“Improvizēt ārpus normām.” Kaspara Rozīša dzeja 0
Kaspars Rozītis par sevi saka: “Es vēl jauns. Tas gan nenozīmē, ka nesamaitāts.” Īpaši samaitājis sevi viņš esot ar slimīgu kvēli pēc teātra, literatūras un došanos ceļā vienalga kurp. Desmit gadu vecumā gājis pastaigāties, lai apmaldītos. Esot zemgalietis, laucinieks, kā tagad saka – no reģiona. Mācījās savā reģionā, bet vienmēr iet, tad mācījās Jelgavā, atkal iet un jau mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. c klasē ar profesionālo teātra novirzienu.
“Literatūra, konkrētāk, dzeja, mani atrada nejauši un pavisam noteikti, ne izmisuma saukta. Ļoti vienkārši – dabaszinību skolotājam ir ieaijājoša balss, kas rezultējas divos variantos – vai nu aizmigsi, vai arī sāksi rakstīt dzeju,” atklāj Kaspars.
Ar laiku viņš rakstīja ne tikai stundās. Pie vainas esot tie, kas seko viņa “Instagram” kontam, kur visa Kaspara būtība izplūdusi netīši un dažreiz arī tīši. Kāds uzslavēja, kāds kritizēja. Visbeidzot Kaspars satikās ar profesionāļiem literārajā nometnē “(iz)aicinājums” un saprata, ka ārā metamu švīkājumu viņam nav. Sastapa Sandru Ratnieci, konkursa “Matris Lingua” uzvarētāju, seminārā, viņa neļāva nerakstīt. “Labi. Sarunāts. Mēģināšu,” teica Kaspars, un turpināja.
– Ko skolotāji saka par gadījumiem, kad viņu klasē parādās dzejnieks? Vai jūsu tur daudz?
– Klasē ir vairāki dzejas entuziasti, taču pagaidām es vienīgais savus darbus publicēju diezgan lielā apjomā. Skolotāji, kuri zina (jā, ne visi, nepatīk man plātīties ar to apkārt), priecājas, atbalsta manu radošo aktivitāti. Dažu es pat dēvētu par fanu.
– Kādas grāmatas ēd šobrīd?
– Jau nokaunos, jo jāatzīst, ka nelasu daudz. Attaisnojums varētu būt tautas dejas, koris, teātris… Taču vienmēr ir vilciens, autobuss vai pat ceļmalā nostopētais auto, kas aizraus līdz mājām ļoti vēlā vakarā. Un ko es tur daru? Guļu? Blenžu, kā krīt pikseļi “Candy Crush”? Tātad attaisnojuma nav. Šobrīd lasu Imanta Ziedoņa “TUTEPATĀS” par DAGiem jeb dižkoku atbrīvotāju grupu, par šo darboņu ikdienu, saulainiem un arī ne tik laimīgiem brīžiem aktīvistu starpā. Garšīga grāmata. Garšīga valoda. Lai gan mani vienmēr piespiež kaut ko izlasīt teātris. Tagad iestudēsim “Straumēnu” fragmentus amatierteātrī, bet, lai saprastu kopainu, ir jāizlasa viss darbs. Ģertrūdes ielas teātrī ļoti iespaidoja redzētā izrāde “ANNA: ЛЮБОЛЬ” pēc Ļ. Tolstoja “Annas Kareņinas” motīviem. Nespēju dzīvot tālāk, neizlasījis šo darbu. Es vispār lasu visu pēc kārtas. Citreiz sanāk piespiesties, bet tas nekas. Nejaušības princips ļauj atrakt zeltu.
– “Instagram” konts un dzeja – vai pazīsti arī citus dzejniekus, kas izpaužas līdzīgā veidā?
– Jā, vismaz viens jaunais dzejnieks ierausās atmiņā… No profesionālajiem dzejniekiem tajā lauciņā neviens nav manīts. Bet varbūt tas ir labi, jo “Instagram” nav labākā platforma, var sākt prasīties radīt dzeju no bildēm un nekas no sevis tur nebūs. Es tā darīju sākumā, bija sanācis pat kaut kas jēgpilns, bet tagad ļauju dzejai ar attēlu sastapties nejauši, neplānoti. Aklais randiņš.
– Vai tev ir kādi plāni Valmieras teātra virzienā? Vai tomēr izvēlēsies Rīgu kā nākamo?
– Pabeigtā vidusskolas klase būs mani mainījusi kā personību, taču profesionālajā vidē tā nemaina neko. Viss vēl jāturpina, jāmēģina iestāties LKA, tad jau redzēs. Ja tikšu iekšā tai trakajā virpulī, tad tie pāris gadi iekš virpuļa arī jāiztur. Un, ja nebūs lemts, izmēģināšu žurnālistiku. Vai kaut ko citu. Es ļaujos ceļam.
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Šaubu dēles” un “miglaina priekšnojauta” – šie un daudzi citi visai padrūmi poētismi raksturo Kaspara liriskā “es” pasaules izjūtu, tomēr tajā visā jaušama arī pārliecinoša balss. Ne katrs varētu rakstīt tik droši par sastrādātām rokām (jāzina, kas tas ir), nenodegušām novembra lāpām (tas varēja būt sarkasms, bet laikam nav), novirzīšanos no ceļa (Kaspars noteikti kaut ko nojauš un ir redzējis, bet vēl jau pats ceļš ir priekšā).
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Kaspara dzejas pasaulē.
***
miglaina priekšnojauta savelkot līnijas
kur tās atdursies sadursies negatīvi uzlādētas
statiskā elektrība
mati stāvus gaisā
ārpus prāta
ārprāts
improvizēt ārpus normām
aizvilkt līnijas garām
ļaut nesadurties
iziet
ārpus prāta
ārprāts
aizmiglojies skatiens
rītā pēc salnas
meklējot taisnus ceļus
bezgalīgas taisnes beigās
bija jau šī miglainā priekšnojauta
savelkot nekas nebeidzās
***
sastrādāto roku rētas
dun smagi
kā galvā kliedzošās vētras
tajās sapinušies izsalkuši vanagi
izsalkuši pēc nāves
nezināmas un skaistas
skumjas sakāves
vieglāk ir zaudēt
***
novirzīties no ceļa
tik viegli un nevainīgi
līdz alkohola smārds iesūcies
nemazgātajās drēbēs sāk sāpīgi durt
acīs
vairs nevar ieskatīties
aizmiglojušās
pavisam nevainīgi
***
kapakmens aiz kapakmens – kāds liels, kāds apsūnojis, mazs
dzīvoklī, kur pelējums, vēnai pārslīd asmens ass.
kapakmens aiz kapakmens – kāds liels, kāds aizmirsts, mazs.
cik akla bija nakts?
***
bezgala ilgi smejos
par bezgala dziļām rievām
iegulētām
sevmīlības pēļos
bezgala dziļas svītras uzplēstas
sevtīgajās sūnu ložas zvīņās
iemitinājusies zvīņēde
neļauj tieksmei pēc ābola
liekt zaru
sniegt roku
durklim
iegriezt svētā vakarēdiena vīnā
asinis
lauzīto spārnu un pirkstu
bungošana manās bungādiņās
rada trauksmi
bezgala skaisti
ja gaļas
satura
un mugurkaula nav.
Liekēdis.
***
vicinājos ar pakaramo
“es pakāršos!”
pakāru mēteli
un aizgāju uz darbu
viss kā parasti.
***
es uzvemju pils mūriem
pats būdams ķeizars
pats tērpies livrejā apkarinātā zelta tresēm
pats nicinādams sevi
un baurodams naidu
kalpu skābajos purnos
kas darbu redz kā
visu mūžu
jūtos labi
padotie uz marmora statujām beiguši
liet balto
to slēpj ar zeltu
mazie krāni
saskatu tikai vingrus locekļus
skulptūrā slēpts
mans cara spēks
būt kretīnam.
***
mēs zinām atbildi
jau pazīsti sevi
kas es esmu?
bailēs no sevis īstā paša
ir atbilde
izroc māla trauku lauskas
no savas caurdurtās dvēseles
bet varbūt jautā
kas es esmu?
lai ieslodzītu sevi stereotipu akā
kur droši
nodalīt sevi
nerokot dziļāk
ūdens taču ārā ir ko atdzerties
lai aizpildītu eksistenciālisma
tukšumu
kur slēpies
tavs īstais es
lūr
pacēlis akas vāku
nesamulsti
nesabīsties
tavs ķermenis
laiva
vētrā līgojas
bet tu pati
jautājumu Klusajā okeānā nedrīksti neiznirt
ārā
iekšā
ievelc sevi laivā
nenoslīksti svešajos
pretrunu bombardētajos
nogrimušajos kuģos
atver sesto aci
sajūti
vēl divas rokas
airi
ar kuriem atsist
apjukušās
bažu pilnās
piesūkušās šaubu dēles
***
atzars no dzimtas
izsūtīšanas vētrā nolauzts
kā sērkoks
kas palicis neizmantots
sērvītols apsedz ar vītnēm
nolauzto zaru
aizlauztās dzimtas ir jāglābj
tautas spēks dzimst
dzimtā
bērza asinis
cilvēka dzīvības sula
kļavu asinis
krāsot var mūs
ne vairs savas rudens lapas
nedega novembra lāpas
aizlaužot zarus nolauza koku
izsmēja par neizmantojamību
kā joku
aizdedzini sērkoku
mums paliks mazā sirds lāpa
kas degs pie sērvītola
zem kura dus aizlauztie zari
