Anda Līce: Aizbildināšanās ar nabadzību jau ir kļuvusi par mūsu nacionālo nelaimi 0
Tehnoloģiju brīnumu izlutināto mūsdienu cilvēku ir grūti ar kaut ko pārsteigt, tomēr tas joprojām izdodas dabai un vēsturei, kad tā izkāpj no grāmatām. Ikvienai apdzīvotai vietai ir sava vienreizējā vēsture, taču tā var palikt arī neizzināta, kā tas daudzviet tagad notiek. Vēsture nav tikai reiz notikušais, mēs visi tajā tiekam iespiesti kā akmeņi cementa javā un veidojam vēsturi arī tad, ja neesam ar kaut ko īpašu slaveni.
Viens no maniem spilgtākajiem šīs vasaras iespaidiem ir multimediālais Cēsu pils stāsts – ceļojums cauri astoņiem gadsimtiem, ko piedāvā divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģijas un seno laiku tērpos ģērbtie gidi.
Pils tornī pavadītajās desmit minūtēs vēsture uzrunā visas cilvēka maņas, un apmeklētājs kļūst par notikumu dalībnieku.
Uz mūriem zib gadsimti, pils brūk un atkal tiek uzcelta. Ir pat sajūta, ka tevi tūlīt trāpīs kāds no brūkošo mūru akmeņiem. Un trāpa arī – tu sāc domāt, ka šeit neesi nedz pirmais, nedz vienīgais. Pirms tevis ir bijuši tūkstoši un pat miljoni ar saviem neatkārtojamiem likteņiem. Ka visos laikos ir vieni, kas ceļ, un otri, kas posta. Ka mēs esam ārkārtīgi bagātas vēstures mantinieki, taču bieži izturamies noziedzīgi pavirši pret to, kas mums pieder un kas varētu vairot katras apdzīvotās vietas atpazīstamību, ļaužu pašcieņu un turību.
Aizbildināšanās ar nabadzību jau ir kļuvusi par mūsu nacionālo nelaimi, kaut gan bieži pie vainas ir novadu un pagastu vadītāju garīgais laiskums un ļaušanās rutīnai.
Ar laiku tas pielīp arī pārējiem. Cēsu multimediālais projekts droši vien nav nekāds lētais. Jautājums tomēr ir nevis par naudu, bet par gribu. Labas lietas vienmēr sevi atpelna. Tūrisms ir nolemts nīkuļošanai tur, kur novadu un pagastu centros nav labierīcību, labi pārskatāma teritorijas plāna un materiālu par ievērojamiem vēstures objektiem un cilvēkiem, vietējo mākslinieku darbu izstāžu, iespējas iegādāties amatnieku darinājumus, sātīgi paēst un atpūsties.
Katrai vietai piemīt sava odziņa, tā tikai ir jāatrod. Muzeju vitrīnas un planšetes vairs nav vienīgās vēstures liecību sniedzējas, no tur uzkrātā var izaudzēt kaut ko jaunu, kas pabaro mūsu prātu un emocijas. Lai akmeņos ierakstītais atkal kļūtu izlasāms, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, ir jārada jauna valoda, kuru saprot trokšņu un steigas pātagotā pasaule. Mēs jau arī ar laiku apsūnojam tāpat kā akmeņi piļu mūros, un mūsos ierakstītais kļūst neizlasāms. Kā noberzt sūnu? Ir jākustina smadzenes un rokas.
