Humoriste, TV un radio personība Sanda Dejus: “Es neesmu nekāds fejiņas tips!” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Sandai Dejus pieder simpātiski dūmakainā balss, ko esam iepazinuši “Radio SWH” rīta šovā “Tik Tik Tik”. Sandai ir pa spēkam iedot smaida devu visai dienai pat drūmākajā rudens rītā, kaut pati par sevi viņa saka – nevienu sasmīdināt necenšoties. Ar improvizācijas teātra aktrises bagāžu meitene no Madonas pašlaik ir ne tikai viena no pieprasītākajām pasākumu vadītājām, bet nu dodas iekarot arī televīzijas ekrānus. Sandas Dejus dzirksteļojošo humora izjūtu šajā rudenī varam baudīt vakara sarunu šovā “Kad viņas satiekas” kopā ar Dagmāru Leganti un Kristīni Virsnīti kanālā “STV”, bet drīzumā viņa tandēmā ar jutuberi Betu Beidz iejutīsies LTV talantu šova “Ko tu proti, Latvija?” vadītājas lomā.
Ir pusdienlaiks, bet tev tā laikam pēc rīta cēliena radio ir pēcpusdiena?
Mana darba diena šajā laikā principā nu jau ir noslēgusies, varētu mest mieru un gatavot vakariņas. Realitātē ir tā, ka beidzas radio un sākas visi citi darbi.
Tu zini, kāpēc tevi izraudzījās radio rīta raidījumam kā “BB brokastu” vadītāju netiešu pēcteci?
Patiesībā SWH darbojos jau vairākus gadus pirms tam. Sākumā īsu mirkli biju jauniešu stacijā “Spin FM”, bet pēc tam mani ielika vadīt raidījumu “Radio SWH Kurzeme”, lai gan studija bija tepat Rīgā. Gadījos tuvumā, kad rīta programmā atvaļinājumā bija jāaizstāj Valdis Sils, pēc tā man vienkārši piedāvāja palikt. Nebija tā, ka kāds īpaši būtu paskaidrojis iemeslu. Neviens arī neteica, ka būtu te kaut kā jānāk un īpaši jājokojas. Radio regulāri notiek pārmaiņas, reitingi krīt un kāpj. Biju priecīga par iespēju, ko man deva.
Nebiji nobijusies, ja reiz jānāk divu tādu spīdekļu, Ufo un Freda vietā?
Tas, par ko biju domājusi, – kā viņi spēj uz darbu nākt tik velnišķīgi agri! Tas likās neticams upuris – ziedot iepriekšējo vakaru un nakti, lai agri no rīta būtu formā, radio. Bet tolaik biju jaunāka un vakari man bija pilnāki ar notikumiem. Tagad, kad esmu mamma, mēs, visa ģimene, tik un tā ejam kopā ar meitu gulēt jau deviņos, un mūsu vakari tāpat nebūtu ne ar ko pilnāki. Turklāt pēc dabas esmu īsts cīrulis un eju gulēt agri. Izrādās, nekādu upuru nav.
Bet nereti tevi var sastapt kāda saviesīgā vēla vakara pasākumā vadītājas lomā.
Tas ļoti reti ir darba dienās, un lielākoties nākamajā dienā nav jāiet uz darbu.
Kurā dzīves brīdī tu saprati, ka par taviem jokiem smejas un tas var kļūt par nodarbošanos?
Tāda konkrēta brīža nav bijis. Tā kā es vairāk vai mazāk jau 18 gadus nodarbojos ar improvizācijas teātri, es pat domāju, ka improvizēšanas prasme ir vērtīgāka nekā vienkārši joki. Arī rīta raidījumos nav mērķtiecīgas joku stāstīšanas, lai tas būtu smieklīgi. Mēs drīzāk runājam par kaut kādām lietām ne tik stereotipiski, meklējam kādu odziņu vai paradoksu, un tad varbūt iznāk smieklīgi. Ja ne smieklīgi, tad vismaz amizanti. Vai vienkārši – tas ir citāds viedoklis.
Kā uzpildās tavs šķietami mūžīgais dzinējs? Informātikā māca, lai būtu “outputs” jābūt arī “inputam”.
To man bieži jautā. Bet tā nemaz nav, ka manī būtu kāds mūžīgais dzinējs, ir reizes, kad jūtos izsmēlusies un nogurusi.
Patiesībā diezgan bieži esmu uz izdegšanas robežas.
Tad gan no šīs kraujas maliņas es sevi pavelku atpakaļ un drusciņ nomierinos. Bet parasti es vienkārši jūtu, ka man gribas darīt un darboties, un, no kurienes tas nāk, man nav ne jausmas. Man nav nekādu apzinātu rituālu, lai uzlādētos. Drīzāk ir vajadzīga atpūta – es lasu grāmatas vai eju uz teātri. Tā ir tāda enerģijas apmaiņa – tu tur ieguldi sevi, velti tam laiku, bet pēc tam tas nāk atpakaļ lielākā apjomā – ar plašāku vārdu krājumu, ar idejām vai sakarībām.
Tu arvien pieraksti izlasītos citātus?
Ne tikai citātus, bet arī idejas, kas ienāk prātā lasot. Piemēram, doma par to, ka telpā ir gudrāks cilvēks par citiem – vai viņam būtu jāiet prom? Tās nejaušās idejas kaut kur dzīvojas un reizēm var kaut kur noderēt. Īpaši rīta raidījumā, runājot par kādu tematu, tās dod iespēju to apaudzēt sulīgāk.
Ko pēdējā laikā esi izlasījusi?
Esmu tikusi līdz pusei Andra Zeibota romānam “Krauklis”. Stāsts ir ārprātīgi drūms un ievelkošs – tā varonim dzejniekam Jānim Ziemeļniekam ir narkotiku atkarība, un tas laiks, ko apraksta Zeibots, ir diezgan depresīvs. Es tik ļoti iejūtos situācijā un izjūtu tādu empātiju, ka man fiziski kļūst slikti – sāk trīcēt rokas, piemetas sirdsklauves. Tāda īsta veģetatīvās distonijas sajūta. Vajadzēja uzvārīt kafiju un noskatīties kādu komēdiju, lai izkratītu sevi ārā no šīs sajūtas. Tagad to grāmatu esmu aizvērusi un mēģinu saprast, vai iet pie tās atpakaļ.
Humora izjūta pārmantojas, pielīp? Tava mazā meitiņa šķiet īpašs talants jau tagad. Es runāju par tevis publicētajiem meitas domugraudiem.
Viņai vienkārši tagad ir fantastisks bērna vecums – pieci gadi. Ja visi vecāki, kam ir maza atvase, izvilktu blociņu un pierakstītu, ko viņš tajā vecumā saka, būtu pērle aiz pērles. Man laimējies, ka esmu spējusi tos mirkļus īstajā brīdī nofilmēt. Jūtu, ja tūlīt būs, ķeru kameru rokā.
Meitai pat ir savs “Instagram” konts. Nedomā, ka viņa vēlāk pārmetīs?
Kad Dārta sāka darīt visas savas smieklīgās lietas, vienā brīdī manā “Instagram” profilā parādījās ļoti daudz bērna video. Iedomājos, ka ir cilvēki, kurus bērnu joki varētu neinteresēt, lai gan bija vesels pulciņš, kam tas atkal patika. Tad nu viņai pašai ir savs kontiņš, kurā lieku tikai viņas izpausmes. Tur neticamā ātrumā pieplūda sekotāji. Ceru, viņa man pēc gadiem nepārmetīs, neliku neko, kas varētu kaut kā pazemot.
Kā tapa tava, Dagmāras Legantes un Kristīnes Virsnītes trijotne sarunu šovā “Kad viņas satiekas”?
Pirms tam īsti nebijām pazīstamas, bet mums ļoti ātri izdevās atrast kopīgu valodu. Sākumā gan sarīkojām diezgan lielu bardaku, un režisorei bija jāaizrāda – meitenes, netaisiet tirgu! Bijām tajā satikšanās sajūsmā iekritušas tādā sievišķīgā tērzētavā ar pamatīgu izsmiešanos. Tagad esam tikušas tam pāri. Nekādas lomas gan savā starpā neesam sadalījušas.
Tā kā esmu no mums trim televīzijā vismazāk pieredzējusī, varbūt visvientiesīgākā, tad, iespējams, esmu tiešāka.
Bet varbūt vienkārši tāda ir mana daba. Man patīk, ka tur varu brīvi izpausties. Varbūt mazliet mulstu tik sievišķīgā kompānijā, jo līdz šim pamatā esmu strādājusi vīriešu pulkā – gan improvizācijas teātrī “Spiediens”, kur uz skatuves lielākoties improvizējam kopā ar puišiem, tāpat arī radio pamatā iznāk strādāt kopā ar vīriešiem. Nereti arī pasākumi jāvada kopā ar kādu kungu.
Tev pašai patīk tas, ko dēvē par sievišķīgām sarunām?
Es to mācos. Es laikam raidījumā esmu no tām meitenēm, ar kurām varētu saslēgties tās skatītājas Latvijā, kuras īsti nejūtas kā dāmītes. Tas nenozīmē, ka tādām kā man nav draudzeņu kompāniju – vienīgi es neesmu tas fejiņas tips –, nenoliegsim, dzīvē ir arī tādas sievietes. Šajā raidījumā arī katra skatītāja var saslēgties ar kādu no mums, tāpat kā, piemēram, skatītājas izvēlas sev tuvāko filmas “Sekss un lielpilsēta” varoni.
Tu strauji iesoļo televīzijā. Kas īsti notiks LTV tikko izsludinātajā talantu konkursā “Ko tu proti, Latvija?”, ko vadīsi kopā ar Betu Beidz? Līdzināsimies tam pašam “Britain’s Got Talent”?
Kādreiz labi zināmais, vietējais konkurss “Ko tu proti?” te ir izcelts jaunā gaismā, lai cilvēki atkal Latvijā var parādīt, ko viņi prot. Kopš tā laika Latvijā ir saradušies jauni talanti ar dažādām prasmēm. Gribam viņus izcelt saulītē un iepazīstināt ar visu Latviju. Jebkurš te var piedalīties ar jebkādu talantu un tikt līdz finālam. Ne tikai dziedātāji vai dejotāji – varbūt kāds zina no galvas grāmatu vai var atpakaļgaitā noskaitīt jebkuru dzejoli. Redzēsim, kādi tīrradņi atrodas! Līdz 4. oktobrim ļoti gaidām cilvēku pieteikumus. Var pieteikties ikviens pats vai pieteikt savus radus vai draugus, un tad pēc pusfināliem un fināla uzzināsim, kurš tad ir pats labākais un talantīgākais.
Tev pašai noteikti ir kāds talants līdzās mums zināmajiem.
Es gleznoju. Savulaik Madonā beidzu bērnu un jauniešu mākslas skolu, bet izstādes nerīkoju – tas man palicis kā privāts prieciņš. Zīmēju jebko, tā ir lieta, kas man ļoti patīk. Piemēram, ja, gatavojoties kāzām, man ir jāuzzīmē kaut kas skaists, tad ar to tikšu galā. Zīmējam, gleznojam un visādi citādi radoši izpaužamies arī kopā ar meitu. Jāatzīstas gan, ka nedz šim hobijam, nedz kādiem citiem – vai tā būtu ēdiena gatavošana vai grāmatas – neatliek daudz laika.
Laimīgākie esot tie cilvēki, kuriem darbs ir arī hobijs.
Tā pavisam noteikti ir, ne velti Konfūcijs ir teicis – atrodi darbu, kas tev patīk, un tev nekad nebūs jāstrādā. Esmu gan arī dzirdējusi, ka tā nedrīkstot būt, jo cilvēkam tā tiekot atņemts hobijs. Vienkārši šobrīd neesmu atradusi to hobiju, kas man patiktu vairāk nekā mans darbs. Bet šajā ziņā man tiešām ir īsta laimīte. Reizēm sēžu, mani grimē pirms raidījumā, un domāju – redz, cik daudz cilvēku nopūlas, lai tikai es kadrā būtu tāda, kādai man jābūt. Jūtos ārkārtīgi pateicīga un privileģēta, darot to, ko daru.
…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo?
Atbildība. Radošums. Pateicība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez cilvēkiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Aicinājums recenzēt grāmatu.
Labākā izklaide?
Miegs.
