orbītā citi tēli ir ne mazāk kolorīti, pat ja darbojas tikai kā Hohmas pilsētas emblēmas – ko vērts ir depresīvais dzērājs, Marka vēstures skolotājs Horācijs (kura senā draudzība ar Marka tēvu gan maz attaisno sevi saturiski) un savu valodu lietojošā Ursula (viņai veltīta atsevišķa nodaļa “GLERTP” – stāsts par vectēva citplanētieša valodu).
Kad “romāns”, kas nav pat romāns stāstos, bet gan stāstu krājums ar Hohmas motīviem sietu sižetu ciklu, pārstāj stāstīt par Marku Formanu, atviegloti jāatklāj, ka vīrieša melanholija vai depresija pārņēmusi arī kāzu muzikantu Ziedoni un panku Māri Jursonu, kurus vieno “Hohmas” mūžīgais refrēns – reizē lāsts un vēlēšanās: dažreiz tu neesi tu, bet gan kāds cits.
Ja raksturo laiktelpu, ko sauc par HOHMU, tad ne tik daudz autora piedāvātie fakti, cik sajūtas vēstī, ka tā ir pēc padomijas esošās jaunās Latvijas konstruētā realitāte, kompilēta kūrortpilsēta, kas atdzīvojas sezonā un pamirst nesezonā, atrodas pie jūras, ir samērā laiska un arī smagi pārdzīvo ekonomiskos triecienus, kas skar valsti.
Trīsdesmitgadnieku paaudzei, ja tās pārstāvji nav bijuši izredzētie, hohma ir bērnības pasaule, kurā vecāki nevarēja nopirkt visu, ko tolaik gribējās, kurā mammai dažreiz nācās strādāt par niecīgu algu un kurā sistēma varēja noēst iepriekš veiksmīgos tēvus.
Interesanti, ka tā ir patriarhāla pasaule, lai gan vīrietis Kuzminam var būt pilnīgs dīkdienis.
Hohma ir vīriešu pasaule pat tad, ja kāds pustraks latvietis to pārceļ un rekonstruē sektas veidā Īrijā (stāsts “Hohmas kodekss”).
Skatot pavirši iezīmētos sieviešu tēlus, paliek nedaudz žēl, ka viņas šo pasauli uztur, bet savaldīt nevar un reti kad spēj piedāvāt jēgu, lai gan gadās stāstītājas (un izklausās tāpat visi pēc viena – Marka Formana, kas acīmredzot var būt kāds cits, ne tikai pats), mātes, meitas un maukas (Paulastante no “Lielajiem honorāriem”).
Stāsts par “Tēvoča Bena saldskābo mērci” ir Hohmas veiksmīgākā reprezentācija, tajā valda noskaņa, kas liek iejusties tieši Hohmas pasaulē, nevis atsevišķi izgaismotu varoņu atgadījumos.
Atjautīgi ir viltotie “Hohmas Vēstneša” avīžrakstu iestarpinājumi, kas tāpat kā paša autora veidotie vizuālie nodaļu sākumu efekti, būtiski atsvaidzina grāmatas uztveri. Vienā no tiem sastopot Ilzi Jansoni psiholoģes Marutas Trubiņas tēlā un tekstā par komposta kaudzes pārņemto zēnu, daudzi varētu izjust neviltotu prieka šalti.
Komiķis paliek komiķis, savukārt Maruta Trubiņa ar savu stikla siltumnīcas sāpi paradoksālā kārtā izrādās lasītājam visatvērtākā sieviete “Hohmā”. Daudz skeptiskāk skatos uz zemsvītras piezīmēm, kas ir interesants gājiens tad, kad autoram ir daudz vairāk ko teikt, nekā prasa stāsta audums, kā arī tie nedaudz imitē Kuzmina iemīļotos pseidozinātnes motīvus. Tomēr dažreiz nav visai pamatota jēga šīm piebildēm, kas tikai sarežģī maketu.
Par atsevišķu “Hohmas” parādību uzskatīšu arī pēdējo stāstu “Mērītāji” – kafkiskās noskaņās veikts iejaukšanās teksts, tas diezgan asprātīgi noslēdz tekstus, kurus autors nez kāpēc baltiem diegiem sējis pie romāna birkas: mīlētāj, mērī vai pretojies dzīves plūdumam, cik vēlies, beigās pat iepatiksies.
Tā arī ar “Hohmu” – tās simpātiskums ir veseluma pašiznīcināšanās un pazušana dzīves plūduma jēgā. Laiska, izklaidējoša stāstu gūzma ar spilgtām detaļām, kā to Svens Kuzmins jau ir rādījis “Pilsētas šamaņos” (2016). Vienīgi nezinu, kā lai saista hohmas nozīmi (joks vai gudrība) ar to, ka grāmata nav tas, kas ir, bet gan kaut kas cits.
