“Reizēs, kad pagurstu, saku sev: Ati, jādara, nedrīkst padoties!” Karsto punktu reportieris Atis Klimovičs par savu jaunāko projektu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 26. septembrī, “Apollo kino” tirdzniecības centrā “Akropole” pirmizrādi piedzīvos žurnālista Ata Klimoviča veidotā filma “Komandas mūzika”, kas stāsta par Latvijas sieviešu basketbola izlases gatavošanos, spēlēm, attiecībām un emocijām pagājušajā gadā Rīgā notikušajā Eiropas čempionātā.
Sabiedrība tevi vairāk pazīst kā karsto punktu reportieri. Vai šī ir pirmā filma par sportu?
A. Klimovičs: Par sportu – jā, bet filma nav pirmā, jo izveidojās lieliska sadarbība ar jauno režisoru Reini Ūbeli, un mēs piecu gadu laikā radījām trīs filmas par Zemessardzi.
Basketbols man ir sporta veids numur viens. Hokeja cienītāji nepiekritīs, bet uzskatu, ka basketbols ir galvenais, nacionālais sporta veids Latvijā.
Cenšos, īpaši pandēmijas laikā, katru dienu noskatīties pa vienai spēlei.
Kad mācījos 4. klasē, uz Rīgas 64. vidusskolu bija atnācis pazīstamais treneris Maigonis Valdmanis, sāku trenēties un spēlēju joprojām.
Kāpēc filma tieši par sieviešu izlasi?
Rīgā pagājušajā gadā notika Eiropas čempionāts sievietēm, tas ir ļoti nozīmīgs notikums, nolēmu, ka būtu interesanti iepazīties ar izlases spēlētājām, uzzināt, kā viņas jūtas, kā veidojusies karjera, kāda ir komandas ķīmija, ko domā viena par otru.
Protams, loloju ilūzijas, ka tiks uz Belgradu, kur notika izšķirošā turnīra kārta, un, ja zvaigznes sakritīs, kvalificēsies arī Tokijas olimpiskajām spēlēm. Dažādu iemeslu dēļ neveicās tik labi, kā gribētos (astotdaļfinālā zaudējums Zviedrijai un 11. vieta. – I. S.), bet komanda nebija slikta, spēlēja labi.
Klausoties, kāda ir spēlētāju attieksme pret sportu un ar kādu darbu nonākušas līdz šim līmenim, reizēs, kad pagurstu, saku sev: Ati, jādara, nedrīkst padoties!
Filma nav tikai par basketbolu, bet arī pēctecību, jo daudzām spēlētājām tā ir ģimenes tradīcija – Katei Krēsliņai tēvs spēlējis, Ilzei Jākobsonei tāpat, Aijai Klakockai – māte spēlēja TTT, izcīnīja Eiropas kausu ar viņu puncī.
Slēgtajā pirmizrādē bija prieks dzirdēt, ka izlases spēlētājām filma izraisīja gan aizkustinājuma asaras, gan smieklus.
Man sieviešu izlase allaž visvairāk asociējusies ar emocijām, lielu pašatdevi, vienotu kolektīvu. Vai tu arī guvi līdzīgas atziņas?
Arī Elīna Babkina uzsvēra, ka izlasē bija ļoti patīkama atmosfēra. Ir komandas motoriņi kā Ilze Jākobsone, kura laukumā ir aktīva un vēl divreiz aktīvāka – uz soliņa. Sieviešu izlasei ir lielāki sportiskie panākumi nekā vīriešiem, viņas spēlējušas olimpiskajās spēlēs Pekinā.
Cerams, ka vīri spēs to sasniegt. Šī filma ir arī kā hronikas zīme – kas nofilmēts, to nevar izsvītrot.
Tā nav tikai filma par rezultātiem, ir paralēlā līnija, redzams, ka meitenes pārdzīvo un arī galvenais treneris (Mārtiņš Zībarts), kurš pēc turnīra demisionē.
Svarīgi uzsvērt tradīcijas – tās ir gadu desmitiem laikā slīpētas treneru paaudzes, tūkstošiem meiteņu, kas spēlējušas.
Latvijas vīriešu basketbolā šis ir īpašs laiks, mums ir Kristaps Porziņģis un vēl trīs NBA spēlētāji. Bet tas bija liktenis, kas saveda tevi kopā ar dāmu izlasi.
Jā. Īsi pirms tam bija pirmizrāde iepriekšējai filmai par jaunajiem zemessargiem, kas trīs nedēļas pavada pamatapmācības nometnē.
Tas darbs bija paveikts, rokas un prāts pietiekami brīvs, lai ķertos pie nākamā izaicinājuma. Ja vīriešu izlasi atkal ieraudzīsim spēcīgākajā sastāvā, gribētāji filmēt, pieņemu, ka būs, bet šajā gadījumā konkurences nebija.
Tu pieminēji Maigoni Valdmani. Šis izcilais spēlētājs bija tavs pirmais treneris?
Jā, man patiešām ir ļoti veicies, basketbols bija otrā skola. No 7. klases līdz pat 19 gadu vecumam spēlēju pie Alfrēda Kraukļa, kas bija ne tikai basketbola treneris, bet cilvēks, kas daudz ko stāstīja, arī par pirmskara Latviju.
Viņš bija īsts džentlmenis, basketbola lietpratējs, interesants stāstnieks, jo tā laika grāmatās par brīvās Latvijas posmu neko daudz nevarēja uzzināt. Tas arīdzan uzturēja interesi par reiz bijušo Latvijas valstiskumu un ka tam jābūt atkal.
Stāsti bija uz aizliegto tēmu robežas?
Varbūt daļēji, bet tie vairs nebija Staļina laiki, pagājušā gadsimta 70. gadu otrā puse. Klaja antipadomju propaganda tā nebija.
Interesants bija Kraukļa stāsts par Latvijas izlases spēlēm Parīzē – iepriekšējā dienā bija bankets, francūži cienājuši ar šampanieti, mūsējie – kristāldzidro degvīnu. Francijas komandas vadība pēc tam lūgusi pārcelt maču uz nākamo dienu (smejas).
Vai fiziskā sagatavotība ir palīdzējusi, strādājot kā žurnālistam karstajos punktos?
Tādu gadījumu, kad nācies ļoti izturēt, nav bijis daudz. Ir bijis, ka jāpārskrien 70 metrus pāri ielai, kur, iespējams, ir snaiperu apšaudes zona. Tad sapratu, cik ātri iespējams skriet apdraudējuma gadījumā un cik ilgi pēc tam jāatelpojas.
Tas gan bija sen, vairāki žurnālisti gājām uz prezidenta pili Groznijā, puse pilsētas bija Krievijas armijas rokās, lidoja smagie šāviņi centra rajona virzienā, un štābs bija iekārtots prezidenta pilī.
Irākā ar mūsu karavīriem, kur saulē ir apmēram 60 grādi, ilgi braucu kopā, bez cepures, un nebija grūti. Neapšaubāmi fiziskā sagatavotība palīdz, jo tā nav komforta zona.
Ja notiek karadarbība, var nebūt elektrības, var būt auksti. 1993. gadā ziemā trīs nedēļas ar kolēģi Ilmāru Broku nodzīvojām Armēnijā.
Maniem draugiem galvaspilsētā Erevānā elektrība šajā laikā parādījās tikai uz pusotru stundu.
Tā bija nepārtraukta salšana, zem džinsiem bija treniņu bikses, kuras trīs nedēļas nenovilku nost. Atpakaļceļā Latvijas vēstniecības viesu namā Maskavā divas stundas mirku karstā vannā.
Varbūt ir āķis lūpā nākamai filmai par sportu?
Ir āķītis lūpā, ir uzrunāts labi zināms režisors, un ceru, ka iznāks. Par “Komandas mūziku” runājot, man ir milzīgi veicies ar veidotāju komandu – operatori Raitis Valainis, Ojārs Zariņš un Reinis Ūbelis.
Skaņu režisoram Pēterim Pāsam šī bija trešā dokumentālā filma par basketbolu. Paldies, ka piekrita un ar lielu vēlmi darbojās komponists Rihards Zaļupe, kurš speciāli radīja 25 skaņdarbus.
Filmas nobeigumā pamesta norāde, ka – dzīve nav beigusies, nākamais mērķis ir 2024. gada olimpiskās spēles.
