Ieskats festivāla “Summertime” koncertos 0
Operdziedātājas Ineses Galantes organizētais festivāls “Summertime” šogad izskanējis ar septiņiem koncertiem nedēļas garumā. Arī šoreiz akcents likts uz populāro mūziku – ar pieteikumu “Ģitāras nakts” Dzintaru koncertzālē uzstājās “The Rosenberg Trio”, ar programmu “Āfrikas ritmi” – Dobē Njaorē, turpretī Latīņamerikas tango un portugāļu fadu izdziedāja Ilona Bagele un Antonio Zambužu.
Divas izcilas programmas
Kā ierasts, festivāla noslēgums ietvēra gan klasiskus, gan neakadēmiskus priekšnesumus, bet atklāšanas koncerta centrā bija operu ārijas, taču visā šajā piedāvājumā šoreiz visvairāk saistīja divas programmas – “Duelis – džezs – dialogs” Dzintaru atklātajā koncertzālē 2016. gada 9. augustā un “Gadalaiki: Vivaldi. Piacolla. Čaikovskis” divas dienas vēlāk. Pirmajā no tām Latvijas publiku atkal priecēja džeza pianists Daņiils Krāmers, šoreiz muzicējot klavieru duetā kopā ar savu senu draugu Valēriju Grohovski (bet neizpalika arī uzstāšanās katram atsevišķi); otrajā – trīs vispārzināmas partitūras par gadalaiku tēmu skanēja kamerorķestra “Maskavas virtuozi” versijā, vēl pirms tam uz skatuves kāpjot arī pianistam Reinim Zariņam.
Šovasar augstas klases māksliniekus pulcēja gan Saulkrastu džeza festivāls, gan “Rīgas ritmi”, taču Daņiils Krāmers pat uz šā fona saucams par īpaši izcilu. Viņa spēle uzrunāja ne tikai ar aizraujošu virtuozitāti, ne tikai ar plastiskām tembru variācijām, ritma brīvību un niansētību, stilistiskiem eksperimentiem klasiskās un džeza mūzikas krustpunktos, bet arī ar nepagurstošu optimismu un humora izjūtu, kuru dēļ slavenais krievu pianists ir laipni aicināts visur, kur vien viņš spēj aizbraukt. Starptautisku karjeru izveidojis arī Valērijs Grohovskis, un abu pianistu dialogs uzskatāmi liecināja par viņu radošā skatījuma un temperamenta atšķirībām – Grohovska uzstāšanos raksturoja skaidrs un piesātināts muzikālo līniju zīmējums, turpretī Krāmera priekšnesumu – impulsīvs emociju plūdums un ekspresīvi akcenti. Rezultāts izvērtās suģestējošs visa koncerta gaitā, kur svinga un bībopa standarti tika atskaņoti ne tikai ar sevišķu izteiksmīgumu, bet arī ar ritma struktūru un emocionālo tēlu precizitāti, savukārt pianistu pievēršanās klasiskām tēmām atklāja gan viņu fantāziju, gan muzikālās gaumes izjūtu. Liriskās variācijas par Šopēna etīdi šeit pauda patiesu skaistumu un apgarotību, Vīnes klasiķu mūzikas parafrāzes vēlreiz vēstīja par programmas gaišo un atraisīto raksturu, un asprātības, iztēles un pianistiska vēriena netrūka arī Mendelszona “Kāzu marša” visnotaļ neordinārajā interpretācijā. Secinājumi līdz ar to viennozīmīgi – Valērija Grohovska spēli kādreiz labprāt dzirdētu atkal, bet sevišķu prieku sagādātu Daņiila Krāmera uzstāšanās slēgtā koncertzālē, vislabvēlīgākajos akustiskos apstākļos kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vai “Sinfonietta Rīga”.
Kļūdaina telpu izvēle
Kamerorķestris “Maskavas virtuozi” Latvijā viesojies jau iepriekš, un tagad tas uzstājies festivālā “Summertime” ar jaunu repertuāru – šoreiz bez orķestra izveidotāja un diriģenta Vladimira Spivakova, toties ar vairākiem solistiem. Pirmais no tiem – Reinis Zariņš. Pēc “Maskavas virtuozu” pēdējās uzstāšanās pagājušajā gadā rakstīju – jāatzīst, ne bez sarkasma –, ka pēc nezināmiem kritērijiem sastādīto programmu tikai uzlabotu kāda Krievijā labi zināma Georga Pelēča vai Romualda Grīnblata partitūra, – un raugi, 11. augusta koncerts arī sākās ar Pelēča 1983. gada opusu “Concertino bianco” klavierēm un kamerorķestrim. Mūzika kā jau komponista stilam piederīga – vienkāršās neoromantiskās intonācijās, gaišos, liriskos pasteļtoņos ar pāris košākiem triepieniem, un profesionāli trenētajiem “Maskavas virtuozu” stīdziniekiem šī darba pienācīgs iedzīvinājums nesagādāja nekādas problēmas. Protams, pianistam Reinim Zariņam arī ne, solista partijas lasījuma poētiskajiem rakursiem izskanot ar plūstošu grāciju.
Tālāk gan viss pa vecam. Ideja par Pētera Čaikovska slavenā klavierdarbu cikla “Gadalaiki” pārlikumu kamerorķestrim saucama par daudzsološu, diemžēl neprofesionāli īstenotu. Pirmkārt, pašas transkripcijas dēļ, kur stīgu grupas bagātīgās iespējas tika izmantotas visai pieticīgi, un pāris klāt pievienotie pūšaminstrumenti kopā ar šoreiz nevienam nevajadzīgajām klavierēm kā vienu no orķestra instrumentiem šādu iespaidu tikai pastiprināja. Otrkārt, it kā atsaucoties uz partitūras krāsu un faktūru pelēcīgumu, “Maskavas virtuozi” spēlēja blāvi un rutinēti, ātri vien atklājoties, ka šādam ansamblim vasaras koncertzāles plašumi ir gaužām nekomfortabli, un līdz ar to radot jautājumu, kādēļ gan krievu viesmākslinieki neuzstājās Dzintaru slēgtajā zālē, kuru taču restaurēja tieši ar domu to piemērot kamerorķestra sastāvam. Antonio Vivaldi vijoļkoncertu cikla “Gadalaiki” atskaņojumā mūziķu sniegums atgriezās gaidītajā kvalitātē – pirmām kārtām jau tādēļ, ka solists Aleksejs Lundins acīmredzot uzņēmās arī interpretācijas kopainas veidotāja funkcijas.
Krāšņas un izteiksmīgas noskaņas varēja satvert arī koncerta finālā ar Astora Piacollas ciklu “Četri gadalaiki Buenosairesā” un vēl “Libertango” piedevās. Solisti tie paši, kas 2015. gada programmā – Jevgeņijs Stemboļskis, Georgijs Cajs, Ļevs Jomdins un Deniss Šuļgins, taču šoreiz tango intonāciju un ekspresijas caurvītā muzicēšana vairāk pārliecināja ar tuvību Piacollas radošajam stilam un mūzikas garam, šādu priekšstatu raisot gan solovijolnieku uzstāšanās kolorītam, gan aizrautīgumam visos stīgu grupas izvērsumos – no vijolēm līdz pat kontrabasiem. Patlaban, protams, nav ne jausmas, ar kādu repertuāru “Maskavas virtuozi” uz Latviju atbrauks nākamreiz, bet joprojām gaidu Romualda Grīnblata klavierkoncertu ar Reini Zariņu vai arī šī opusa pirmatskaņotāju – Raimondu Paulu.
