“Izlauzties kā no biezas miglas.” Spēka stāsts par smagu veģetatīvo distoniju un attiecību pārbaudījumiem 1
“Man ir tikai 41 gads, bet šķiet, ka esmu nodzīvojusi vismaz četras dzīves,” saka fitnesa trenere Rudīte Skroderēna. Cauri grūto pārbaudījumu laikam viņa laipoja kā pa biezu miglu, cīkstēdamās ar garīgu un dvēselisku nomāktību, cenšoties visu varēt pati, būt perfekta. Notikušo tagad viņa nevis nožēlo, bet līdz sāpēm izvērtē un paņem līdzi kā ceļamaizi turpmākajam.
Ar Rudīti iepazinos šovasar, dodoties svētceļojumā uz Aglonu. Raugoties, cik nopietni un nosvērti viņa iet šo grūto ceļu, ar bijību domāju, ka viņa ir pieredzējusi svētceļotāja. Izrādījās – pirmā reize.
Lai gan jutāmies garīgi pacilāti, vakaros nespējām aizmigt, jo sāpēja tālajā ceļā pārmocītās kājas un mugura. Mums palīdzēja Rudīte – uzmundrināja, ierādīja vingrojumus, kā atslogot ķermeni, pamasēja savilktos muskuļus.
Ikdienā viņa vada pilates un veselību veicinošas nodarbības, arī meistarklases un pilates metodes kursus Rīgas Stradiņa universitātē. Viņai ir meita Rūta un dzīve, kas piepildīta ar garīgumu un kustībām.
Vai biji kustīga kopš mazotnes?
Visvairāk man patika dejot. Tas, kā dejojot jutos. Mājās bija žurnāli, kuros redzamas fotogrāfijas ar balerīnām. Spoguļa priekšā tik ilgi atdarināju attēlos redzēto, kamēr saskatīju līdzību.
Atceros epizodi no bērnības – man ir kādi pieci gadi. Ir debesis, vasara, un es esmu laimīga. Tajā svētlaimīgajā sajūtā visu laiku kāroju tikt atpakaļ.
Kad man bija 12 gadu, sāku trenēties ritmiskajā vingrošanā. Tā attīsta ķermeņa plastiku un spēku, arī dejotprasmi. Man labi veicās. Skatījos uz pasniedzēju un gribēju būt viņas vietā.
Sešpadsmit gadu vecumā pieteicos ritmiskās vingrošanas pedagogu kursos. Tur gan pieņēma tikai no 18 gadiem, tāpēc uzrakstīju, ka tieši tik man arī ir. Neviens neuzķēra, ka esmu nepilngadīga. Tolaik jau biju iestājusies Tirdzniecības tehnikuma sabiedriskās ēdināšanas tehnologu nodaļā. Īsti nezināju, kur mācīties, bet man patika gatavot, tāpēc arī tur iestājos. Piepeši es vienkārši pazudu no skolas. Visi domāja, ka eju autokursos, bet es cītīgi skolojos ritmiskajā vingrošanā. Dabūju apliecību, ka drīkstu vadīt šādas nodarbības.
Man ir ļoti laba kustību atmiņa. Kad vēlāk dejoju varietē un šovgrupās, to vienmēr augstu vērtēja. Man patika tas, ka katrā dejā ir citāds raksturs, varu tos visus izdzīvot. Es sevi uzskatīju par laimīgu cilvēku.
Dejoju arī naktsklubos. Domāju, tas iespaidoja manu veselību, jo, šādi strādājot, tiek izjaukts diennakts dabiskais ritms, bioloģiskais līdzsvars. Sekas parādījās vēlāk.
Ilgojos un alku būt uz skatuves. Ļoti gribēju tikt uz ārzemēm, nopelnīt ar dejošanu. Tolaik daudzas meitenes braukāja, bija dažādas iespējas, līgumi. Patiešām arī aizbraucu. Dejoju Dienvidslāvijas un Itālijas klubos. To, kā tur viss notika, gan ne visai gribu atcerēties. Diezgan bohēmisks dzīvesveids, kas man ne pārāk patika. Tas bija trauksmains periods – aizbraucu uz kādu laiku, atgriezos, gaidīju nākamo līgumu.
Tomēr tagad esi nevis dejotāja, bet trenere!
Smejos, ka treniņu zāle ir mana mazā skatuve. Ritmiskās vingrošanas pieredze man ļāva iekļauties tolaik valdošajā aerobikas bumā. Īrēju Rīgā telpas, vadīju nodarbības. Uzņēmos arvien lielāku slodzi, jo labi veicās, varēju nopelnīt.
Piepeši sāka sāpēt kāja, drīz vairs nevarēju to pielikt pie zemes. Ārsts ieteica mainīt profesiju. Esot vāji saistaudi, pēda deformējusies, un tur neko nevarot darīt. Nedrīkstu staigāt uz augstiem papēžiem? Labi, vilkšu sporta apavus. Bet mainīt profesiju – to gan ne! Bez kustībām nevaru! Manī viss bruka un lūza.
Par spīti ārsta aizliegumam turpināju dejot šovā. Centos, lai citi nepamana, cik stipri man sāp. Arī vēlāk dzīvē darīju visu, lai tikai neizkristu no aprites. Tieši tāpēc cieta mana veselība.
Turpināju savu karjeru kustību jomā. Pieteicos par kalanētikas treneri vienā no tolaik spicākajiem Rīgas sporta klubiem, bija liels konkurss. Lai saprastu, kas kalanētikā notiek, aizgāju uz dažām nodarbībām, jo man svarīgi izprast būtību.
Mani pieņēma, kluba vadībai patika, kā strādāju. Pētīju līdz sīkumiem, kā izpildīt katru vingrojumu, centos būt perfekta, izcila. Daždien bija pat četras nodarbības, nedēļā – kādas divdesmit, un tas ir ļoti daudz. Slodze bija pārmērīga, turklāt es vispār neatpūtos. Pamazām viss sāka sāpēt, mocīja reiboņi. Cerēju, ka pāries.
Vai līdzās bija draugs, stiprais plecs, kas varēja atbalstīt grūtā brīdī?
Man nebija nopietnu attiecību līdz 25 gadu vecumam. Tikai tad modās mana sievietes būtība. Sapratu, ka gribu ģimeni, bērniņu. Manī auga milzīgas ilgas pēc mazuļa, visur redzēju ratiņus un grūtnieces. Ar bērnu sarunājos ilgu laiku, pirms vispār bija kāds iemesls mazulim rasties. Teicu – es došu tev labāko, visu, ko varēšu!
Drīz vien satiku kādu vīrieti, un man šķita – viņš varētu būt labs tēvs. Droši vien tās bija tikai ilūzijas, sapņi, bet alkas pēc bērna piepildījās ļoti ātri. Ne reizi vien esmu pārliecinājusies, ka manām domām ir liels spēks. Es gaidīju bērniņu! Taču bērna tēvs, to uzzinājis, piesolīja naudu, lai veicu abortu. Zināju, ka to nedarīšu, nespēju neko tādu pat iedomāties. Tā arī pašķīrāmies. Paliku viena. Laikam jau vairāk gribēju bērnu, nevis ģimeni.
Pirms dzemdībām palātā ienāca ārsts. Kā piekalta skatījos uz viņu – tik līdzīgs mana bērna tēvam! Piepeši ieraudzīju vārdu uz zīmītes, kas bija piesprausta daktera halātam – tieši tāds pats! Tad gan kļuva jokaini: vai Dievs pasmejas par mani, izjoko? Un ko ar to grib pasacīt?
