Olafs Zvejnieks: Jāķeras pie radikāliem risinājumiem. “Sūnu ciemam” beidzot jāmostas! 4
Paskatieties uz infografiku tieši zem šī raksta! Paskatieties un veltiet tam 15 sekundes, lai saprastu, kas tajā attēlots.
Tie, kas veltīja un saprata, būtībā var tālāk nelasīt. Visiem pārējiem domāts šis teksts.
Infografika demonstrē to faktu, ka tikai 48% Latvijas iedzīvotāju jeb mazāk nekā pusei ir vismaz pamata digitālās iemaņas.
Tie ir dati no Ekonomiskās sadarbības un attīstības valstu organizācijas (OECD) pētījuma par Latvijas ekonomiku. Jāatgādina, ka OECD – tas ir pasaules sekmīgāko un attīstītāko valstu klubiņš.
Pētījumā teikts arī tas, ka galvenie iemesli, kādēļ darba produktivitātes izaugsme ir tik lēna, ir vājš inovāciju līmenis, neefektīva resursu izvietošana, mazs prasmīgu darbinieku skaits un digitālā sabiedrības atpalicība, kas kavē efektīvāku digitālu tehnoloģiju ieviešanu uzņēmējdarbībā.
Jau dzirdu sašutušas balsis – kā, bet mums taču ir viens no ātrākajiem internetiem pasaulē, mēs esam digitāli attīstīta valsts.
Par ātrumu ir taisnība – interneta fiziskās infrastruktūras ziņā esam viena no Eiropas un pasaules līdervalstīm.
Ar visu pārējo gan nav tik spoži, lai neteiktu – draņķīgi.
Visās svarīgākajās digitālo tehnoloģiju izpausmes formās – mājas lapu veidošanā, sociālo mediju izmantošanā, uzņēmumu resursu plānošanā, klientu attiecību vadībā, mākoņu izmantošanā skaitļošanā, tirdzniecībā internetā, elektroniskajā informācijas apmaiņā starp piegādātājiem un patērētājiem, lielo datu analīzē un izmantošanā un radio frekvenču identifikācijas tehnoloģiju izmantošanā –, visos šajos digitālo tehnoloģiju aspektos Latvija atrodas OECD valstu skalas pašā apakšā, krietni zem vidējā līmeņa.
Citiem vārdiem sakot – mums ir lieliska infrastruktūra, kuru mēs praktiski neizmantojam iedzīvotāju un uzņēmēju neizglītotības un, iespējams, arī konservatīvisma dēļ.
Kāds varētu teikt – ko tie eksperti jaucas, kā gribam, tā dzīvojam.
Jā, var nostāties arī šādā pozā, taču mazām valstīm ar mazu iedzīvotāju skaitu ir sevišķi svarīgi strādāt gudrāk un ātrāk nekā lielajām, tas ir šo valstu konkurētspējas pamatā.
Nespējot to panākt, “sūnu ciems” vien sanāks un turpināsies visas pašreizējās negatīvās tendences – pirmkārt jau to iedzīvotāju, kas vēlas labāku un pārtikušāku dzīvi, aizbraukšana.
Par kaut kāda labklājības līmeņa pietuvināšanos apskausto rietumvalstu standartiem arī būs jāaizmirst.
Ko darīt?
Atbilde meklējama tādos ezotēriski skanošos vārdos kā “pieaugušo mūžizglītība”. Tā nu ir joma, kurā tiek darīts nepietiekami – reti kurš uz ielas satiktais pateiks, ka pēdējo divu vai trīs gadu laikā ir apguvis kaut ko jaunu.
Vismaz kaut kas jauns divu triju gadu laikā – tas būtu tāds minimāls mūžizglītības standarts. Taču mūžizglītība – tas pat skan lēni, nemaz nerunājot par kādu rezultātu sasniegšanu pārskatāmā laikā.
Tik daudz laika mums vienkārši nav, un tādēļ, iespējams, jāķeras pie radikāliem risinājumiem sabiedrības modināšanai un motivēšanai.
E-pārvalde, digitālā valsts, dažādas datubāzes – tā būs jau tuvākā laika aktualitāte.
Bet varbūt kā pirmais solis – jāpieņem lēmums par valsts un pašvaldības iestāžu pilnīgu atteikšanos no papīra dokumentu izmantošanas?
Tas būs grūti, taču šāds valsts pārvaldes institūciju solis sabiedrībai nosūtītu skaidru signālu par to, ka gulēšana “sūnu ciemā” beigusies.
