“Ja pierobežā nebūs cilvēku, tad nelīdzēs nekādi žogi.” INTERVIJA ar Annu Rancāni 1
Dzejniece, rakstniece, žurnāliste, ekskursiju vadītāja. Annas Rancānes biogrāfijā ir virkne dažādu ierakstu, bet visus Annas darbus vieno Latgales mīlestība.
Kad pirms pusotra mēneša Gaismas pilī Rīgā tika rīkota Latgales diena, īpaši liela uzmanība tika pievērsta Annas Rancānes daiļradei, jo viņai šis gads izvērsies ļoti ražīgs. Dzejniece aizvadītajā nedēļā, 12.jūnijā, svinēja apaļu jubileju, maija sākumā viņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, nesen nākušas klajā divas Rancānes grāmatas: dzejas krājums “Prīca i klusiešona”, kas jau apbalvots ar latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”, un biogrāfiskā grāmata “Aiz azara bolti bārzi…” par izcilo diriģenti Terēziju Broku. Rancāne stāsta, ka grāmatā par Broku ieguldīts daudz darba un bijis ļoti žēl, ka pati Terēzija nesagaidīja grāmatas nonākšanu pie lasītājiem (diriģente aizgāja mūžībā pagājušā gada nogalē).
Anna secina, ka viņai ar Terēziju bijis ļoti daudz kopīga, un viena no kopīgām iezīmēm neapšaubāmi ir neizmērojamā Latgales mīlestība. Lai gan pati Anna sevi dēvē par “Latgales kosmopolīti”, tomēr viņai daudz piemērotāks apzīmējums būtu “Latgales patriote līdz sirds dziļumiem”. Par to, ka Annai nav vienaldzīgs Latgales liktenis, var pārliecināties ikviens, kas paņēmis rokā viņas dzejoļu grāmatu vai devies Rancānes vadītā ekskursijā pa Latgales pērlēm: Daugavas lokiem, Rāznas ezeru, Aglonu u.c.
Annas maizes darbs ikdienā ir Rēzeknes novada pašvaldībā (viņa piekodina nesajaukt ar Rēzeknes pilsētas pašvaldību). Valdības plānotā teritoriālā reforma gan varētu būtiski mainīt novadu karti, un Rancāne raizējas, ka līdz ar reformu Latgales ļaudis kārtējo reizi tiks atstāti pabērnu lomā.
Nesen saņēmāt Triju Zvaigžņu ordeni. Kādas ir sajūtas, turot rokās valsts augstāko apbalvojumu?
Protams, ka bija gandarījums, ka mans darbs ir novērtēts. Jo mums Latgalē dažkārt var rasties sajūta, ka viss notiek tikai Rīgā, bet Latgale ir atstāta novārtā, latgaliešu darbs nevienu neinteresē. Brīžiem šķiet, ka mēs pat kautrējamies un baidāmies no vārda “Latgale”. Piemēram, bija ierosinājums pārsaukt Daugavpils Universitāti par Austrumlatvijas Universitāti, Rēzeknē mums ir Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskola. Interesanti, kāpēc Liepājas Universitāti neviens nepiedāvā pārsaukt par Rietumlatvijas Universitāti? Tas izskatās pēc apzināta mēģinājuma ierobežot Latgales vārda lietošanu, lai tikai, nedod Dievs, kāds mums nepiešūtu separātisma tendences.
Sajūta, ka valsts centrālā vara ir pametusi pierobežu likteņa varā, var novest pie ļoti nepatīkamām sekām. Atceros, ka pāris gadus pirms Krievijas agresijas biju Krimā, un daudzi vietējie atklāti teica: “Kijevai par mums ir nospļauties; Krievijā cilvēki dzīvo labāk.” Un mēs labi zinām, kas notika tālāk.
Es negribētu vilkt tik skarbas paralēles, taču skaidrs, ka šobrīd mūsu pierobežas rajoni ir aizmirsti un līdz ar gaidāmo teritoriālo reformu šī teritorija paliks vēl tukšāka. Baltinavas un Kārsavas ļaudis pareizi norāda, ka tas ir arī valsts drošības jautājums.
Ja vajadzēs, uzbūvēs lielāku žogu gar Krievijas robežu…
Ja pierobežā nebūs cilvēku, tad nelīdzēs nekādi žogi. Tie cilvēki, kas dzīvo pie robežas, ir galvenie Latvijas robežsargi, ne jau tikai Robežsardzes darbinieki, kam tas ir darbs. Tādēļ pierobežā būtu jādzīvo īpaši lojāliem un patriotiskiem cilvēkiem.
Ne velti pirmās brīvvalsts laikā cilvēkiem, kas brauca strādāt uz Latgali, bija tiesības saņemt īpašu piemaksu, tādēļ arī Zilupē varēja nodrošināt latviešu ārstus un skolotājus.
Tagad nav nekāds noslēpums, ka Latgalē algas ir zemākas nekā citur Latvijā. Daži man saka: jā, bet pie jums dzīve ir lētāka! Kas tad šeit ir lētāks? Apkure, elektrība, telefonsakari? Viss maksā tikpat, cik Rīgā! Varbūt kafejnīcā cenas ir nedaudz zemākas.
Tā jau izsenis bijis, ka cilvēki no trūcīgākiem reģioniem pārceļas uz turīgākiem: no Latgales uz Rīgu, bet no Rīgas – uz Lielbritāniju vai Norvēģiju. Tagad jau sākam vērot medaļas otru pusi: Latvija kļūst arvien pievilcīgāka viesstrādniekiem no Ukrainas, arī tālākām zemēm. Vai šo migrāciju vajadzētu ierobežot?
Mums vairāk būtu jādomā par to, lai Latvija būtu gatava uzņemt latviešus, kas pēc ilgstošas uzturēšanās ārzemēs gribētu atgriezties dzimtenē. Lai bērni, kas mācījušies Anglijā vai Norvēģijā, varētu iekļauties Latvijas skolā. Diemžēl viņiem latviešu valoda nereti ir gandrīz kā svešvaloda. Šo problēmu es uztveru ļoti personiski, jo mana meita Terēze dzīvo Londonā un domā par atgriešanos Latvijā.
Šoruden mazdēlam Danielam būtu jāsāk mācības 1. klasē, iespējams, ka viņš mācīsies Rēzeknē. Es par viņu ļoti uztraucos, jo latviešu valodu viņš ir apguvis sarunvalodas līmenī, bet ikdienā vairāk sanācis runāt angļu valodā, jo jau trīs gadus mācījies skolā Lielbritānijā, kur arī izglītības sistēma atšķiras, arī attieksme pret bērniem ir vienlīdzīgāka, tur nevienam neinteresē, kas ir viņa vecāki, kāda tautība, ādas krāsa, reliģiskā piederība u.c. Vasarā, kad viņš atbrauc uz Latviju, ar citiem bērniem pārsvarā sazinās angliski, jo tie ir priecīgi par iespēju paspīdēt ar savām angļu valodas zināšanām.
Ar ko nodarbojas meita Londonā?
Viņa strādā skaistumkopšanas salonā, ir pieprasīta friziere. Starp citu, Londonā viņai ir daudz klientu no bijušās PSRS valstīm, jo viņi novērtē iespēju sazināties krievu valodā. Domāju, ka meitai ar viņas kvalifikāciju nebūtu problēmu atrast piemērotu darbu arī Latvijā.
Friziera atalgojums Rēzeknē un Londonā ir ļoti atšķirīgs…
Jā, sākumā tas varētu būt pamatīgs šoks. Taču jāņem vērā, ka arī izmaksas Londonā ir daudz lielākas. Par pakalpojumu, kas Latvijā maksā ne vairāk par 50 eiro, Londonā jums paprasīs vismaz 200 mārciņas.
Esat ilgu laiku dzīvojusi gan Rēzeknē, gan Daugavpilī, gan Rīgā. Ar ko Latgales pilsētas atšķiras no Rīgas?
Jāteic, ka Rīga man šķiet pilnīgi sveša, vairs nevarētu šeit dzīvot. Rīga ir kā mazpilsēta, kas mēģina izlikties par lielpilsētu. Šodien pat: gāju gar Rātslaukumu, bet asfaltā tādas bedres! Un tas pašā pilsētas centrā. Kā nav kauns rādīt šādu pilsētu tūristiem? Manuprāt, Rēzekne un Daugavpils ir labāk sakārtotas.
Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latgalē vairāk nekā 50% balsu savāca “Saskaņa” un Ždanokas partija. Vai tas nozīmē, ka “latviešu partijas” nemāk uzrunāt Latgales vēlētāju?
Latgalē šajās vēlēšanās bija ļoti zema vēlētāju aktivitāte, jo daudziem šķiet, ka Eiropas Parlaments ir kaut kas ļoti tāls, kas uz viņiem neattiecas.
Cilvēki vairāk sagaida kādus pragmatiskus labumus, ko politiķi viņiem varētu piedāvāt.
Rīgā daudzi balso par “Saskaņu”, kas pensionāriem piedāvā bezmaksas sabiedrisko transportu, un līdzīga prakse ir arī Rēzeknē, kur ieviesta “rēzeknieša karte”. Bet ko vispār nozīmē “bezmaksas braukšana”? Tas nozīmē, ka par tavu braucienu ir samaksājis kāds cits, jo finansējums tiek ņemts no pašvaldības budžeta, nodokļu maksātāju naudas.
Maija beigas bija vēlēšanu laiks, jo uzreiz pēc Eiropas Parlamenta ievēlējām arī Valsts prezidentu. Jūsuprāt, vai Egils Levits būs labs prezidents?
Noteikti, viņa ievēlēšanu uzskatu par ļoti labu ziņu. Levits bija viens no Neatkarības atjaunošanas deklarācijas autoriem, viņam ir liela starptautiskā pieredze. Cik novērots, arī pret Latgali viņam ir pozitīva attieksme. Redzēs, kā būs turpmāk. Vienā ziņā mūsu uzskati gan atšķiras, jo Levits intervijās atzinis, ka viņam patīk Latgales hiphopa grupa “Latgalīšu reps”, bet man ir cita muzikālā gaume.
Jums nepatīk latgaliešu reps? Latgaliešu grupas “Borowa MC” kādreizējais dalībnieks Ingars Gusāns jeb Sovvaļnīks pat ir izdevis dziesmu albumu ar jūsu dzejas rindām.
Sovvaļnīka mūzikai nav nekāda sakara ar latgaliešu repu; ja kāds uzdrošināsies nosaukt viņu par reperi, varētu dabūt pa aci! Viņa mūzika drīzāk ir smagais roks, un Sovvaļnīka dziesmas man ļoti patīk. Es teiktu, ka pēc Raimonda Paula viņš ir labākais, kurš rakstījis dziesmas ar maniem vārdiem.
Pirms desmit gadiem kādā intervijā žēlojāties, ka Rēzekne ir apdalīta kultūras iestāžu ziņā, nav piemērotas vietas koncertiem un izstādēm. Vai līdz ar koncertzāles “Gors” uzcelšanu var teikt, ka šī problēma ir atrisināta?
“Gors” mums bija kā ilgi gaidīta Dieva dāvana; kad to atklāja, pat bija grūti noticēt, ka šis sapnis ir piepildījies. Manuprāt, trīs jaunās koncertzāles reģionos (Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā) ir milzīgs devums Latvijas kultūrai, lai gan dažiem šķiet, ka tā bija nelietderīgi iztērēta nauda. Es redzu, ka uz pasākumiem, kas notiek “Gorā”, sabrauc cilvēki ne tikai no Rēzeknes, bet arī visas Latgales. Dažkārt gan gribētos, lai pasākumiem būtu labāka reklāma un izpārdoti būtu ne tikai Viktora Lapčenoka, Intara Busuļa koncerti. Nesen biju uz kora “Kamēr…” koncertu “Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr…”, kas man šķita labākais no šogad “Gorā” redzētā repertuāra, taču diemžēl bija arī gana daudz brīvu vietu.
Bet skaidrs, ka augstā māksla nekad nebūs plaša patēriņa prece, tāpat ir ar dzeju.
Daži rakstnieki un dzejnieki vīpsnā par faktu, ka Latvijā lasītākās vietējo autoru grāmatas ir Guntara Rača dzejoļi un Karīnas Račko erotiskie romāni. Vai tā nav vienkārši skaudība, ka šo autoru daiļrade brīvā tirgus apstākļos ir vairāk pieprasīta?
Nē, man neskauž, es nelasu šo autoru darbus, jo saprotu, ka tas nav domāts man. Bet zinu, ka citiem patīk. Ja cilvēki pērk un lasa, tātad viņus tas uzrunā. Nevaru izteikties par šīs literatūras kvalitāti, jo negribu izklausīties kā padomju aktīvisti, kas kritizēja Borisa Pasternaka daiļradi: “Neesmu lasījis, bet nosodu!” Dažkārt gan kļūst skumji par to, cik maz Latvijā tiek novērtēts rakstnieku un dzejnieku darbs.
Esmu pieaicināta par eksperti Valsts kultūrkapitāla fonda Latgales programmas komisijā, kas spriež par finansējuma piešķiršanu, un redzu, ka mūziķi sevi vērtē augstāk. Viņi nekautrējas paprasīt arī 1000 un vairāk eiro, un tas ir normāli, bet dzejoļu grāmatas autoram piešķir 220 eiro honorāru… Iedomājies: dzejoļu krājums dažkārt tiek gatavots trīs, pat piecus gadus, bet par šo darbu tev samaksā 220 eiro!
Šogad nākusi klajā jūsu grāmata “Aiz azara bolti bārzi…” par Dziesmu svētku virsdiriģenti Terēziju Broku. Kas iedvesmoja sarakstīt šo grāmatu?
Mani uzrunāja Daugavpils pašvaldība, kas ierosināja uzņemties šo darbu. Kad satikos ar Terēziju, sapratu, ka mums abām ir ļoti daudz kopīga. Mūsu sadarbība izvērtās ļoti sekmīga, bet ārkārtīgi žēl, ka Terēzija nesagaidīja grāmatas iznākšanu (izcilā diriģente aizgāja mūžībā pagājušā gada oktobrī 93 gadu vecumā. – Red.). Kad sākām strādāt pie grāmatas veidošanas, Terēzijai bija 90 un viņa vēl bija spēka pilna, bet uz beigām veselība bija krietni sašķobījusies.
Mēs vēl sagaidījām pagājušā gada Dziesmu svētkus, kad Terēzija pēdējoreiz diriģēja lielo kopkori Mežaparka estrādē; arī šis foto ir iekļauts grāmatā. Diemžēl grāmatu iespējams izlasīt tikai bibliotēkā vai saņemt no pašvaldības, jo grāmatas, kas izdotas par pašvaldības līdzekļiem, nedrīkst nonākt brīvā tirdzniecībā. Kad mums bija grāmatas prezentācija Rīgā, Gaismas pilī, grāmatu varēja saņemt par brīvu. Nedomāju, ka tā ir pareiza kārtība, jo tādējādi grāmata nonākusi pie ierobežota lasītāju loka.
Vai tas, ka savu dzeju rakstāt latgaliešu valodā, ir mērķtiecīga izvēle ar nolūku veicināt latgaliešu valodas lietošanu?
Latgaliešu valodā vārdi plūst brīvāk, bet es apzinos, ka manai dzejai ir mazāk lasītāju, jo tā ir latgaliešu valodā. Latgales rakstnieki un dzejnieki savulaik apzināti pārgāja uz latviešu valodu, lai iekļautos kopējā latviešu literatūras straumē. Taču tagad, kad lasu Jāņa Klīdzēja romānu “Cilvēka bērns”, man rodas sajūta, it kā lasītu tulkojumu: rakstnieks ir domājis latgaliski, bet savu domu pārtulkojis latviešu valodā.
Latgalē reliģijai tradicionāli bijusi lielāka loma nekā citos Latvijas reģionos. Vai tas ir saglabājies arī mūsdienās?
Nevaru spriest par citiem, bet es uz Svēto misi eju katru svētdienu, tas ir katra katoļa pienākums. Bet to, ka latgaliešiem ticība ir svarīga, varējām redzēt pagājušogad pāvesta Franciska vizītes laikā Aglonā, kur cilvēki vairākas stundas aukstā vējā un lietū sakrālajā laukumā lūdzās un gaidīja pāvesta ierašanos. Esmu ļoti augstās domās par pāvestu Francisku, un jāsaka, ka šoreiz pāvesta vizīte mani uzrunāja pat vairāk nekā pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte 1993. gadā.
Vai savus dzejoļus joprojām rakstāt ar roku, vai arī datorā?
Dzeju rakstu ar roku, bet prozu un citus rakstu darbus veidoju datorā, jo tad ir daudz vieglāk veikt labojumus. Dzejoļus man patīk rakstīt ar zīmuli, tas šķiet personiskāk.
Tad jau vismaz būs, ko kādreiz izstādīt muzejā. Piemēram, Raiņa un Aspazijas muzejā varam aplūkot viņu manuskriptus, bet kas paliks pēc mūsdienu rakstniekiem un dzejniekiem? Datora cietais disks un USB zibatmiņa?
Diemžēl šīs tehnoloģijas ir ļoti neizturīgas; man pašai nesen nokrita zemē ārējās atmiņas disks, un viss, vairs nav lietojams! Nemaz nerunājot par to, ka tehnoloģijas mainās ļoti strauji, piemēram, pamēģiniet tagad dabūt ārā informāciju no 90. gadu disketes! Viens no maniem hobijiem ir fotografēšana, un saprotu, ka labākās bildes vajadzētu izdrukāt, ne tikai glabāt elektroniskā formātā, jo viss gadiem krātais var ļoti viegli pazust nebūtībā.
Šķiet, ka ar mūsdienu tehnoloģijām esat uz tu, jau 80. gados strādājāt par programmētāju.
Jā, atceros, kā strādājām ar elektroniskām skaitļošanas mašīnām, kas izmēra ziņā līdzinājās palielam ledusskapim. Kad bērniem stāstu, ka kādreiz datori bija tik liela izmēra, viņiem ir grūti tam noticēt. Toreiz darbojāmies ar perfokartītēm, ko es pēc tam izmantoju, lai uz tām rakstītu dzejoļus. Žēl, ka lielāko daļu esmu izmetusi, jo perfokartes ar caurumiņiem patiesībā bija ļoti skaistas.
Raugoties uz tām, grūti iedomāties, cik strauji attīstījušās datoru tehnoloģijas.
Ilgus gadus esat bijusi arī žurnāliste, strādājusi laikrakstos “Latgales Laiks” un “Diena”. Tagad arvien biežāk izskan bažas, ka drukātās preses nākotne ir apdraudēta. Vai būtu nepieciešams saglabāt avīzes un žurnālus arī drukātā formātā?
Vēl lasu arī drukāto presi, taču tendences ir diezgan nepārprotamas, un prese arvien vairāk pārceļas uz elektronisko vidi. Varbūt tas nemaz nav tik slikti, jo avīzes un žurnāli pēc izlasīšanas kļūst par makulatūru, ko dzīvoklī īsti nav kur uzglabāt, bet makulatūras savākšanas sistēma mums nav pietiekami attīstīta.
Jūs esat pazīstama ne tikai kā rakstniece, dzejniece un žurnāliste, bet arī dramaturģe, jo pirms pāris gadiem Nacionālais teātris iestudēja jūsu lugu “Bišumāte un vilkacis”. Vai plānojat vēl kaut ko sarakstīt teātrim?
Jā, man patīk rakstīt dialogus, šobrīd arī ir pabeigta viena jauna luga. “Bišumāte un vilkacis” man ir ļoti tuva luga, bet iestudējumā laikam neizdevās uzrunāt skatītājus tā, lai saprastu šo pierobežas situācijas traģiskumu un, vienlaicīgi, arī ticību. Luga ir iztulkota lietuviešu valodā, varbūt izdosies to iestudēt tur.
Dažreiz šķiet, ka sabiedrība no Latgales gaida tikai smīdināšanu un jokus.
Anna Rancāne,
dzejniece
Dzimusi 1959. gada 12. jūnijā Ludzas rajona Miglinieku pagasta Liuzinīkos
Mācījusies Liuzinīku pamatskolā un Nautrēnu vidusskolā
Augstāko izglītību ieguvusi LU Ekonomikas fakultātē un Gorkija Literatūras institūtā Maskavā
Padomju laikā strādājusi par ekonomisti, programmētāju un izdevniecības “Liesma” redaktori
Bijusi laikraksta “Latgales Laiks” galvenā redaktore un laikraksta “Diena” korespondente
Daugavpils teātra literārās daļas vadītāja (1989–2000); 2016. gadā Nacionālajā teātrī iestudēta viņas luga “Bišumāte un vilkacis”
Par savu dzeju saņēmusi Veidenbauma prēmiju, Aspazijas prēmiju, Latgales kultūras gada balvu “Boņuks” u.c. apbalvojumus
2019. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni
