Handbols kā diagnoze 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ivita Asare ir padsmitkārtēja Latvijas čempione, vairākkārt atzīta par sieviešu handbola meistarsacīkšu vērtīgāko spēlētāju. Arī šosezon, lai gan pērn decembrī atzīmēja 45 gadu jubileju.
Laba sajūta
Ivita Asare handbolā ir kopš astoņu gadu vecuma. Pati saka, ka 37 gadi ir ilgi, bet uzreiz uzsver, ka šis sporta veids sirdī ir uz mūžu, spēlēs arī turpmāk, arī pie senioriem, lai tik aicina. “Handbolā nokļuvu kā lielākā daļa tolaik – attiecīgā sporta veida treneris staigāja pa skolām un meklēja audzēkņus.
Pati neatceros, bet mums stāstīja, ka skolotājai uz galda bijusi nolikta lapiņa ar meiteņu vārdiem un uzvārdiem, kur bija teikts, tad un tad jāierodas tur un tur. Tā tas viss sākās.
Pirmā trenere bija Valentīna Pastare, pēc tam treneru ir bijis daudz, bet pēdējie Ginta Ozoliņa un Jānis Valeiko. Esmu trenējusies arī “Vārpas” meistarkomandā pie Andra Drēskas,” intervijā “LA” stāsta Ivita.
Viņa ir saspēles vadītāja Latvijas titulētākajā sieviešu handbola komandā “Stopiņu NHK”, arī ilggadēja šīs komandas kapteine. “Sāku kā kreisā maliņa, bet treneris Valeiko mani izbīdīja ārā uz saspēli. Man patīk to veidot, uzskatu, ka tas ir viens no svarīgākajiem ampluā komandā. Jāspēj novērtēt situāciju, kā arī to, kam katrā brīdī spēle labāk padodas, līdz ar to sadarboties ar partneri. Lēmumi jāpieņem ļoti ātri, jāizvērtē pretinieku aizsardzība, kur ir kādas vājās vietas. Saspēles vadītājs pats negūst tik daudz vārtu, bet dara visu, lai citi mestu. Tā ir laba sajūta, ļaut izpausties citiem,” skaidro Asare, kura šosezon bija otra rezultatīvākā spēlētāja čempionātā. “Tā gadījās, taču tas nebija mans mērķis.”
Ola vai vista?
Ivita īsti nezina, cik reižu viņas kaklā kārtas Latvijas čempionāta zelta medaļas. Savulaik skaitījusi, sanācis 13, bet droši, ka vairāk par desmit reizēm būs. Viņa ir īstens handbola cilvēks, domā par sieviešu handbola attīstību Latvijā.
“Ja godīgi, man sāp sirds par sieviešu un meiteņu handbolu. Noteikti ir jaunas un perspektīvas meitenes. Diemžēl stāsts ir par olu un vistu – kas bija pirmais?
Mēs daudz dzirdam, ka sieviešu handbolam nedod finansējumu, jo nav rezultātu, taču, no otras puses, ja nav finansējuma un viss balstās tikai uz cilvēku entuziasmu, tad arī rezultātu bez atbalsta sasniegt ļoti grūti.
Meitenes redz, nav sieviešu lielās izlases, tātad nav iespējas arī sevi parādīt, pat ja esi labs un perspektīvs spēlētājs. Citas valstis mums ir krietni priekšā,” atzīst sportiste. Latvijā sieviešu handbols ir tikai un vienīgi amatieru sporta veids.
Čempionu dziesma Zviedrijā
Asarei savulaik bijusi iespēja izmēģināt spēkus arī ārvalstīs, bet tā brīža situācija likusi pieņemt citu lēmumu.
“Pirms aptuveni desmit gadiem bija iespēja spēlēt Norvēģijā. Piedāvājums nāca caur Natāliju Kudrjavcevu, kura deva ļoti būtisku ieguldījumu manā profesionālajā izaugsmē. Biju aizbraukusi atrādīties, piedāvāja kontraktu, taču, izvērtējot visus par un pret, nolēmu, ka palikšu Latvijā. Kādi ir neaizmirstamākie brīži handbolā? Tas bija ļoti sen – starptautiskā turnīrā Zviedrijā “Partille Cup”, kas ir tāds kā handbola festivāls, uz kuru sabrauc komandas no visas pasaules. Tur ir daudz vecuma grupu, viss čum un mudž no jaunajiem handbolistiem. Manuprāt, mēs, “Stopiņu NHK”, esam vienīgais Latvijas klubs, kas to kausu savulaik ir izcīnījis.
Finālā bija spēle ar lietuvietēm un viss izšķīrās jau pēc mača beigām ar septiņu metru soda metienu. Uzvarējām, apbalvošanā skanēja “Queen” dziesma “We Are The Champions”. Tās ir ļoti siltas atmiņas, jo citu tādu panākumu starptautiskā līmenī diemžēl nav bijis daudz.
Protams, arī pirmā spēle Latvijas izlasē. Tā bija Norvēģija, tur izdevās uzspēlēt kopā gan ar Kudrjavcevu, citām “Vārpas” meistarkomandas slavenībām. Pašu spēli daudz neatceros, bet tās sajūtas gan, biju nobijusies kā trusis. Arī katrs Latvijas čempiona tituls ir bijis svarīgs, vienmēr ir prieks uzvarēt,” karjeras spilgtākos brīžus atceras Asare.
Paliks handbolā
Ivita šobrīd ir pārdomās, ko darīt nākotnē, un viens no variantiem ir saistīts ar handbolu, domājot tieši par treneres amatu. “Esmu gatava spēlēt senioru līmenī, bet Latvijas čempionātā šī sezona, šķiet, bija pēdējā. Turpināšu sevi uzturēt formā, ja pasauks, būšu gatava iziet laukumā.
Motivācija? Kā mēs paši sakām – handbols, tā ir diagnoze.
Man pat grūti pateikt, kāpēc savos gados ir vēlēšanās iet laukumā vai trenēties, būt par kapteini. Nav vienas atbildes, kāpēc to daru.”
Asares pamatdarbs ir saistīts ar bankām un finansēm, bet handbolā viņa spēj gūt prieku pēc ikdienas darba rutīnas. “Citi iet uz fitnesu, skrien mežā, lai izlādētos. Es to atrodu handbolā, kur liela nozīme ir komandai un mūsu kolektīvam. Mūsu kodols “Stopiņu NHK” ir jau daudzus gadus. Tie ir cilvēki, kuri grib būt kopā, mums ir kopīga lieta, ko darām. Ja vēl izdodas uzvarēt un mākam to nosvinēt, tad tas ir tas, kas iepriecina un motivē.”
Vizītkarte. Ivita Asare
* Dzimusi 1974. gada 28. decembrī
* Handboliste, spēlējusi “Vārpā”, “Stopiņu NHK”, Latvijas izlasē, daudzkārtēja valsts čempione
* Ilgus gadus strādājusi banku sektorā
* Audzina divus dēlus – Jāni un Tomu
* Hobijs – golfs
