Ieteikumi un atklājumi kultūras tiešsaistē 0
Kamēr sabiedriskā dzīve ir apstādināta, uz interneta vidi pārcēlusies arī kultūras dzīve, un tās veidotāji snieguši bagātīgu klāstu ar ieteikumiem, kā pēc iespējas vērtīgāk aizvadīt neprognozējamo karantīnas periodu.
Tiesa, pat ja iztēlojamies cilvēkus ar nesatricināmu psiholoģisko stabilitāti, jāšaubās, ka vairumam no viņiem pēkšņi parādījušies apjomīgi brīvā laika resursi, it īpaši tad, ja mājās norisinās arī bērnu skološana – taču, lai vai kā,
vismaz mākslinieciskā veidolā tiek piedāvāts atbalsts un mierinājums.
Izmantojot izdevību, pašā sākumā pieminēšu literatūru, atgādinot, ka Latvija ir viena no tām nedaudzajām Eiropas valstīm, kur joprojām nav pieejams “Mahābhāratas” atdzejojums. Un “Rāmājanas”, starp citu, arī ne. “Farhāds un Šīrīna” vai “Bruņinieks tīģera ādā” tulkoti vien fragmentāri, “Zaudētā paradīze” tā arī palikusi Ernesta Dinsberga pārlikumā, bet “Šāhnāmes”, “Parsifāla” vai “Tristāna un Izoldes” atdzejojumu nav vispār.
Lieki teikt, ka jebkura normāla civilizēta valsts šādu lieldarbu tulkojumus realizēja jau 19. gadsimtā.
Džovanni Bokačo paveicies vairāk, un pašlaik “Dekamerona” gluži aktuālo stāstu lasījumu sērijas formātā iedzīvina gan teātra trupa “Kvadrifrons”, gan Jaunais Rīgas teātris. Alvja Hermaņa vadītais teātris aicinājis neklātienē noskatīties arī izrādi “Revidents”, un
patlaban digitālo izrāžu arhīvus atvēruši vairāki citi Latvijas teātri –
no Nacionālā teātra krājumiem redzams, piemēram, Ināras Sluckas autordarbs “Zudušo laiku citējot”, bet no Dailes teātra repertuāra – viens no, manuprāt, labākajiem Dž. Dž. Džilindžera iestudējumiem – Frīdriha Šillera traģēdija “Marija Stjuarte” –, vai viena no retajām iespējām mūsdienu Latvijā sastapties ar Maksima Gorkija daiļradi šī paša režisora inscenētajā drāmā “Saules bērni”.
Turpat arī klasiskā un laikmetīgā deja – balets “Antonija #Silmači” vai multimediālā deju lielizrāde “Abas malas”. Turpat arī Latvijas Nacionālā opera, kur tiešsaistē jau varēja redzēt Džuzepes Verdi “Makbeta” un Šarla Guno “Fausta” iestudējumus.
Kas tiešsaistē noticis vai vēl notiks ar Ņujorkas Metropoles operu, ar kuru patlaban saistīta Elīnas Garančas karjera? Tāpat kā Rīgā – “Makbets” un “Karmelīšu dialogi”, vienlaikus arī iespēja iepazīt Latvijā nekad neuzvesto Džona Adamsa operu “Niksons Ķīnā” un gadu desmitiem ilgi neiestudētos Riharda Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņus”.
Kas virtuālajā vidē notiek Vīnes Valsts operā, kur Alvis Hermanis vēl nesen iestudēja Vāgnera “Parsifālu”?
Gan šis inscenējums, gan arī Kristīnes Mīlicas versija, klāt vēl liekot horeogrāfa Edvarda Kluga skatījumu uz Edvarda Grīga “Pēru Gintu” (šī izrāde atrodas arī Latvijas Nacionālā baleta repertuārā) vai Riharda Štrausa operu “Elektra” (Latvijā vismaz šajā gadsimtā nav uzvesta).
Tātad – šādā situācijā var gan salīdzināt operas un baleta izrādes ar latviešu mākslinieku veikumu, gan arī gūt pavisam jaunus iespaidus,
un tas pats attiecas arī uz, piemēram, Berlīnes filharmonijas koncertu ierakstiem – ar vai bez kontrabasista Gunāra Upatnieka līdzdalības.
Džeza pianists Daņiils Krāmers Latvijā ir regulārs viesis. Viņš savas 60. jubilejas koncertu sērijā šopavasar bija paredzējis atbraukt arī uz šejieni, iecerētais priekšnesums patlaban pārcelts uz septembri, taču 2020. gada 27. martā notika translācija no Maskavas konservatorijas Lielās zāles, kur pianistam pievienojās kontrabasiste Darja Černakova un bundzinieks Aleksandrs Zingers.
Ja vēlamies šādā apstākļu maiņā saskatīt kaut ko labu, tad tas ir droši izdarāms – koncertā ar publikas klātbūtni droši vien nogurdinātu nelāga akustika un izstiepts programmas noslēgums ar aizvien šaubīgākām piedevām, turpretī
tiešsaistē nekas netraucēja novērtēt slavenā pianista labākās īpašības –
džeza improvizācijās par klasiķu (Šopena un Čaikovska) vai populārās mūzikas meistaru (Džordža Gēršvina, Fetsa Vollera, Čika Koreas) tēmām pastāvīgi izpaudās ne tikai Daņiila Krāmera virtuozitāte, bet arī poētisks jūtīgums, gaumes izjūta un muzikālā inteliģence. Un kur nu vēl teicamā sadarbība ar domubiedriem.
Citam ievērojamam pianistam – Reinim Zariņam – nemaz nevajag Maskavas konservatorijas Lielo zāli, viņam pietiek ar neformālākiem apstākļiem tepat Latvijā.
Solista pirmais koncerts interneta vidē notika 29. martā, viņš sola šīs programmas turpināt, katru svētdienu pievēršoties kādas citas nācijas skaņumākslai, un izrādījās, ka pašā sākumā mūziķa uzmanības centrā nonākusi krievu kultūra.
Pirmais secinājums – ja reiz tagad bērniem mūzikas stundas notiek neklātienē, tad Reiņa Zariņa priekšnesums ir lieliski piemērots tieši šādam formātam.
Otrais secinājums – Čaikovska, Rahmaņinova, Stravinska, Skrjabina un, visbeidzot, Vladimira Martinova skaņdarbu lasījumi vēstīja, ka
pianists joprojām spēj apvienot racionālu muzikālās domas zīmējumu ar emocionālu plastiskumu, u
n viņa interpretācijas vienlīdz lielā mērā pārliecina un iedvesmo. Un jā – lai gan Dmitrija Šostakoviča “24 prelūdijas un fūgas” ir smags pārbaudījums jebkuram pianistam, arī Reinim Zariņam, te nu tās bija – precīzāk, vērienīgā fināla aina re minorā. Arī tas dod mierinājumu. Arī tas dod cerību.
Vērts pamanīt
• Ņujorkas Metropoles operas izrāžu ieraksti tiek publicēti katru vakaru plkst. 1.30 pēc Latvijas laika un ir pieejami bez maksas 20 stundas; 1. aprīlī – Džona Adamsa opera “Niksons Ķīnā”; 2. aprīlī – Dž. Verdi “Dons Karloss”, 3. aprīlī – Ž. Bizē “Pērļu zvejnieki”, 4. aprīlī – Dž. Verdi “Makbets”, 5. aprīlī – V. Belīni “Norma”. Vairāk: www.metopera.org.
• Berlīnes filharmonijas arhīvā jeb digitālajā koncertzālē ir atrodami 600 orķestra koncertieraksti, arī tādi, kas tapuši kopā ar izcilajiem latviešu diriģentiem Marisu Jansonu un Andri Nelsonu. Turpat iespējams tiešsaistē noskatīties dokumentālās filmas par pasaulslavenā orķestra vēsturi, tā diriģentiem un personībām. Vairāk: www.digitalconcerthall.com.
• Feisbukā klausāmi unikāli ikvakara cikla “Paliec mājās” klavierkoncerti, kur no savas studijas uzstājas 63 gadus vecais izcilais mūziķis, ilggadējais ASV grupas “Dream Theater” pianists Džordans Rudess, kurš katru vakaru spēlē 30–50 minūtes.
