Raimonds Martinovs
Raimonds Martinovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Izaicinājumus vienmēr pieņemu. Saruna ar baletdejotāju Raimondu Martinovu 0

Latvijas Nacionālā baleta vadošais solists un horeogrāfs RAIMONDS MARTINOVS, kura repertuārā ir gan vadošās lomas klasiskajos baletos, gan laikmetīgajās horeogrāfijās, kā viens no trim horeogrāfiem veidojis vērienīgo multimediālo deju lielizrādi “Abas malas”, kas notiks “Arēnā Rīga” 17., 18. un 19. novembrī un būs viens no kulminācijas pasākumiem Latvijas simtgadē. Viņa pārziņā ir uzveduma baleta, moderno un sporta deju epizodes – arī Brīvības cīņu un Kurzemes katla ainas.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

– Bet iesāksim, Martinova kungs, ar jaunāko Baltajā namā. Kā jūtaties kardināla Rišeljē ādā “Trīs musketieros”? Baleta muzikālais vadītājs Andris Veismanis atklāja maz zināmu faktu, ka atšķirībā no Dimā romāna dzīvē kardināls Rišeljē nemaz neesot bijis tik briesmīgs darbonis, pat visu savu gleznu kolekciju atdāvinājis valstij…

R. Martinovs: – Nez kādēļ man vienmēr tiek sliktie tēli, bet man nekas nav pretī. Tomēr, gadiem ejot, gribētos vairāk dejot, tāpēc esmu priecīgs, ka pirmajā cēlienā ir skaista variācija, un es vēlētos, lai otrajā būtu vismaz duets ar milēdiju, kurā es viņai liktu dabūt karalienes Annas dimantus. Bet otrajā cēlienā tēla piepildīšanai pārsvarā nākas izmantot vai vienīgi visas savas aktiermeistarības spējas. Ļoti interesants ir grims. Spogulī pirmajā mirklī sevi pat nepazinu! Arī poļu kostīmu māk­slinieces Annas Kontekas radītais krāšņais tērps jau sarkanās krāsas dēļ vien tūlīt ļauj pamanīt Rišeljē. Kardināls man atgādina mana tēva (Sergeja Martinova. – V. K.) savulaik Zigmara Liepiņa operā “Parīzes Dievmātes katedrāle” atveidoto priesteri Klodu Frolo, kurš paņēma savā paspārnē Kvazimodo. Varbūt neapzināti kardinālam Rišeljē dažus žestus esmu paņēmis no sava tēva arsenāla.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kā vērtējat sadarbību ar horeogrāfu Polu Čalmeru no Kanādas?

– Ļoti patīk, ka horeogrāfs ļauj dejotājiem izpausties, nedod nekādas īpašas norādes, tādēļ Rišeljē tēlā daudz varēju pielikt klāt no sevis. Pēc izrādes viesis no Kanādas pienāca klāt un, patīkami pārsteigts, sacīja: tu esi tā-āds aktieris, katrs žests pamatots, attaisnots, saprotams! Jauki dzirdēt tādu komplimentu. Jo man vienmēr visinteresantākais licies meklēt savu personāžu labās un sliktās īpašības, elementus, ar ko varoņu tēlus visprecīzāk pasniegt skatītājiem. Un kardinālā tiešām ir iespēja izpausties, katrā izrādē atrast kādu citu šķautni.

– “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāja Edīte Tišheizere izteicās, ka, nominējot Gada aktrises un Gada aktiera titulam, nevajadzētu izslēgt operas un baleta māksliniekus tikai žanra dēļ.

– Patiesi, kāpēc lai mūs nevērtētu arī aktieriskā aspektā? Viena no svarīgākajām lietām operā un baletā ir aktieriskā prasme sevi pasniegt uz skatuves. Baletā bieži vien pārāk koncentrējamies tehniskām lietām, cirka elementiem, līdz aizmir­stam, ka pirmkārt esam aktieri, nevis cirka vingrotāji.

– Kā beidzās Rišeljē duelis ar d’Artanjanu?

– Dueļa jau nemaz nebija! Visvairāk žēl, ka spiegu Rošforu, kuru spilgti izpilda Ringolds Žigis, tik viegli nogalina un vēl tik necēli: viņam uzbrūk četri musketieri un iedur mugurā. Man tas liekas mazliet nepareizi, jo gribētos, lai musketieri ir goda vīri. Es būtu vēlējies, lai kardināls šajā ainā vairāk iesaistās, lai aizstāv Rošforu, jo viņiem abiem tomēr ir viens mērķis. Un, ja tā padomā, diezgan cēls – atmaskot intrigas, noturēt kārtību valstī. Varbūt tas ir pašmērķīgs, bet, iespējams, pat nedaudz cēlāks nekā musketieriem. Taču varbūt maldos…

Reklāma
Reklāma

– Ar dueli biju domājusi nevis norisi starp baleta galvenajiem varoņiem, bet to, ka skatītājs vienā uzvedumā var redzēt līdzās baleta premjeru Raimondu Martinovu un d’Artanjana atveidotāju jauno Kārli Cīruli…

– Esmu tikai priecīgs, ka ir tik daudzsološs dejotājs! Jaunie ir Latvijas baleta nākotne. Svarīgi, ka, paaudzēm ejot, parādās viens vai vairāki mākslinieki, kuri droši iesāk savas gaitas uz mūsu skatuves.

– Operas un baleta teātrim aprit simts gadi. Kāds, jūsuprāt, šobrīd ir baleta mākslinieciskais līmenis?

– Baltijā noteikti esam pirmajā vietā un arī Eiropā kotējamies ļoti augstu. Turklāt Nacionālā baleta līmenis tikai aug. Ne katra trupa var izpildīt klasiskās izrādes, tādas kā “Gulbju ezers”, “Apburtā princese”, “Riekstkodis”, kas no dejotājiem prasa izsmalcinātu tehnisko līmeni. Pēdējos gados Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā izlaidumos absolventu vidū gan nav puišu, tādēļ nākas ņemt arī dažus ārzemniekus, bet mēs vienmēr esam bijuši latviešu Nacionālais balets, un tieši tādēļ gribētos saglabāt tradīciju, ka jaunie dejotāji nāk tieši no mūsu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas.

– Kādreiz tikāt sacījis, ka jūsu sapnis ir dejot Ņujorkas “CityBallet”. Vai jo­projām to vēlaties?

– Kāpēc ne? Gribētos – taču nevis “NYCityBallet”, bet “American Ballet Theater”. Tas atrodas turpat Ņujorkā tieši blakus ēkā. Šis teātris ietver visus žanrus, klasiku ieskaitot. 2005. gadā Ņujorkā esmu piedalījies konkursā un redzējis šā baleta iestudējumus. Tur strādā mani kolēģi, draugi. Bet, ja godīgi, mūsu Latvijas balets neko daudz neatpaliek, to varu teikt ar tīru sirdsapziņu.

– Deju lielizrādes “Abas malas” režisors un mākslinieciskais vadītājs Juris Jonelis teicis, ka viņam “Abas malas” esot tas pats, kas Latvijas karogs. Karoga abas malas esot kā viens veselums, un tā vidējā līnija – mēs paši.

– Simboliski izrādē stāsts ir arī par Daugavu kā Mārtiņa Brauna dziesmā – par Daugaviņu, kaltu mūsu asinīm. Izrādes galvenā varone ir Madara, mūslaiku nedaudz izlutināta tīneidžere, kura mūsu valsti sākumā nemaz tā nenovērtē. Taču, tikko nosvinējusi astoņpadsmito dzimšanas dienu, meitene maģiskā veidā nokļūst pagātnē tieši Latvijas dzimšanas brīdī un pēcāk iziet cauri visiem svarīgākajiem Latvijas vēstures notikumiem, satiek arī savu vectētiņu un vecmāmiņu un beigās saprot, ka… mīl dzimteni.

– Jums salīdzinājumā ar abām pārējām uzvedumā iesaistītajām horeogrāfēm trāpījies atklāt skarbākās Latvijas vēstures epizodes.

– Tā sanācis. Manējā ir epizode par Kurzemes katlu. Mūzikā pauze, tikai vijolē smeldzīga nots. Šajā mirklī vēlējos parādīt, kā brālis stāvēja pret brāli. Un Madara, kura šajā epizodē simbolizē arī Latviju, centīsies jaunekļus noturēt, lai tie nešautu viens uz otru. Uz skatuves būs arī īsts dvīņu pāris. Uzvedumā manis veidotas ir arī Brīvības cīņu ainas. Arī ļoti traģiska, bet vienlaikus ļoti skaista epizode, jo šajās kaujās tiek izcīnīta un nosargāta Latvija.

Un vēl es vēlējos iekļaut epizodi ar mūsu Nacionālā baleta dzimšanu, kas man ļoti būtiski. Kā stāsta vēsture, pagājušā gadsimta pirmajos gados Voldemāram Komisāram, pirmajam mūsu trupas vadītājam, vēlākajam Djagiļeva dejotājam, un viņa divdesmit trupas meitenēm sākumā nebija nekāda atalgojuma un nekā cita kā vienīgi liela mīlestība pret skaisto mākslas veidu baletu un milzu entuziasms.

Tāpēc mūzikas autoriem lūdzu nelielu atsauci tieši baleta stundai, lai skatītājam varētu parādīt dažas elementāras mūsu treniņstundu kustības. Un kāpēc lai Madara savā mistiskajā ceļojumā nenokļūtu arī baleta stundā? Uzvedumā piedalās 24 baleta solisti, 40 meitenes no Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas. Kopumā vairāk nekā 60 baleta mākslinieki.

– Kāpēc Madaras lomai izvēlējāties tieši baleta solisti Alisi Prudāni?

– Vēlējāmies solisti, kas arī vizuāli atbilstu īstai latviešu meitenei – gaišiem matiem, atklātu, labsirdīgu skatienu, un ļoti būtiski, lai galvenās lomas atveidotāja nepazustu arēnā. Tas bija viens no maniem argumentiem režisoriem. Alisei ir slaids augums, viņa ir harizmātiska personība, un skatītāji uzreiz sapratīs, kura uzvedumā ir galvenā varone.

– Līdzīgas dabas dotības piemīt arī balerīnai Annijai Kopštālei.

– Taisnība. Tieši viņa otrajā sastāvā arī būs Madaras lomā.

– Izrādē piedalās vairāk nekā trīs simti dejotāju no ansambļiem “Gatve”, “Rotaļa”, “Daiļrade”, “Uguntiņa”, kurā jūs pats esat sācis jaunībā dejot. Vai bija liels izaicinājums vienā uzvedumā apvienot profesionāļus un deju ansambļu amatierus?

– Vai viņi ir amatieri? Man nepatīk šis vārds, tam ir tāda nelāga, nekvalitatīva darba piegarša.

– Šo jēdzienu lietoju tādā izpratnē, ka tautas deju ansambļu dejotāji maizi pelna citur un dejošana ansamblī ir tikai viņu vaļasprieks.

– Tādā gadījumā viņi ir vēl augstāka līmeņa profesionāļi, ja no darba brīvajā laikā spēj sasniegt tik augstu meistarību!

– Ja jums piedāvātu vadīt kādu no Latvijas labākajiem tautas deju ansambļiem? Balerīna Aija Baumane, piemēram, pēcāk ilgus gadus vadīja tautas deju ansambli “Rotaļa”.

– Visu, arī jauno, kas sākumā liek justies neērti, vēlos pārvarēt. Strādāt ar tautas deju ansambli arī būtu kaut kas jauns, kaut gan pēc šī uzveduma varbūt ne tik ļoti (pasmaida). Man patīk izaicinājumi, bet savu nākotni redzu Baltajā namā Latvijas Nacionālajā baletā.

– Cik ilgi dejotājs var būt uz skatuves?

– Kamēr turas veselība. Esam tik veci, cik jūtamies. Uļjana Lopatkina dejoja pēc četrdesmit, arī Sergejs Neikšins tikpat.

– Ar ko jums saistās Latvijas simtgade?

– Pirmkārt, ar dzimteni un arī divējādām izjūtām. No vienas puses, visi esam planētas Zeme iedzīvotāji, un tikai tāpēc, ka nejaušības un sakritības dēļ esi piedzimis konkrētā teritorijā, atdot par to dzīvību, braucot, piemēram, karot uz Afganistānu, man neliekas īsti prātīgi, it īpaši, ja tā ir brīva izvēle. Drīzāk mans patriotisms izpaužas tajā, ka vēlos rūpēties par vidi, par dabu, lai mūsu bērniem un bērnu bērniem būtu tīrs gaiss un ūdens. Taču nedrīkst aizmirst, kam cilvēki gājuši cauri brīvības vārdā. Tāpat kā Latvijai, simt gadi drīz apritēs manas mammas vecmāmiņai Valijai Nadziņai. Visu dzīvi aizvadījusi Smiltenē, visu mūžu bijusi skolotāja, sarakstījusi neskaitāmas grāmatas par darbmācību un ir Smiltenes kultūras aprites priekšgalā.

– Pats arī dejosit izrādē “Abas malas”?

– Radošā komanda to ļoti vēlējās, bet savienot horeogrāfa un dejotāja pienākumus ir ļoti sarežģīti. Dejojot sevi no malas taču neredzi.

Ko varēs piedzīvot multimediju uzvedumā “Abas malas”

Satiekoties mūzikai, dejai un mūsdienu tehnoloģijām, katrs vizuālās izteiksmes elements veidos vienotu simt gadu senu stāstu par Latvijas cilvēkiem un mūsu zemi, kuras dzīslās plūst laika upe Daugava.

Telpisku ilūziju radīs īpaši veidota 2000 m2 mākslas projekciju skatuve; izrādei arī radīta 360 grādu ekspozīcijas skatuve.

Piedalīsies apmēram 450 mākslinieki, kas pārstāv profesionālo baletu, profesionālo laikmetīgo deju, tautas dejas un mūsdienu deju – sākot no hiphopa līdz sporta dejām.

Uzvedumā iesaistīti trīs horeogrāfi – tautas deju speciāliste Dace Adviljone, laikmetīgās dejas meistare Liene Grava un Latvijas Nacionālā baleta vadošais solists un horeogrāfs Raimonds Martinovs.

Radošā komanda: režisors, mākslinieciskais vadītājs – Juris Jonelis, scenogrāfs – Didzis Jaunzems, libreta autore – Rasa Bugavičute-Pēce, komponisti, mūzika – Andris Sējāns, Reinis Sējāns, Liepājas Simfoniskais orķestris, tērpu māksliniece – Jolanta Rimkute.