Dzejniece Ligija Purinaša: „Nav tāda vienota Latgales kultūras naratīva” 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ligija Purinaša (1991) ir dzejniece un publiciste. Dzimusi un mācījusies Rēzeknē, absolvējusi Daugavpils Universitāti (DU) un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju (RTA). “Esmu kādu laiku darbojusies arī DU paspārnē esošajā Austrumlatvijas literārajā akadēmijā, bet būtisku pienesumu vairāk deva RTA studijas filoloģijā,” teic autore.
Viņa darbojusies arī Latgales nevalstisko organizāciju sektorā, bijusi žurnāliste portālā lakuga.lv. No 2019. gada maija Ligija ir autore Latvijas Radio Latgales studijas veidotajā raidījumā “Kolnasāta”, literatūrkritikas sadaļā “Kolnasātys gruomotplaukts”, kā arī darbojas žurnāla “A12” radošajā kolektīvā. Šobrīd vada biedrības “Centrs MARTA” Rēzeknes filiāli.
2019. gadā iznācis Ligijas Purinašas debijas krājums “Sīvīte” – “par sievieti mūsdienu Latgalē” –, kas saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2019” un ticis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija literatūrā” (2020).
Šoruden klajā nākusi latgaliešu dzejas bilingvālā antoloģija “Pādejais modeļs / The Last Model” (uz angļu valodu pārcēlis Džeids Vils), kurā publicēti Raibā (Oskara Orlova), Ingridas Tāraudas un Ligijas Purinašas dzejoļi. Kopā ar vēsturnieku Kasparu Strodu viņa laidusi klajā populārzinātnisku izdevumu “Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti” (2020).
– Vai tev ir viedoklis par aktuālāko dzeju? Kādas tendences tu tajā redzi un kā vērtē latgaliešu dzeju kopējā ainā?
L. Purinaša: – Latviešu dzejā dominē konceptuālisms – to redzu gan Elvīras Blomas krājumā “Izdzēstie attēli”, gan Raimonda Ķirķa dzejā. Jā, arī Rvīna Vardes īsprozas krājums “Kas te notiek” iekļaujas šajā tendencē. Protams, mūsdienu latviešu literatūrā ļoti svarīgs orientieris ir intelektuālisms. Un jo vairāk – jo šķietami labāk. Latgaliešu literatūra iet citu ceļu.
Pirmkārt, mēģinot nojaukt valodas (bet arī stereotipu, priekšstatu, domāšanas pieradumu) barjeras, otrkārt, lasītājam, ja viņš, protams, vispār tiek līdz latgaliski sarakstītajai grāmatai, atgādinot, ka pasaule un literatūra ir ļoti dažāda un ka dažādība nav bīstama, bet gan normāla demokrātiskas sabiedrības pazīme.
– Pēc visa spriežot, tu tiecies aktīvi darboties tieši dzimtajā pusē. Kāpēc tevi nevilina Rīga?
– Protams, esmu domājusi par emigrāciju un došanos projām, bet tas nekad nav bijis pašmērķis. Starp citu, mans vectēvs ir dzimis rīdzinieks, un manī plūst gan leišu, gan poļu, gan baltkrievu asinis. Un absolūti neesmu pārliecināta, vai piederība konkrētai vietai nosaka motivācijas un darīšanas līmeni asinīs.
– Kā nominācija LALIGABAI izmainīja tavu dzīvi?
– Īstenībā – nekā. Man nebija ilūziju, ka es to balvu varētu iegūt. Pirmkārt, mani neviens nepazina un droši vien tāpēc arī necik augstu nevērtēja. Otrkārt, no provinces Rīga lielākoties ir vieglāk sasniedzama nekā no Rīgas – province.
Man bija pārsteigums, ka dzejas krājums “Sīvīte” vispār tika līdz nominācijai. Un es to saku bez pārmetumiem un rūgtuma, drīzāk pamatojoties uz citu latgaliešu literātu pieredzi, jo nedz Anita Mileika (kura, starp citu, debitēja ar bilingvālo dzejas krājumu!), nedz Ilze Sperga, nedz Raibīs, nedz arī es – neviens nav ticis tālāk par nomināciju. Un neticu, ka tas tā varētu pēkšņi mainīties.
Šīs visas lietas par un ap latgaliešu valodu, latgaliešu literatūru ir ļoti niansētas un komplicētas. Vienkāršu skaidrojumu nav, un par to noteikti būtu jārunā plašāk. Bet jāpatur prātā, ka nav tāda vienota Latgales kultūras naratīva, šajā ziņā ir vērojami dažādi viedokļi, un varbūt literāti salīdzinājumā ar citiem šajā ziņā ir vienprātīgi.
– Visam klāt tu darbojies arī biedrībā “Hronologeja”. Pastāsti, kas tas ir!
– Biedrība “Hronologeja” tika dibināta 2019. gadā ar mērķi popularizēt vēstures un mākslas norises Latgales reģionā. Šobrīd galvenokārt fokusējamies uz grāmatu izdošanu. Iespējams, ka Rīgas autoriem tas varētu šķist kaut kas fantastisks, bet latgaliešu literatūras izdošana noris, pateicoties projektu konkursiem (principā – pateicoties “Latgales kultūras programmai” reizi gadā).
Nereti pats grāmatas autors ir arī projekta vadītājs, uzraugs, mārketinga speciālists, prezentāciju organizētājs utt. Īsāk sakot, “cilvēks–orķestris”. Tāpēc, ja kāds skaļi teiks, ka biedrība “Hronologeja” ir slikta, jo, piemēram, nav atsūtījusi grāmatu recenzēšanai, tad esiet uzmanīgi – es varu to tvert personiski un, izmantojot mākslinieka statusu, arī apvainoties (smejas). Bet, ja nopietni, tad man ir ļoti paveicies ar domubiedriem un komandu. Starp citu, man jau ir idejas nākamajai grāmatai, un tā noteikti atšķirsies no tā, kas jau ir uzrakstīts. Pārsteigumi būs.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Divi no mūsdienu latgaliešu dzejas jaunākajiem autoriem, kas patiesībā ir kļuvuši par sava veida vēstnešiem: dzejnieks Raibīs un Ligija Purinaša. Ja iespējams salīdzināt, tad pirmais “atbild” par humoru, bet Ligija – par tādu kā sociālo atblāzmu.
Protams, valoda runā arī vietas nozīmē, tur neko nevar darīt. Bet sirds šajā dzejā runā īpatnēji tieši, lakoniski, dažreiz pat pārāk – it kā ne tikai latviešu literārā valoda iepazīstas ar šo dzeju, bet arī šī dzeja sper piesardzīgus soļus, baidoties kādu nobiedēt.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Ligijas Purinašas jaunāko dzejoļu kopā
hipiju laiks rit vīnmiereigi
nu vīna atlyktuo
muokslys projekta
leidz ūtram
pa vydam ir apreibšona
nu svešys privatuos dzeivis
intelektualisma
uzjiemiejdarbeibys
5G interneta
i idejom kurys tūmār laikam
nasaīs nūvest leidz golam
cik augleiga itei zeme byutu deļ
giminis i bārnim i socialajim pabolstim
***
palīku vīna ar
ZENIT
patīseiba ir senila
jei seņ ir aizmiersuse
sovu jauneibu i draugus
***
pietejums: īvods vacums eipatneibys
izceļsme dzeivis vīta nūsadorbuošona
saimis stuovūklis nūbeigums secynuojumi
tu esi masīrs
es asu ceineituoja
vysi cyti ir dekretā
***
pastuosteit
kai jiutīs
zynūt ka
varbyut taipoš saprass
jumtam byus juolīk šifers
juodabeidz uora kukne
juoizceļ cyta sāta
voi varbyut – juopīdzymst nu jauna
***
rudiņs īt pa prīšku kai voduotuojs
pareizu i sovu vierzīņu nav
asu suokuse īlys škārsuot
bez vieršonuos
***
braucu iz dzerauni
ar smogu sirdi
puorstuojs suopēt tukšums
i sūļu naasameiba
vys vēļ sapynūs radzu
sīna kopnys
babu kam spāks kaulūs
i izkruosuotys uzacs
i kura vokorā skrīn iz “Hameleonu rūtaļom”
starkus i ežus i gūvs
i teleponu ar garu vodu
pa kuru mamu piļsātā var sazvaneit tikai pa vokorim
kod jei saguruse nu dorba verās detektivserialus pa lnt
i suneiti kuru nūtrīce sīvīte i kuru
pate iz sovom rūkom nešu iz sātu
jis skicej nazkū iz papeira
planavoj guodoj i dūmoj
es zynu mes tī naatsagrīzisim
bet cīži grybātūs ticēt
ka var vysu zynūt ka navar gon
***
tamā godā leja taipoš kai tagad
atguodoju kai mes staiguom pa leitu
ar Pokemon Go i sajiutom
par dzeivis bezjiedzeibu
tys nikas tu sacieji tys proīs tu sacieji
i teišam proguoja
paraleli vysam cytam
leits maņ saistās ar tevi
jis kreit i kreit i kreit
***
pelargonejis iz lūga kai
vacu dzādzju sapyns
par Latgolys zalta
laikim pareizu viesturi
i unučkom
kas tyc Svātuo Jezupa dīnai
i nūmierst navaineigys
***
muoksla asūt
sociala
pošnuoveiba
tu kruoj fotopapeiru
i audaklus
i gruomotys
kurys mes
nikod naizskaitom
da gola
sasamīrej
nivīnu
myusu problemys
nainteresej
***
laikā nanūdūts ašnis
sasamaitoj
tev draugu
vaira nav
