Ieslodzītā privātās sarakstes kontroli atzīst par neatbilstošu Satversmei 0
Norma, kura līdz 2018.gada 2.janvārim noteica kārtību, kādā tika kontrolēta apcietināto personu sarakste, neatbilst Satversmei, atzinusi Satversmes tiesa (ST).
Kā pavēstīja ST pārstāve Ketija Strazda, lieta, kurā ST izvērtēja minēto normu, tika ierosināta pēc Augstākās tiesas (AT) pieteikuma. Tās izskatīšanā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par izmeklēšanas cietuma faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Apstrīdētā likuma norma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018.gada 2.janvārim, noteica, ka izmeklēšanas cietuma darbinieki kontrolē apcietinātā saraksti un telefonsarunas, izņemot saraksti un telefonsarunas ar likumā noteiktiem adresātiem. Normā arī bija norādīts, “ja, korespondences vai telefonsarunas saturs apdraud citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, patiesības noskaidrošanu kriminālprocesā, kā arī ieslodzījuma vietu drošību, korespondenci aiztur vai pārtrauc telefonsarunu un paskaidro apcietinātajam korespondences aizturēšanas vai šīs sarunas pārtraukšanas iemeslu”.
Savā spriedumā ST norādīja, ka tiesības uz korespondences neaizskaramību iekļauj arī tiesības brīvi sazināties ar citām personām, saglabājot savstarpējās saziņas satura personisko raksturu un šādu saziņu sargājošo konfidencialitāti dažādās situācijās.
Par šo pamattiesību subjektu var būt ikviena persona, citstarp arī apcietināta persona. Apcietināto personu rakstveida saziņa ar citām personām ir īpaši nozīmīga tāpēc, ka ir ierobežota šo personu brīvība.
Turklāt izolācija no sabiedrības var palielināt varas ļaunprātīgas izmantošanas risku ieslodzījuma vietās. Tāpēc apcietinātai personai tik svarīgas ir tiesības sazināties ar personām, kas atrodas ārpus ieslodzījuma vietas, un ir būtiski tas, lai apcietinātā persona varētu gan nosūtīt, gan saņemt vēstules un citus pasta sūtījumus, ievērojot privātumu. Līdz ar to ST secināja, ka Satversmes 96.pants aizsargā arī apcietināto personu korespondences neaizskaramību.
ST arī atzina, ka apstrīdētajā normā noteiktais pienākums atvērt un pārbaudīt apcietinātās personas privāto korespondenci, kā arī tiesības noteiktos gadījumos aizturēt apcietinātās personas privāto korespondenci rada šai personai Satversmes 96.pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.
ST konstatēja, ka apcietinātās personas ir informētas par to, ka pēc viņu ievietošanas izmeklēšanas cietumā atbilstoši apstrīdētajai normai tiek saprātīgā termiņā kontrolēta viņu privātā korespondence, tostarp pārbaudot tās saturu un, ja nepieciešams, korespondenci aizturot, kā arī apcietinātās personas tiek informētas par viņu tiesību aizsardzības iespējām.
ST atzina, ka apstrīdētā norma nepiešķīra izmeklēšanas cietuma darbiniekiem rīcības brīvību attiecībā uz korespondences atvēršanu un tās satura pārbaudi.
Apstrīdētā norma paredzēja arī gadījumus, kad korespondenci varēja aizturēt, un pienākumu tās aizturēšanas gadījumā nekavējoties paskaidrot apcietinātajai personai korespondences aizturēšanas iemeslu. ST secināja, ka apstrīdētā norma bija pietiekami skaidri formulēta, lai apcietinātā persona varētu izprast no šīs normas izrietošā tiesību ierobežojuma saturu un saprātīgi paredzēt tās piemērošanas sekas.
ST piekrita procesa dalībnieku un pieaicināto personu viedoklim, ka apcietināto personu korespondences neaizskaramības ierobežojums ir noteikts sabiedrības interesēs, lai novērstu kārtības un drošības apdraudējumus, kā arī nodrošinātu netraucētu kriminālprocesa norisi. Netraucēta kriminālprocesa norise citstarp aizsargā cietušo personu tiesības uz taisnīgu kriminālprocesa norisi, kā arī liecinieku tiesības un pienākumu sniegt patiesu liecību. ST secināja, ka tādējādi ar apstrīdētajā normā iekļauto pamattiesību ierobežojumu tiek aizsargāta gan sabiedrības drošība, gan citu cilvēku tiesības.
Tāpat ST norādīja, ka kontrolējot apcietināto personu saraksti, izmeklēšanas cietuma administrācija var iepazīties ar sarakstes saturu un uzzināt par apcietinātās personas nolūkiem un darbībām, kas, iespējams, ir vērstas pret izmeklēšanas cietuma kārtību vai piemērotā drošības līdzekļa – apcietinājuma – mērķiem.
Tādējādi ST secināja, ka sarakstes kontrole ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu – citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība – sasniegšanai.
ST norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus, proti, citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība, var sasniegt ar tādu korespondences kontroli, atbilstoši kurai atbildīgā amatpersona veic individuālu apstākļu izvērtējumu un apcietinātās personas korespondenci pārbauda, to atverot, izlasot vai aizturot, tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu risku, ka var tikt aizskartas citu cilvēku tiesības vai apdraudēta sabiedrības drošība. Pārbaudes intensitāte un veids var būt atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tostarp no atrašanās apcietinājumā ilguma un apcietinātās personas uzvedības ieslodzījuma vietā.
Tātad apcietinātās personas korespondenci var pārbaudīt, tostarp atvērt, izlasīt vai aizturēt, tādā gadījumā, ja atbildīgajai amatpersonai ir pamats veikt šādu pārbaudi un konkrētais kontroles veids ir izraudzīts tādēļ, lai novērstu kādu no iepriekš minētajiem riskiem. Savukārt persona varētu atbilstoši Administratīvā procesa likumam pārsūdzēt faktisko rīcību jeb korespondences kontroli un attiecīgi tiesa varētu pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā, ņemot vērā individuālos apstākļus, bija konstatējama nepieciešamība citu cilvēku tiesību aizskāruma vai sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanai veikt apcietinātās personas korespondences kontroli. Citstarp tiesai šādā gadījumā būtu jāizvērtē, vai kontrole veikta tādā apmērā, kāds bija nepieciešams, lai novērstu kādu no iepriekš minētajiem riskiem.
Līdz ar to ST secināja, ka pastāv saudzējošāks apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis – korespondences kontrole tādā gadījumā, ja pēc individuāla apstākļu izvērtējuma ir konstatējama pamatota nepieciešamība veikt šādu kontroli, un tādā apmērā, lai novērstu citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējumu. Tāpēc ST atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā paredz korespondences kontroli visā apcietinājuma laikā bez individuāla apstākļu izvērtējuma un citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, neatbilst Satversmes 96. pantam.
ST ievēroja, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā radītā personas pamattiesību aizskāruma gadījumā apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, ir vienīgā iespēja aizsargāt šo personu pamattiesības. Tādēļ tiesa atzina, ka apstrīdētā norma attiecībā uz personām, kurām šī norma ir piemērota un kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, bet attiecībā uz kurām administratīvais process vēl nav noslēdzies, atzīstama par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
ST arī vērsa uzmanību, ka to, vai administratīvās tiesas tiesvedībā esošajās lietās pārsūdzētās faktiskās rīcības gadījumā ir pastāvējuši apstākļi, kas pieļauj kontroles veikšanu, un vai iestāde ir izvēlējusies samērīgāko sarakstes kontroles veidu, pārbauda administratīvā tiesa, izvērtējot konkrētās lietas apstākļus.
Attiecīgi ST nosprieda atzīt Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28.panta otro daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018.gada 2.janvārim, ciktāl tā paredz apcietināto personu korespondences kontroli visā apcietinājuma laikā bez individuāla apstākļu izvērtējuma un citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, par neatbilstošu Satversmes 96.pantam un attiecībā uz personām, kurām šī norma ir piemērota un kuras sākušas savu tiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, bet attiecībā uz kurām administratīvais process vēl nav noslēdzies, par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
