Jaunā Igaunijas koncertzāle kā Perta mūzikas dvīņu brālis 0
Vairākās aptaujās tieši izcilais klasiskās mūzikas komponists Arvo Perts atzīts par vispopulārāko igauni pasaulē. Nav nejaušība, ka tieši viņa personībai un mantojumam veltītā centra izveide ir viens no svarīgākajiem notikumiem Igaunijas simtgades programmā. Jaunā centra projektu un būvniecību pilnībā finansēja valsts – tās ieguldījums bija 8,3 miljoni eiro.
Viens no Igaunijas valsts simtgades svinību rīcības komitejas vadītājiem Jorma Sarvs 2016. gadā intervijā “Kultūrzīmēm” apgalvoja, ka pēc diviem gadiem rudenī paredzēts atklāt Arvo Perta centra jauno ēku. Salīdzinot ar kultūras objektu būvniecības gauso gaitu Latvijā, tas nelikās ticami. Tiesa, tobrīd jau bija noslēdzies starptautisks arhitektu projektu konkurss, un 71 projekta konkurencē uzvarējis spāņu arhitektu birojs “Nieto Sobejano Arquitectos” ar vīziju – jaunās ēkas veidolu saplūdināt ar apkārtējo dabu un Arvo Perta mūzikas valodu. Ēkas pamatakmeni ielika pagājušā gada pavasarī, bet celtniecības darbus pabeidza šopavasar.
Tieši ar muzeju un izstāžu zāļu projektiem pasaules slavu guvušo arhitektu Fuensantas Njeto un Enrikes Sobehano izlolotajā projektā nav ne asu stūru, ne ziemeļu ēkām raksturīgās smagnējības. Centra atklāšanā abi arhitekti vairākkārt uzsvēra, ka ēkas koncepcijas pamats ir arhitektūras valodā pārtulkota Arvo Perta mūzika, īpaši viens no viņa pazīstamākajiem skaņdarbiem “Tabula rasa”. To, cik ļoti dienvidzemes arhitekti ietekmējušies no Ziemeļeiropas domāšanas stila, var pamanīt ēkas ģeometrijas ieapaļajās piecstūrainajās aprisēs, jo tā neviļus atsauc prātā somu lielā arhitekta Alvara Ālto objektu dabiski plūstošās līnijas. Droši vien tas ir bijis viens no iemesliem, kādēļ arhitektu birojs jau 2015. gadā saņēma Alvara Ālto balvu – goda medaļu ar žūrijas paskaidrojumu: “Arhitektu darbi runā klusā valodā, pierādot, ka nozīmīgas arhitektūras priekšnosacījums ir padziļināta vietējās kultūras izpratne un projekta koncepcijas konteksts.”
Ir apbrīnojami izjust ēku kā daļu no apkārtējās dabas. Plašajos stiklotajos logos spoguļojas priedes, savukārt jumtu balstošās alumīnija kolonnas turpina koku slaiko vizuālo dominanti. Lai arī pagājuši tikai daži mēneši, kopš ēka nodota ekspluatācijā, turpat blakus, burtiski pāris metru no pamatiem un gājēju celiņa, zaļo mellenāji un jau ir izaugušas dažas sēnes.
“Celtniekiem sirds bija īstajā vietā, un daba ir sadziedējusi rētas, kuras iecirta daudzu tonnu smagā tehnika,” tā atklāšanā ar apbrīnojamu pietāti pret apkārtējo vidi stāstīja ēkas celtniecības darbu vadītājs, Tartu celtniecības kompānijas “Ehitustrust” vadītājs Kaido Somelars. Viņš ar saviļņojumu atcerējās, kā spāru svētkos Arvo Perts viņu pateicībā apkampis. Vēlāk sarunā ar “Kultūrzīmēm” arī komponista dēls un Arvo Perta fonda vadītājs Maikls Perts uzsvēra: “Nedomāju, ka būtu bijis iespējams atrast labākus, pacietīgākus un radošākus arhitektus, kuri sadarbojās ar tiešām izciliem celtniekiem. Visi iesaistītie cilvēki par šo projektu rūpējās kā par savējo un strādāja ar simtprocentīgu atdevi. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc rezultāts ir lielisks.”
Pats komponists gan žurnālistiem neesot sastopams pārāk bieži, un tikai nostāsti klīst, ka reizēm viņš kā neviļus iztraucēts meža gars parādoties priežu silā.
“Man nav, ko teikt,” reiz atzinis Arvo Perts, “mūzika izsaka visu, ko es varētu pateikt. Un pat varētu būt bīstami kaut ko runāt, jo tad tas, ko būšu ielicis vārdos, var pietrūkt manai mūzikai.” Ap komponista dzīvi un mūzikas skaņu interpretācijām klīst leģendas, un nav brīnums, ka centrā par brīvprātīgu palīgu strādā sens ģimenes draugs, kura galvenais pienākums ir labot presē publicētās kļūdas. Tiesa, ar publiku gatavs runāt ir komponista dēls Maikls Perts. Tieši Maikla Perta vadītais fonds bija galvenais lēmējs par vairāk nekā astoņu miljonu eiro lielo valsts ieguldījumu.
Centra direktore Anu Kivilo stāstīja, ka Arvo un Nora Perti esot ļoti laimīgi un gandarīti par jauno ēku un īpašo sava mūža darba novērtējumu.
“Baudot dabu un tēva mūziku”
“Esam tik laimīgi, ka jaunajam centram ir beidzies garais sagatavošanās process, un kā viss ir izdevies,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” saka Arvo Perta fonda vadītājs MAIKLS PERTS. “2010. gadā, atgriežoties no emigrācijas, maniem vecākiem bija ļoti nozīmīgi rūpēties par arhīvu, tai pašā laikā turpinot radīt jaunas kompozīcijas (1980. gadā okupācijas varas iestādes “ieteica” Pertu ģimenei emigrēt no padomju Igaunijas. Presē Arvo Perts tika saukts par dzimtenes nodevēju, un viņa skaņdarbu atskaņošana TV un radio oficiāli aizliegta. – D.J.). Pirms nepilniem desmit gadiem tika nodibināts fonds, par kuru pašā iesākumā rūpējās mani vecāki paši. Drīz pēc tam fonda darbībā iesaistījās arī Igaunijas valdība, ar savu finansējumu atbalstot ikdienas darbu. Tie ir bijuši ikgadēji granti, kuri darbojas arī šodien, nosedzot darbinieku pamatalgas. Papildus, piedaloties dažādos projektos, vācam līdzekļus, lai publiskais un privātais finansējums būtu līdzsvarā.”
– Vai Arvo Perta centra būves ideja bija tikai jūsu ģimenes sapnis vai arī tā nāca no Igaunijas valdības?
M. Perts: – Man liekas, ka tā jau sākumā bija kopīga ideja, jo ģimenei, visu laiku rūpējoties par Arvo Perta arhīvu, līdztekus bija jādomā, kā būtu iespējams to visu parādīt arī apmeklētājiem. Jaunā centra projektu un būvniecību pilnībā finansēja valsts, un nevienam pat neradās jautājums, ka varētu darīt savādāk. Tas ir liels gods, ka man uzticēts šis darbs un ka ir iespēja tik daudz paveikt, un arī izaicinājums – būt pārliecinātam, ka tiešām darām pareizu un vajadzīgu lietu. Jo vienmēr, īstenojot tik lielu projektu, iespējams kļūdīties. Tajā pašā laikā mūsu valdība ir pateikusi pavisam skaidri, ka mērķis ir strādāt no “iekšpuses uz ārpusi”, šai gadījumā ēkas sirds ir arhīvi, kuri beidzot būs pieejami un sakārtoti pētniekiem. Sakārtojot iekšpusi, arī ārpuse, tās redzamā daļa, ir kļuvusi par nozīmīgu mūzikas un mūzikas izglītības centru.
– Praktiska rakstura jautājums – vai šī dienvidzemju arhitektu iztēlotā ēka ir piemērota ziemeļu klimatam? Paši arhitekti teica, ka ziema ar sniegu ir bijis izaicinājums.
– Projekta izstrādes procesā ēkai vēl tika uzlaboti iespējamie ilgtspējīgas būvniecības rādītāji. Lai arī liela daļa sienu ir stiklotas, tie ir īpaši izturīgi un enerģiju taupoši stikli. Ēkai ir ģeotermiskās enerģijas apkure – tika veikti 20 urbumi, katrs kilometra dziļumā, ar kuru palīdzību ēka tiek apsildīta. Tā pati tehnika vasarā silto gaisu pārvērš vēsākā.
– Vai nav pārsteidzoši, ka jums izdevās projektu pabeigt paredzētajā laikā? Klausoties arhitektos un būvniekos, gan likās, ka projekta īstenošanas gaita bijusi viegla – viņi runā par mūziku un dabu daudz vairāk nekā par tehniskām problēmām.
– Protams, tehnisku izaicinājumu netrūka, taču arhitektiem un mums tiešām bija svarīga koncepcija, ka būve ir daļa no apkārtējās dabas. Daba ir ap mums, un tās klātbūtne jūtama arī iekštelpās. Dabu var vērot pa plašajiem logiem, kā arī mazajos, sūnu klātajos iekšpagalmos; tā mainīsies, mainoties gadalaikiem, un ar katru no tiem nams iegūs citu ritumu. Būs iespējams baudīt klusumu, dabu un, protams, mana tēva mūziku. Ēkā ir daudz dažādu noskaņu vietu, un viena no nozīmīgākajām ir klusuma kapela.
– Esat mācījies mūziku, strādājat arī kā mūzikas producents, vai esat apguvis arī biznesa vadību?
– Nē, šīs zināšanas iegūtas ikdienas darbā, un varu tikai cerēt, ka tas ir kaut cik lietderīgs. Šobrīd visus citus savus plānus esmu atlicis malā, jo man ir ļoti svarīgi, lai Arvo Perta centra iesākums ir pareizajā līmenī un kvalitātē.
UZZIŅA
2385 m2 plašā jaunā Arvo Perta centra ēka atrodas priežu sila vidū, 35 kilometrus no Igaunijas galvaspilsētas Tallinas. Savulaik domāts par centra būvi Tallinā vai Tartu, tomēr izvēlēts Laulasmā ciems, kur jau gandrīz desmit gadus dzīvo un strādā slavenais komponists un viņa ģimene.
Jaunajā ēkā atrodas trīs dažādas arhīva nodaļas – tumsā un pareizajā temperatūrā glabājas nošu un dokumentu krātuve, kurā glabājas arī komponista dienasgrāmatas, tā darbu daļa, kura radās pēc došanās emigrācijā; īpaši aukstā telpā – 35 mm filmas un negatīvi; tikai trešā arhīva sadaļa – digitālais arhīvs – būs pieejams pētniekiem. Oriģinālu pētniecība nav paredzēta.
Ēkā pastāvīgi strādā piecpadsmit darbinieki (neskaitot kafejnīcas un servisa darbiniekus), kā arī bieži palīdz brīvprātīgie.
Gandrīz katru nedēļu ir paredzēti koncerti 150 vietu plašajā koncertzālē, notiks filmu vakari, apmeklētāji var izmantot centra bibliotēku, savukārt pētniekiem projektētas individuālas lasīšanas telpas. Bērniem līdzās kafejnīcai un veikaliņam ir pašiem savs filmu skatīšanās stūrītis. Jau kopš atklāšanas dienas iespējams izmantot audiogidu.
Apmeklētājiem ieejas biļete maksā četrus eiro. No Tallinas centra uz Laulasmā var ērti aizbraukt ar sabiedrisko autobusu, un no pieturas ved skujām nobirusi taciņa cauri silam. Arī tuvākā mašīnu stāvvieta ir pāris simtu metru attālumā no centra. Piebraukt ar automašīnu pie ieejas durvīm nav paredzēts.
VIEDOKĻI
Helēna Sildna, festivāla “Tallinn Music Week” galvenā organizatore: “Te, Laulasmā, priežu meža vidū, blakus jūrai ir radusies izcila mūzikas, arhitektūras un ainavas simbioze. Drudžainajā un nervozajā ikdienā šī mierīgā vieta dos iespēju domāt lēnāk un dziļāk. Arvo Perta mūzika ir iedvesmojusi arhitektus Fuensantu Njeto un Enriki Sobehano radīt smalku, elegantu, tomēr jaudīgu šedevru – ēku, kas ir substance bez sākuma vai beigām. Tā ir kā bezgalība. Arvo Perta ģimenes telpa ar atmosfēru, ko vada Maikls Perts un Anu Kivilo sadarbībā ar savu komandu.”
Stens Luiga, advokātu birojs “Cobalt”: “Arvo Perts ir viens no mazas tautas lielajiem gariem, bet esmu izjutis viņa vienkāršību un patiesumu. Viņa ģimene, īpaši sieva, ir smagi strādājuši, lai centrā būtu pieejams viss viņa arhīvs. Neskaitāmi labas gribas cilvēki ir šeit ieguldījuši daudz enerģijas.”
Līvika Simula, brīvprātīgā kopš centra dibināšanas: “Strādāt Arvo Perta centrā nozīmē nonākt saskaņā ar viņa pasauli, un tā ir sajūta, kas sasilda sirdi. Centrs ir mūzikas dvīņu brālis, tiem ir vienāds gars, tikai cita forma. Garīgums, kas man palīdz dzīvot.”
Kas vēl šoruden jāredz Tallinā
Igaunijas Mākslas muzejā KUMU Tallinā līdz 2. februārim apskatāma izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” .
No 16. novembra līdz 2. decembrim Tallinā un Tartu norisināsies 22. “Melno nakšu filmu festivāls” (PÖFF), kur par “Grand Prix” sacentīsies 19 filmas. 26. novembrī Tallinā notiks pasaules pirmizrāde Grieķijas, Francijas un Latvijas (“Tasse films”) kopražojuma filmai “Still River” (“Vīruss”).
Saskaņā ar PÖFF īpašo fokusu “100 gadi brīvības” tiks sniegts ieskats to 13 valstu kino vēsturē, kuras šogad svin 100. gadadienu.
