Andra Rušmane-Vēja (28) un Sandijs Vējš (43) sastapās un saskatījās darbavietā. Sandijam paziņas nereti bija jautājuši, kad tad beidzot ņems sievu, uz ko vienmēr saņēma mierīgu atbildi: “Manējā vēl nav piedzimusi.” Andra smejas – gandrīz tā arī iznācis – un, pievēršoties vīram, noteic: “Ilgi tev mani iznāca gaidīt!”
Andra Rušmane-Vēja (28) un Sandijs Vējš (43) sastapās un saskatījās darbavietā. Sandijam paziņas nereti bija jautājuši, kad tad beidzot ņems sievu, uz ko vienmēr saņēma mierīgu atbildi: “Manējā vēl nav piedzimusi.” Andra smejas – gandrīz tā arī iznācis – un, pievēršoties vīram, noteic: “Ilgi tev mani iznāca gaidīt!”
Foto: Anda Krauze

“Ilgi tev mani iznāca gaidīt!” Andras un Sandija mīlasstāsts, kas nu iesiets grāmatas vākos 4

Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Andra Rušmane-Vēja (28) un Sandijs Vējš (43) sastapās un saskatījās darbavietā. Sandijam paziņas nereti bija jautājuši, kad tad beidzot ņems sievu, uz ko vienmēr saņēma mierīgu atbildi: “Manējā vēl nav piedzimusi.” Andra smejas – gandrīz tā arī iznācis – un, pievēršoties vīram, noteic: “Ilgi tev mani iznāca gaidīt!”

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar Andru – gaišu, smalciņu, klusu meiteni no Iecavas – iepazinos pirms pieciem gadiem, kad izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākšanai tika gatavots viņas debijas romāns “Aleksandrs”. Nupat iznākusi jau trešā grāmata “Ar kastani kabatā”, nākamgad pie lasītājiem ceļos ceturtā – turpinājums lasītāju atzinīgi novērtētajam romānam “Vienpatnieki”.

Arī Andras privātajā dzīvē pa šo laiku notikušas pārmaiņas – pirms gada augustā nosvinētas skaistas kāzas ar Sandiju, un abiem ir pārliecība, ka dzīve tādēļ ieguvusi jaunu stabilitāti. Bet kā viss sākās?

No dzīves – romānā

Andra un Sandijs kāzu dienā.
Foto no privātā albuma

Andras trešais romāns aizved uz lielu loģistikas centru, kur jaunā grāmatvede Diāna pēc brāļa lūguma piekritusi novērot, kur pazūd lieli preču apjomi. Tomēr pēc kāda laika pirmajā vietā izvirzās attiecības ar darbā iepazīto Patriku.

Andra ar Sandiju smejas, ka lielā mērā romāns balstās abu attiecību stāstā, kurš romānā gan piegriezts pēc sižeta vajadzībām.

“Kādus piecus gadus tu mani noliktavā gaidīji?” vīram jautā Andra un atklāj – abi patiesībā būtu varējuši satikties jau agrāk, jo mācījušies arī vienā skolā, taču ar pāris gadu nobīdi.

Tomēr sastapušies noliktavā, un par to abi priecīgi, jo tā bijusi iespēja vienam otru labi apskatīt un novērtēt rakstura īpašības. “Romānā no dzīves ņemts galvenā varoņa raksturs,” atklāj Andra, piebilstot – vīrs vēl romānu nav lasījis (sarunas brīdī grāmata vēl nebija iznākusi. – L.K.-Š.)

“Viņš bija tāds jokotājs, kas ar visiem runāja, pret visiem bija laipns, bet izrādījās, ka neviens viņu īsti nepazīst, un ar saviem jokiem pamanījās visus nokaitināt.”

Noliktavā, kā tas labi atklāts Andras romānā, valdījusi ļoti saspringta gaisotne – darba bijis daudz, turklāt visiem iesaistītajiem tieši viņa darbs šķitis pats atbildīgākais un svarīgākais, un tieši šajā mirklī padarāms.

Būdams ļoti kārtīgs un precīzs, Sandijs visu nepieciešamo arī laikus paveicis, taču bijuši gadījumi, kad izdarītais nav pamanīts. “Stāv Sandijs, viņam blakus aplīmētas paletes, bet kolēģe tām līdzās plēš matus un pārdzīvo, ka nekas nav izdarīts un ko tagad darīt. Un viņš pavisam mierīgi piekrīt – jā, viss ir slikti, jā, nav atvests, nav aplīmēts,” atceroties smejas Andra.

Reklāma
Reklāma

Arī viņa pati kādu laiku cietusi no sava darba svarīguma apziņas, centusies tobrīd vēl tikai kolēģi izkomandēt, bet Sandija miers ļāvis palūkoties uz visu no cita skatpunkta – noliktava ir noliktava, darbs ir darbs, bet dzīve ir daudz vairāk nekā tikai noliktavā notiekošais, un nav vērts par to strīdēties.

Arī sadzīvē, kaut gan mierīgi esot abi un strīdiņi drīzāk izpaužas kā pikta nolīšana katram savā kaktiņā, Sandijs ir stabilizējošais faktors, Andra atzīst. Smejas, ka pašai pa laikam gadās sadomāties, izveidot dialogus ar vīru savā galvā un par tiem jau uzreiz apvainoties.”

Tad viņš man jautā – kas noticis? Un es atcērtu: “Nekas!” Andra smejas.

“Bet mēs laikam neprotam strīdēties,” prāto Sandijs. “Nekliedzam viens uz otru, nebļaustāmies. Tas man Andrā uzreiz ļoti iepatikās, ka viņa tāda mierīga.”

Vērošanas laiks

Tā kā abi ir ļoti mierīgi un labi jūtas vienatnē, vienam otra vērošanas periods izvērties diezgan ilgs. Divus gadus kopā strādājot, abpusēji novērtēts raksturs un paradumi. “Skatījos – Andra kopā ar citām pīppauzē iet ārā. Bet – nē, nesmēķē,” atceras Sandijs.

Arī Andrai līdzīgs stāsts – ievērojusi, ka Sandijs iet ārā kopā ar pīpmaņiem, taču uzzinājusi – šo laiku viņš izmanto, lai aizietu uz ģērbtuvi un padzertos. “Tad es arī sāku tāpat darīt, un vēlāk jau gājām kopā,” Andra paskatās uz vīru un iesmejas.

“Patiesībā mums viss sākās tieši tāpat kā grāmatā Diānai ar Patriku – ar to, ka mums kopā bija jautri, smējāmies, jokojām viens ar otru.”

Andrai arī ļoti paticis tas, ka Sandijs ir ļoti kopts, kārtīgs – vienmēr tīras drēbes, sakārtoti, ar želeju nostiprināti mati, prefekti baltas teniskurpes kājās.

“Sākumā mūs kolēģes centās savest kopā,” Sandijs atceras, un Andra piebalso, ka tā bijis gan, bet, kad abi tiešām sākuši draudzēties, tas daudziem nepaticis – gan tas, ka abi pārāk daudz smejas, gan tas, ka Sandijs stāv tikai pie Andras darba vietas. “Nebija viegli, bet kur citādi iepazīties?” prāto Sandijs.

Piedāvāto moderno tehnoloģiju iespēju “Tinder” noraida, viegli nodrebinoties un piebilstot, ka agrāk jau tāda nemaz nebija. “Varētu iepazīties kādā bārā, bet ko tad tu par to cilvēku, viņa raksturu zini, un cik ilgi ar viņu paliksi kopā?”

Andra teic, ka jau no iepazīšanās brīža vērojusi Sandiju – kārtīgs un nepīpē, un darbavietā runāts, ka viņš arī alkoholu nelieto. “Es pati nedzeru un nevarēju pat iedomāties, ka varētu saiet ar kādu, kas lieto alkoholu. Pārsvarā jau visi iedzer, vismaz ballītēs, īpaši jaunieši. Tad es domāju – viņš tik kārtīgs, vienmēr nosauļojies, nedzer, nesmēķē – nevar būt, ka ir viens.

Zeltnesī arī bija gredzens, to es tikai vēlāk izpētīju, ka tas ir Nameja gredzens. Bet kādā brīdī kolēģes sāka runāt, kā viņš tā varot dzīvot, ne sievas, ne bērnu… Un tad es vienreiz viņu satiku Bauskā – Jāņu dienā, kad visi tādi noguruši, paģiraini. Aizbraucu uz veikalu, ko es tur redzu – mans kolēģītis, tīrs, izgulējies, atpūties, un ko viņš pērk? Izvēlas svaigākos ābolīšus. Tad es sapratu – ir! Tas laikam ir īstais, manējais,” Andra smaida.

Arī Sandijs sapratis, ka ilgie gaidīšanas gadi beigušies, un pamazām vien sākuši satikties.

“Sāku pēc darba mājās vadāt, no rīta uz darbu,” Sandijs atceras. Bijis gan pieslīpēšanās laiks, kad abiem randiņos šķitis – nu ir par daudz, gribas mājās, pašam savā pierastajā vienatnē.

“Labākais, ka tā bija mums abiem – ir labi satikties, bet gribas tomēr būt atkal vienai, nolīst atpakaļ savā mājā. Un, kad atvelc elpu, var atkal satikties,” Andra stāsta.

Arī sadzīvē pieslīpēties izdevies pavisam labi, abi saskatās. Ja nu uznāk kašķis, katrs ielien savā stūrī, kamēr vienam apnīk. “Mums laikam visi strīdi beidzas ar jautājumu: “Tēju gribi?”,” Andra smejas. Sākumā gan nevarējusi rakstīt, kamēr Sandijs mājās. Lai piesēstos pie romāna, vienmēr nācies gaidīt brīdi, kad vīrs būs darbā vai kur izbrauks, bet tagad esot gluži labi – viens sēž un lasa, otrs turpat līdzās raksta.

Kad piekūst galva un mugura, Andra labprāt kopj dārzu – paši audzē gan tomātus, gan zemenes, gan kāpostus un avenes.

Sandijs smejas, ka tās gan šovasar nopļāvis, pat divreiz – atslogojot prātu, mīļākā nodarbība esot ar trimmeri appļaut mājas apkārtni, reizēm pat līdz tumsai, kāda nu tā Latvijas vasarā sagaidāma, bet sievas svaigi iestādītās avenes aizmirsušās.

Nemaz ne kā filmās

Andra un Sandijs kāzu dienā.
Foto no privātā albuma

Līdz kāzām pagājuši apaļi pieci kopdzīves gadi. Vēl ilgi, pirms abi sākuši draudzēties, Andrai paticis Sandija uzvārds – tas šķitis viegls, gaisīgs, arī pats uzvārda īpašnieks vienmēr pa noliktavu pārvietojies straujā solī, tā ka gribējies teikt – re, Vējš aizskrēja!

Kad jau bijuši kopā, šķitis: ja nu gadījumā precēsies, noteikti ņems vīra uzvārdu!

Tomēr, kad tiešām pienācis brīdis izlemt par uzvārdu pēc kāzām, sameties žēl ierastā dzimtas vārda. “Sapratu – nevaru no sava uzvārda atteikties, tas ir mana tēta, vectēva uzvārds, mīļš, pierasts.

Turklāt pētu dzimtas vēsturi, dzīvojam vietā, kur simt piecdesmit gadus Rušmaņi dzīvojuši, tas tomēr ir svarīgi,” Andra prāto. Izlēmusi paturēt savējo, pievienojot tam vīra uzvārdu, un tagad esot pavisam laba sajūta, jo Vēja vieglums Rušmaņu pamatīgumu līdzsvarojot.

Par precēšanos pirmo reizi sākuši runāt pēc tuvu radinieku kāzām. “Bija tādi skaisti mīlestības svētki, pēc tam parunājām, ka varbūt arī mums vajadzētu apprecēties, un Sandijs ierunājās par gredzeniem. Bet pagāja kāds mēnesis, viss noklusa. Es jau sabēdājos,” Andra paskatās vīrā.

Sandijs smaida – viņš toreiz domājis, kā izzināt nākamās sievas pirksta izmēru: “Mēģināju visādi, pat diegu ap pirkstu tinu.”

Kādu dienu Sandijam sanācis vienam pašam aizbraukt uz Bausku, kamēr Andrai darbi mājās. Tad izmeklēts saderināšanās gredzens, mājās paslēpts skapī, uzvalka kabatā.

“Labi, ka man nav paraduma okšķerēties pa kabatām, būtu tik žēl, ja es būtu gredzenu atradusi,” spriež Andra, bet Sandijs atceras – katru vakaru, kamēr Andra mazgājas, gājis pie skapja un domājis, vai gredzens derēs un kā mīļoto bildināt.

Runas par kāzām jau kādu laiku bija pieklusušas, tādēļ Andrai nepavisam nav šķitis aizdomīgi, ka Sandijs iepazīšanās gadadienu grib nosvinēt ceļojumā uz Stokholmu. “Gredzens bija nopirkts, nebiju to arī aizmirsis mājās. Kamēr tikai domāju pat bildināšanu, likās – nu kas tur, gluži kā filmās, bildini, un viss.

Bet, kad tas brīdis pienāca, asinsspiediens uzkāpa laikam līdz kādiem diviem simtiem, nevarēju parunāt, asaras acīs,” Sandijs atceras emocionālo brīdi.

Andra smejas – vīrs turklāt nerunājis vis kajītes divvientulībā, bet aizvedis viņu uz ļaužu pilno prāmja kafejnīcu: “Sēžam, es runāju un nesaprotu, ko viņš tāds dīvains – neko nerunā, tikai ik pa brīdim mudina, lai iedzeru kafiju.”

Sandijs tikmēr zem galda gredzenu vilcis no kabatas ārā un licis atkal kabatā, apsverot, kā lai ierunājas par galveno, bet Andra kā par spīti visu laiku čalojusi. “Bet, kad jau bildināju, tad gan kā akmens novēlās no sirds,” Sandijs paskatās uz sievu.

Jautāti, vai laulības attiecībās ko izmainījušas, abi ietur pauzi un gandrīz vienā balsī atbild – devušas lielāku stabilitāti, drošības un atbildības sajūtu. Nu vēl tikai esot jāsaņemas mantiniekiem.