“Ar tiem droniem ejam sviestā!” Kamēr valdība atbildēs skopi, latvieši sāk spekulēt uz katra soļa 7
Latvijā šonedēļ pirmo reizi tik notriekts drons, tādēļ šī tēma, protams, ir aktuāla. Dažus uztrauc ne tikai kaujas drons, par privātais, ko, iespējams, lidina kāds okšķerīgs kaimiņš, citi vēlas izprast, cik izmaksā viena drona notriekšana, vēl kāds sapratis, ka latvietim nekad nekas nebūs labi, ja nenotriec dronu – viss slikti, ja notriec, atkal slikti, jo iztērēta nauda. Visi šie domu graudi un diskusijas, protams, publicētas sociālajos tīklos.
Plašas debates izraisījis kādas Valmieras iedzīvotājas ieraksts. Sieviete dalījusies ar video un stāstu par nepatīkamu pārsteigumu – mierīgi skatoties televizoru, viņa pēkšņi izdzirdējusi dīvainu skaņu un, pagriežot galvu pret balkonu, ieraudzījusi tur lidināmies dronu.
“Es ar tiem droniem eju sviestā. Tikko gandrīz trieku ķēru. Sēžu, mierīgi skatos TV, pēkšņi tāda jokaina skaņa. Pagriežu galvu uz balkona pusi, a tur drons! Es gandrīz garu izlaidu, kamēr sapratu, ka kādam baigā vakarā izklaide – lidināt dronus pa Valmieras daudzdzīvokļu māju balkoniem. Žēl, ka man nebija trīslitrene ar gurķiem. Būtu nolaidusi no kātiem to dronu,” – tā situāciju ar humora un dusmu devu komentē ieraksta autore, uzrunājot arī Valsts policiju ar jautājumu, vai šādas izklaides maz ir likumīgas.
Ieraksts ātri vien piesaistīja lietotāju uzmanību, un komentāros izvērtās diskusija, kurā viedokļi krasi dalījās – no sazvērestības teorijām līdz precīzam likumdošanas skaidrojumam.
Diskusijā iesaistījās arī oficiālais Valsts policijas konts, sniedzot skaidru rīcības plānu iedzīvotājiem, kuri nonākuši līdzīgā situācijā:
“Ja rodas aizdomas, ka drons tiek izmantots bīstami, pārkāpj noteikumus vai būtiski traucē privātumu, iedzīvotāji tiek aicināti ziņot Valsts policijai (zvanot pa tālruni 112) vai Civilās aviācijas aģentūrai.” Policija īpaši uzsvēra, ka iedzīvotājiem nevajadzētu bojāt citu personu īpašumu, apmētājot dronus ar priekšmetiem.
Komentētāji arī steidza atgādināt, ka taranēt vai notriekt svešu lidaparātu ir slikta ideja, jo droni nav lēti, pilots tos mēdz reģistrēt, un par sveša īpašuma bojāšanu var nākties tiesiski un finansiāli atbildēt. Turklāt kāds lietotājs dalījās ar ekrānuzņēmumu no Latvijas Gaisa Satiksmes (LGS) kartes, norādot, ka konkrētajā Valmieras zonā (ja vien tuvumā nav cietuma, NBS štāba vai policijas) lidojumi gaisa telpā kopumā ir atļauti.
Daudzi lietotāji pauda solidaritāti ieraksta autorei, norādot, ka droni pie logiem rada pamatīgu stresu un sajūtu, ka tiek pārkāptas personīgās robežas.
Izskanēja bažas, ka šādi lidaparāti varētu tikt izmantoti negodīgiem mērķiem, piemēram, dzīvokļu izpētīšanai pirms zādzībām. Citi pauda uzskatu, ka lidošanai virs privātīpašumiem vajadzētu prasīt atsevišķu atļauju katru reizi: “Sanāk, ka visādi lūriķi tiek legalizēti šobrīd.”
Turpretī otra nometne norādīja, ka gaisa telpa virs mājas nav privātīpašums. Kamēr tālvadības gaisa kuģa pilots ievēro normatīvos aktus un lido atļautajā zonā, viņam nav jāsaskaņo katrs pārlidojums ar zemes vai ēkas īpašnieku. Tāpat tika izteikti minējumi, ka drons varēja piederēt nevis “lūriķim”, bet gan kādam, kurš, piemēram, veic mājas tehniskā stāvokļa apsekošanu vai vienkārši trenējas lidot.
Neizpalika arī pa kādai humora un pat absurdākai notij – kamēr vieni jokoja par precizitāti, metot ar gurķu burku, kāds cits komentētājs bija pārliecināts, ka šie droni “izpēta reģionus un tad nodod informāciju pilotiem, kur jāsmidzina”.
Savs viedoklis par šonedēļ notriekto dronu ir arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) majoram un Zemessardzes štāba virsniekam Jānim Slaidiņam.
Kamēr vieni Valmieras iedzīvotāji sociālajos tīklos diskutē par privātuma robežām un joko par gurķu burkām, cita saoctīklotāji pievērsušies krietni globālākam un finansiāli ietilpīgākam jautājumam – militārajai aizsardzībai un tam, kurš īsti maksā par gaisa telpas drošību.
Diskusijai dzirksteli piešķīra kāds lietotājs, kurš pēc sarunas ar mākslīgo intelektu Gemini dalījās ar pārsteidzošiem secinājumiem par dronu neitralizēšanas izmaksām reālās militārās situācijās.
“Tātad tās aptuveni 500 000 eiro izmaksas par vienu izšauto raķeti drona notriekšanai sedz tās valsts armija, kuras īpašumā ir konkrētais iznīcinātājs! Igaunijas gadījumā 500k no sava aizsardzības budžeta norakstīja Rumānija. Šodien dronu notrieca Francijas iznīcinātāji, tātad franči samaksāja 500k! Nav tāda vienota NATO budžeta, no kura sedz šādu operāciju izmaksas,” raksta viens no diskusijas dalībniekiem.
Šis apgalvojums uzreiz sašķēla komentētājus divās nometnēs – tajos, kuri satraucas par sabiedroto gatavību ilgtermiņā tērēt šādus līdzekļus, un tajos, kuri aicina kritiski izvērtēt publiski pieejamo informāciju par militāro jomu.
Kāds komentētājs norādīja, ka pat ja raķete uz lidmašīnas spārna stāvējusi gadus divdesmit, reālas izmaksas rodas brīdī, kad valstij ir jāpapildina savi izlietotie krājumi. Treniņlidojumos dārgas kaujas raķetes netiek izšautas – tur izmanto mācību jeb dummy munīciju. Līdz ar to katrs reālais šāviens tiešā veidā gulstas uz tās valsts nodokļu maksātāju pleciem, kura patrulē Baltijas gaisa telpā.
Tika pacelta arī nopietna problēma par asimetrisko karadarbību: “Ja mēs ASAP neatradīsim veidu, kā paši lētāk varam notriekt tos dronus, tad neviens mums nesūtīs palīgā iznīcinātājus, lai katru nakti notriektu simtiem dronus, kurus krievi raidītu mūsu virzienā, jo tādas izmaksas vienkārši neviens nebūs spējīgs norīt ilgtermiņā.”
Finansiālais aspekts diskusijā ātri vien pārauga politiskā debatē par NATO līguma 5. pantu. Vairāki lietotāji pauda bažas, ka saskaņā ar šo pantu katra dalībvalsts pati izvērtē, kāda veida un apjoma militāro palīdzību sniegt krīzes situācijā. Izskanēja skeptiski viedokļi – ja kāda valsts nevēlēsies tērēt milzīgus līdzekļus dronu medībām virs Baltijas, tā teorētiski varētu mēģināt distancēties no palīdzības sniegšanas.
Citi komentētāji gan steidza šos pieņēmumus atspēkot, uzsverot būtiskas nianses: Ikdienas incidenti ar droniem vai gaisa telpas pārkāpumiem nav 5. panta aktivizēšana. Tā ir NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misija (Baltic Air Policing), kurā dežurējošās lidmašīnas rīkojas saskaņā ar vienotu NATO vadības un kontroles centru, nevis katras atsevišķas valsts iekšējo lēmumu konkrētajā minūtē.
Kā trāpīgi atzīmēja kāds cits diskusijas dalībnieks, publiski pieejamā informācija par aizsardzības sfēru ir “labi ja 5%”, tāpēc mēģinājumi ar mākslīgā intelekta palīdzību līdz pēdējam centam aprēķināt militāros budžetus vai prognozēt ģeopolitiskos lēmumus ir jāuztver ar lielu piesardzības devu.
Publiski neviens nav izpaudis, cik maksāja drona notriekšana Latvijā, bet intervijā LA.LV Saeimas deputāts (frakcijām nepiederošs), NBS rezerves pulkvedis Igors Rajevs, nenosauc konkrētus ciparus, skaidro, ka šī summa nav mērā ne 1 000, ne 10 000 eiro.
“Viss atkarīgs, kāda ieroču sistēma izmantota – lielgabals vai raķete. Raķetes ir dārgs prieks un arī lidmašīnu pacelšana gaisā ir dārgs prieks. Jautājums ir par drošību un cik daudz esam gatavi par to maksāt.
No vienas puses mēs sūdzamies, ka lido drons, bet neviens neko nedara, bet no otras puses, kad notriecam dronu, mēs sākam skaitīt naudu un runāt par to, cik tas maksā – tas laikam ir nepareizi!” Viņa piekrīt arī soctīklotāji.
Kāds lietotājs precīzi raksturoja sabiedrības noskaņojuma paradoksu, kas bieži novērojams krīzes situācijās:
“LV cilvēki be like:
– Kad beidzot notrieks kaut 1 dronu?!
Kad drons notriekts:
– Un mums tagad, nodokļu maksātājiem, šis būs jāatmaksā!”
Vairāki komentētāji norādīja, ka kritika par pusmiljonu vērtu raķešu izmantošanu nav vis parasta “čīkstēšana”, bet gan pamatots jautājums par asimetriskā kara loģistiku. Tika uzvērts, ka pret lētiem, “Shahed” tipa droniem ir jācīnās ar adekvātām metodēm, lai finansiāli “nenobankrotētu”.
Kā risinājums diskusijā tika izcelts tehnoloģiskais progress un vietējā industrija: Lietotāji vērsa uzmanību uz to, ka jau kādu laiku ir pieejami (tostarp arī Latvijā ražoti) speciāli pārtvērējdroni.
Šādas tehnoloģijas ir n-tās reizes lētākas nekā pretinieka palaistie droni un ļauj neitralizēt draudus gaisā, netērējot dārgo iznīcinātāju munīciju. Vairums komentētāju piekrita, ka tieši šajā virzienā šobrīd aktīvi strādā gan Latvijas aizsardzības sektors, gan NATO sabiedrotie.
Viskarstākās debates un pat savstarpēji apvainojumi sākās brīdī, kad diskusijā tika pacelts jautājums par dronu izcelsmi. Daļa komentētāju, interpretējot ziņas par to, ka gaisa telpā tiek pārtverti Ukrainas karā izmantotie lidaparāti, nonāca pie krasiem un maldīgiem secinājumiem.
“Kāpēc mums vispār jātērē nauda, lai aizsargātos no Ukrainas droniem? [..] Mēs atdodam Latvijas naudu, lai viņi mūs bombardētu,” rakstīja kāda sašutusi lietotāja, paužot uzskatu, ka Latvija šobrīd “uztur svešas valsts militāro spēku” un ka valstij “uzbrūk Ukraina”.
Šie izteikumi acumirklī izsauca asu pretreakciju no citiem diskusijas dalībniekiem, kuri steidza skaidrot situācijas reālo būtību, izmantojot analoģijas un faktus.
Citi lietotāji pacietīgi skaidroja, ka droni Latvijas virzienā nonāk tāpēc, ka tos raida Krievija, vai arī tie elektroniskās cīņas (GPS traucējumu) ietekmē vienkārši novirzās no sava sākotnējā kursa.
“Pēc tavas loģikas, ja mašīna ir ražota Vācijā, reģistrēta Polijā un pārkāpums veikts Latvijā, tad mums uzbrūk Vācija?” – tiesisko un loģisko absurdumu mēģināja ilustrēt kāds komentētājs.
Diskusijas noslēgumā dominēja viedoklis, ka vienīgais patiesais draudu avots reģionā ir Krievijas izvērstā karadarbība: “Ja urlu okupanti nekarotu Ukrainā, ne krievu, ne ukrainu droni nelidotu nekur.”
Lai gan šī tēma ir aktuāla un daļu sabiedrības satrauc, citi tikai vēlas uzzināt vairāk, minējumi nereti var radīt lielāku apjukumu nekā informācija, ko sniedz atbildīgās iestādes, tādēļ tiek aicināts uzticēties oficiālajiem paziņojumiem un pārbaudītai informācijai, ne mākslīgā intelekta atbildēm.
Par to, cik daudz mums, iedzīvotājiem, NBS un valdības pārstāvji dronu ielidošanas gadījumos skaidros, Rajevam ir sava versija.
“Tas viss atkarīgs no auditorijas. Jo vairāk iedzīvotāji uzticas valdībai, jo mazāk var teikt, piemēram, ir valstis, kur paziņo, ka sākas gaisa telpas trauksme, visi dodas uz patvertnēm, pēc tam ziņa, ka drons notriekts vai pārtverts, visi turpina ierasto dzīvi un tic tam, kas viņiem tiek pastāstīts. Ja cilvēks atbildīgajām organizācijām neuzticas, ir nepieciešami papildus skaidrojumi, bet visiem jāsaprot, ka tie skaidrojumi iespējami līdz konkrētam drošības līmenim un iedzīvotājiem nekad viss netiks pateiks, tas ir viņu pašu drošības labab!”
