Māris Zanders: Emocionālā spriedze sabiedrībā kontekstā ar Covid-19 palielinās 10
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Prognozējami emocionālā spriedze sabiedrībā kontekstā ar Covid-19 palielinās. Vieni uzskata, ka masku nevalkāšana ir indivīda brīvības aizstāvēšana.
Te varētu teikt, ka drosmīgāka nostāšanās pret “Lielo Brāli” būtu sociālo tīklu, t. s. lojalitātes karšu un vēlams arī viedtālruņu, nelietošana. Rakstu bez ironijas.
Citi, premjeru ieskaitot, pauž, ka aicinājumi maskas nevalkāt robežojas ar apdraudējumu valsts drošībai. Un te varētu teikt, ka apdraudējums valsts drošībai ir arī ilgstoši nepietiekošs finansējums izglītībai, kultūrai un zinātnei, kura rezultātā sabiedrībā palielinās emocionāli neinteliģentu personāžu skaits ar specifiskiem priekšstatiem par dabas likumsakarībām.
Tā var turpināt ilgi, un tas ir bezjēdzīgi. Mans subjektīvais secinājums – rekomendācija ir formulējums vienā teikumā: lai gan parasti teic, ka krīzes situācijā svarīgs ir lēmumu pieņemšanas ātrums, manuprāt, svarīgāk ir iemācīt sev nesteigties ar apgalvojumiem.
Ja mēs nevēlamies tuvāko mēnešu laikā iedzīvoties nervu sistēmas problēmās, reakcijas uz apkārtējo pasauli temps ir jāpalēnina.
Informatīvajā telpā parādās ziņas par publisku fizisku izplūkšanos saistībā ar masku valkāšanu/nevalkāšanu. Pirms, kā saka, uzvelkam sevi (neatkarīgi no tā, kurai no pusēm simpatizējam), iepauzējam, lai neizdarītu kļūdainus vispārinājumus: “Sākas!” Nē, nekas nesākas. Atliek padomāt, lai vai nu atcerētos no pašu pieredzes, vai secinātu elementāras loģikas ietvaros, ka laiku pa laikam šādi incidenti gadās un iemesli var būt visdažādākie (atcerēsimies kaut 9. maiju). Tas, ka kādam neiztur nervi, nenozīmē, ka sabiedrība ir teju vai šķelšanās priekšvakarā.
Sodi esot jāpiemēro ne tikai par masku nevalkāšanu valsts noteiktajās vietās, bet arī par nepareizu valkāšanu. Par citu apdraudēšanu ir jāsoda.
Nu, vispirms jāpiezīmē, ka maskas nepareiza valkāšana patiešām padara “pasākumu” bezjēdzīgu, tomēr nav arī baigais prāta darbs masku valkāt pareizi un pēc tam to ieņurcīt kabatā vai somā blakus makam, atslēgām un telefonam.
Nosodīt citus, protams, ir normāla reakcija, tomēr varbūt vērts mierīgi padomāt, vai es, apzinīgais, pats daru visu pareizi, lai pasargātu vispirms jau sevi. Mēs tā aizraujamies, komentējot pamanītās nejēdzības, ka riskējam zaudēt modrību pašu rīcības analīzē.
Kopumā sodu efektivitātes jautājums ir interesants un sarežģīts. Un ne tikai tāpēc, ka, lai cik lieli būtu sodi, kāds vienmēr būs gatavs noteikumus pārkāpt. Jautājums: ko mēs gribam panākt? Atbilde it kā pašsaprotama: lai tiktu ievēroti noteikumi. Padomājam vēl: pirmkārt un galvenokārt, lai samazinātos slimības izplatība neatkarīgi no tā, kādi konkrētajā brīdī ir noteikumi.
Varbūt man ir pārāk dzīva fantāzija, tomēr man subjektīvi šķiet, ka mēģinājumi uzlikt sodus daudzos gadījumos beigsies ar, atvainojiet, siekalu šļakstīšanu sejā policistiem vai apsargiem, pie viena arī apkārtējiem, paaugstinātos toņos izsakot savu viedokli.
Plus ar vēlmi par saņemto sodu, kā saka, atriebties, noteikumus ignorējot vēl vairāk.
Ja mēs mierīgi pārcilājam prātā, kā cilvēki visbiežāk uzvedas un kādas ir iespējas pārliecināt viņus, tad varbūt racionālākais risinājums ir nevis sākt konfliktu ar maskas nevalkātāju, bet mest šim cilvēkam līkumu bez verbāliem komentāriem. Es varu palikt nelokāms savā pārliecībā par kaut ko, tomēr jautājums ir par izmaksām, kas radīsies, savu pārliecību aktīvi paužot. Ir jautājumi, kuros pragmatiskāk ir distancēties – fiziski un psiholoģiski.
Steidzoties komentēt valdības apstiprinātos ierobežojumus – pietiekami, pārspīlēti, nepietiekami? – mēs riskējam ignorēt to, ka jebkuru lēmumu sekas neparādīsies nedz nākamajā, nedz aiznākamajā dienā pēc to pieņemšanas. Secinājumus tik ātri, kā mums varbūt gribētos (“lai ir skaidrība”), izdarīt nevar, tādēļ nav vērts tērēt enerģiju. Toties ir vērts paturēt prātā, cik dīvaina lieta ir mūsu subjektīvā laika izjūta.
Kad es lasu niknus komentārus par dažiem ierobežojumiem, es cilvēku reakciju saprotu, bet vienlaikus arī rodas vēlme atgādināt: runa taču ir par dažām nedēļām, nevis mēnešiem, neaizmirsīsim par to. Īsi sakot, mazliet rudenīgs miegainums un lēnums šoreiz noderēs.
