Aktieri Agnese Cīrule un Kārlis Reijers Valtera Sīļa iestudējumā “Puika, kurš redzēja tumsā”.
Aktieri Agnese Cīrule un Kārlis Reijers Valtera Sīļa iestudējumā “Puika, kurš redzēja tumsā”.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Izaugsmes ceļš. Maija Svarinska vērtē izrādi “Puika, kurš redzēja tumsā” 0

Režisora Valtera Sīļa jaunradei raksturīga īpaša vērība pret mūsdienu dramaturģiju un jaunajiem autoriem. Citiem vārdiem sakot, viņš veicina viņu attīstību, kas mūsu teātra mākslai ir tik principiāli svarīgi.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas
Jaunie dramaturgi kaut vai savu gadu, savas jaunības dēļ iet vienā solī ar laiku,

un šis fakts vien jau garantē radošo meklējumu aktualitāti. Bet profesionālā režija ļauj praksē pārliecināties, cik nozīmīgi bijuši šie formas un satura piedāvājumi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Nacionālā teātra jaunā izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā”, domāju, sniedz gandarījumu tās autorei Rasai Bugavičutei-Pēcei.

Varbūt viņa ir arī pamanījusi iestudējuma trūkumus – dažas izstieptas vietas, par kurām, kā man liekas, būtu jāpārmet pašai sev, nevis režisoram.

Taču kopumā tas ir pilnvērtīgs radošs darbs, turklāt tāds, kas paver dāsnas iespējas dažādām interpretācijām.

Lugu var iestudēt atbilstīgi pamatiecerei par aklu vecāku redzīgo bērnu, bet var, piemēram, kā nemitīgu sevis meklējumu tēmu, proti, kā pāreju no bērnības citā pasaulē, lai uzietu turpmāko dzīves ceļu.

Režisors V. Sīlis ir izvēlējies, tā sakot, pamatvariantu un to risina ļoti interesanti. Viņš iestudē lugu ne tikai par dēlu un tā aklajiem vecākiem, bet arī par citu dēlu un meitu akliem vecākiem. Jā, inscenējums ir izveidots tā, ka to var uztvert arī neredzīgi skatītāji. Tādēļ režijā tiek izmantoti pat it kā neiederīgi priekšmeti un negaidīts to lietojuma stils.

Sākumā mums priekšā ir redzams virtuves mēbeļu komplekts ar gāzes plīti. Te parādās Māte, viņa uzreiz pagriežas ar seju pret galdu, tātad ar muguru pret mums un sāk gatavot brokastis. Bet no otras puses pie viņas pienāk Dēls, aizsākot abu dialogu.

Pēc tam šis rūpīgi izveidotais virtuves fragments tiek aizbīdīts prom un atklājas plaša istaba, kas, izņemot dažus sadzīves priekšmetus, būtībā ir gandrīz tukša telpa, ko ieskauj milzīgi sienas skapji.

Šie skapji sastāv no neskaitāmām aizvērtām kastītēm, kam paredzētas visdažādākās “lomas”,

tas ir, funkcijas – atmiņu lādes. Uz tām var redzēt senas videoainas, bērnības foto, bet atvelkot vari no tām izņemt vecas lietas, taču te ir arī šodienas valkāšanai paredzētas drānas. Kopumā tas viss savieno pagātni ar tagadni, jo tieši šādā laiku mijiedarbē arī ris izrāde (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa).

Reklāma
Reklāma

Atbilstīgi noformējumam tikpat elastīgi savu lomu mainīgumā ir arī izrādes aktieri. Izņemot galveno lomu atveidotājus – māti Zelmu (Daiga Gaismiņa), tēvu Zemgu (Ainārs Ančevskis) un visas izrādes centrālo varoni Jēkabu, ko spēlē Kārlis Reijers. Agnese Cīrule un Romāns Bargais ataino dažādas epizodes: vai nu tas būtu skats ar kopmītņu kaimiņieni, vai Jēkaba skolas draudzeni; vai nu ar psihiatru, vai klasesbiedru.

Turklāt absolūti visi izrādes dalībnieki spēlē, ja tā drīkst teikt, visdažādākās skaņas – tas ir gan aizelsies skrējiens pa mežu, gan ūdens šļaksti u. c.

Tas viss tiek patiešām organiski īstenots, pārraidīts, ņemot talkā priekšmetu izvietojumu, visdažādākā veida mikrofonus un, protams, pateicoties aktieru meistarībai un paša režisora atjautīgajiem paņēmieniem. Atsevišķos brīžos es speciāli aizvēru acis, lai pārliecinātos, cik ļoti labi uztverama ir šī domu un izjūtu piesātinātā pasaule.

Bet pats lugas sižets būtībā ir labi zināms: kā mēs pieaugam, pret ko un kāpēc esam šajā ceļā paklupuši;

kāpēc mamma mums bijusi tik ļoti nepieciešama un kāpēc savukārt viņai ir bijis tik grūti pamazām no mums, mīļajiem bērneļiem, atvadīties, kad aizejam prom katrs savā patstāvīgajā dzīvē.

Kaut arī Jēkaba vecāki ir neredzīgi un dēls viņiem ir liels atspaids dažādās situācijās, tomēr, ņemot vērā dzīvē pastāvošo kā konfliktu, tā prieku radniecību, zēna bērnība ir labi atpazīstama. Nedomāju, ka vajadzētu sīkāk pārstāstīt sižetu un analizēt konfliktus.

Tomēr viens, manuprāt, ir principiāls: dramaturģe un režisors ir parādījuši zīmīgu mātes mīlestības vaibstu – egoismu. Uz pieaugušā cilvēka dzīves ceļa nostājies pusaudzis provocē mātes sirdī sāpes: es viņam vairs neesmu vajadzīga. Cik zinu no psihologu teiktā, jo sevišķi aktīvi tas mēdz izpausties attieksmē pret dēliem.

Apziņā iekodēts, ka meita jāizprecina, bet, lūk, dēls…

Daiga Gaismiņa tēlo Zelmu ar patiesu viņas mātišķās sirds un rakstura izpratni. Tādēļ ikkatrā brīdī aktrise pārliecina, ka viņas varone ir mīloša, gādīga mamma, taču savā ego – spītīga.

Vispār D. Gaismiņas atainotais tēls uzvedina uz dažādām un nebūt ne vienkāršām pārdomām: kas īsti ir mātes mīlestība, kad un kādu iemeslu dēļ viņā izpaužas slieksme pašuzupurēties.

Uz šādām domām mudina arī interesanti izstrādātā mātes un tēva saspēle.

A. Ančevskis spēlē Zemgu gluži vai kā tipisku tēti.

Kad vajag, atsaucas, bet citādi vairāk maliņā, tā, it kā justos lieks. Bet varbūt viņam vienkārši ir apnicis jau kuru reizi dzirdēt sievas strīdu ar dēlu.

Guļ tētis uz galda/gultā, uzgriezis pret mums muguru, pienāk dēls, uztraukti pavēstīdams par raudošo māti, bet pāri tēta mugurai un pakausim pārskrien vienīgi vieglītiņš aizkaitinājuma vilnītis.

Šķiet, jau pa gabalu nojauš sievietes mātišķo egoismu, tādēļ arī nesteidzas nedz žēlot, nedz mierināt. Varbūt nemaz ne tik reti vīrietis sirdī mēdz būt gudrāks nekā viņa?

Interesanti un dzīvīgi savas lomas spēlē Agnese Cīrule un Romāns Bargais. Uzsveru, no tiesas interesanti. Starp citu, A. Cīrules darbs mani nekad nav atstājis vienaldzīgu.

Aktrise ir patiesi organiska.

Žēl, ka V. Sīlis neķeras pie lielām klasiskām lugām. Saku to tādēļ, ka viņš ļoti labi strādā ar aktieriem, un varu tikai iztēloties, kādu mākslas patiesības spēku režisors kopā ar A. Cīruli spētu sasniegt, atvēlēdams viņai, piemēram, kaut vai meitenīgās Džuljetas lomu.

Nu jau kuru reizi gribas uzteikt Nacionālā teātra aktieru trupas meistarību. Šeit liela nozīme ir arī jaunajiem un vairs ne tik jauniem režisoriem. Piemēram, ļoti daudz šai ziņā ir devusi Elmāra Seņkova jaunrade.

Arī Valters Sīlis patiesi palīdz aktieriem būt māksliniekiem. Tādēļ viņa darbi sekmē Latvijas teātra mākslas attīstību. Tostarp arī izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā”.

Rasa Bugavičute-Pēce, “Puika, kurš redzēja tumsā”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē

Režisors: Valters Sīlis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, videomākslinieks Toms Zeļģis, Gata Krievāna muzikālais noformējums.

Lomās: Agnese Cīrule, Ainārs Ančevskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Romāns Bargais.

Nākamā izrāde: 22. decembrī.

Vārds skatītājiem

Armands Kalniņš: “Stāsts piesaista visu izrādes laiku, rasta atbilstoša forma, aktieriem – atšķirīgas lomas, salīdzinot ar citām, bet pāri visam – ideja.”

Valters Bruss: “Tā sirsnīgi, smeldzīgi, patiesi. Manuprāt, izrāde ar pretenzijām uz gada izrādes nomināciju. Lielisks režisora, aktieru un visas komandas darbs. Noteikti iesaku!”

twitter