Jauna kamersimfonija un citi pirmatskaņojumi 0
Normunda Šnē vadītais Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” bieži atskaņojis daudzus Latvijā nekad vēl nespēlētus darbus, un 28. marta koncertu Lielajā ģildē šajā ziņā var saukt par sevišķi raksturīgu piemēru.
1972. gadā tapušais Vitolda Ļutoslavska cikls “Prelūdijas un fūga” Latvijā izskanējis pirmoreiz; diriģenta iniciētajam kamersimfoniju ciklam jaunu skaņdarbu “liminarite” radījusi Santa Bušs; visbeidzot pirmatskaņojumu piedzīvojusi arī Riharda Zaļupes partitūra “Sequence transformed” klarnetei, stīgu orķestrim un elektronikai. Tomēr nevar apgalvot, ka šī programma bijusi viena no “Sinfonietta Rīga” spožākajām veiksmēm, un šoreiz tam par iemeslu izrādījušās problēmas nevis ar interpretāciju līmeni, bet gan ar pašas mūzikas kvalitātēm.
Koncerta pirmajā daļā Normunda Šnē un orķestra stīgu grupas sadarbība sen nebija izvērtusies tik līdzsvarotā un pārliecinošā veidolā, kas neapšaubāmi liecināja gan par “Sinfonietta Rīga” mūziķu profesionalitāti, gan par to, ka Ļutoslavska daiļrade diriģentam ir ļoti tuva un labi iepazīta. Normundam Šnē veidojot “Prelūdiju un fūgas” interpretāciju saliedēti un prasmīgi, kamerorķestra sniegumā spilgti izgaismojās poļu komponista mūzikas iedvesmojošākās īpašības. Trīspadsmit stīgu instrumentu saspēlē vienlīdz uzrunāja atskaņotāju atrasto tembrālo krāsu izvērstais spektrs, emocionālo rakursu kontrastainais zīmējums un interpretācijas formveides viengabalainība, turklāt instrumentālā ansambļa radīto skaņuraksta audumu ik pa laikam bagātināja košas soloepizodes. Šeit īpaši nopelni bija pirmajam vijolniekam Anti Kortelainenam, kontrabasistam Jānim Stafeckim un čellistei Gunai Āboltiņai, protams, daudz neatpaliekot arī citiem mūziķiem, un tik kolorīts priekšnesums palīdzēja pēc iespējas vairāk atvairīt sajūtu, ka salīdzinājumā ar “Prelūdijām un fūgu” Ļutoslavskim tomēr ir virkne spēcīgāku un izteiksmē koncentrētāku darbu.
Santa Bušs līdz šim zināma kā izteikti intelektuāli domājoša komponiste ar pastiprinātu interesi par neordināriem skaņveides paņēmieniem, un, raugoties no šāda viedokļa, viņas jaunā kamersimfonija “liminarite” nelika vilties. Diemžēl, konsekventi sekojot sevis izvēlētajam kompozīcijas modelim, kamersimfonijā sasniegts tas brīdis, kad pār bortu pārmests viss liekais – jebkādas emocijas, jebkādi intonatīvi satverami un atmiņā paliekoši motīvi, jebkāda muzikāla sprieguma, dzīvīguma un intensitātes klātbūtne. Pāri palikuši atsevišķi ar garām pauzēm atdalīti racionāli izvēlētu tembrālu un harmonisku sabalsojumu posmi, kuru iespējamo saistību vienotā ķēdē koncertatskaņojuma gaitā bez partitūras analīzes nevar noteikt un kurus klausīties arī nav sevišķi interesanti – vēl jo vairāk tādēļ, ka šai mūzikai pietrūkst ievērojamākajiem avangardistiem piemītošās ideju oriģinalitātes un satura vērienīguma. Savukārt, runājot par “paplašinātajām instrumentu spēles tehnikām” – vairākas no tām izklausās gluži vienkārši smieklīgas, bet citām nemaz nav nepieciešami instrumenti – to pašu varētu panākt ar dažādiem piesitieniem koncertzāles grīdai un sienām – bet tas laikam gan nebija komponistes iecerētais mērķis. Novērtējot diriģenta un orķestra prasmes, kā dēļ kamersimfonijas iedzīvinājums saucams par precīzu un stabilu, varu teikt atzinīgus vārdus par autores iedziļināšanos mūzikas struktūras veidojošajās molekulārā un atomārā līmeņa dimensijās un tur gūtajiem atradumiem – žēl tikai, ka vienlaikus ir piemirsta saule, mēness un zvaigznes.
“Sinfonietta Rīga” priekšnesuma emocionālajam un tembrālajam izteiksmīgumam koncerta izskaņā salīdzinājumā ar Ļutoslavska opusu nedaudz atslābstot, Riharda Zaļupes opusa “Sequence transformed” lasījumā tomēr izpaudās pietiekama spēles atraisītība un interpretācijas rakursu plastiskums, lai to varētu klausīties ar prieku un interesi. Atskaņojuma kvalitātes šķita pašsaprotamas kaut vai tādēļ vien, ka solists Guntis Kuzma pazīstams kā viens no redzamākajiem spožās latviešu klarnetistu plejādes pārstāvjiem, un viņa profesionāli izkoptais un niansētais sniegums neatstāja vienaldzīgu arī šoreiz. Raksturojot pašu mūziku, par tās labākajiem parametriem atzīstama ideja par klarnetes partijas vairākkārtēju multiplicēšanos elektroniskajā skaņu celiņā, muzikālās dramaturģijas mērķtiecīgais plūdums un vispārējais emocionāli skumīgais veidols. Ne tik veiksmīgi izvērtās paša komponista atklāti atzītā aizraušanās ar filmu mūziku, kuras stilistisko iezīmju izmantojums ik pa laikam pārvēlās pāri robežai ar banalitāti. Tādēļ arī jāteic, ka nevienu no 28. marta koncertā izskanējušiem jaundarbiem nevar uzskatīt par nozīmīgu radošu panākumu, kas, atsaucot atmiņā arī vairākus citus nesenā pagātnē dzirdētus koncertus ar latviešu mūzikas pirmatskaņojumiem, diemžēl liek secināt, ka problēmas ir ielaistas un sistēmiskas.
