Priekuļu “Jaunakmeņi” – piena ražošanas bizness kā dzīvesveids 0
“Man patīk piena ražošanas piedāvātais dzīvesveids. Ja kādu dienu esmu ilgāk mājās, neaizskrienu uz vienu vai otru kūti, vakarā pārņem nervozums, ka kaut kas nav izdarīts. Varu atļauties neaizbraukt uz fermu, tomēr urda nepieciešamība,” teic Priekuļu novada ZS “Jaunakmeņi” saimniece Ginta Aleksejeva. Viņa piebilst: “Neesmu jau pilnīgi darbā ierakusies.
– Kad un kā ienācāt piena ražošanā?
Ginta Aleksejeva: – Viss sākās 2000. gadā ar 30 telēm un ar 21 ha zemes, ko saņēmām no manas mammas. Savulaik audzējām kartupeļus, vedām uz tirgu. Arī graudus audzējām. Bija iespēja nopirkt fermu tieši blakus mūsu zemei. Sākām lēnām paplašināties. Trīs kilometrus no jaunās fermas nopirkām kolhoza laiku kūti, ko iekārtojām 2014. gadā. Pavisam mums ir 340 liellopu, tostarp 214 slaucamās govis. Gotiņas pirkām Latvijā. Ganāmpulku paplašinājām galvenokārt no savām un no manas mammas ganāmpulka piena devējām. Pirkām arī no citiem Latvijas ganāmpulkiem.
Kristaps Aleksejevs: – Pērkot govis un teles, savulaik ievazājām ganāmpulkā daudz slimību.
G. A.: – Izslaukums sākumā, kauns pat teikt, bija nedaudz vairāk kā 5000 kg no govs. Patlaban tas ir 8000–9000 kg no govs. Vairāk piena slaucam kūtī, kur darbojas divi DeLaval zīmola slaukšanas roboti. Vecajā kūtī aizvien vēl slaucam piena vadā.
Kāpēc paši sākām darboties ar piena ražošanu? Manai mammai bija un vēl patlaban ir gandrīz tikpat liels ganāmpulks kā mums. Mūsu izvēle darboties patstāvīgi notika it kā pati no sevis – kā piena ražošanas tradīcijas turpinājums ģimenē. Padomju saimniecības laikā mājās turējām trīs četras govis. Kaut kas jādara bija, kad saimniecības juka. Man pašai patīk visi zemes darbi. Agrāk un arī patlaban, tiesa gan, mazāk, braucu ar traktoru. Patīk aršanas, sēšanas un pļaušanas darbi.
Kristaps sākumā lauku darbos iesaistījās maz. Viņš mūsu saimniecībai izvēlējās robotizācijas virzienu. DeLaval roboti mums ir kopš 2015. gada. Angāru fermai mēs nopirkām vairāksolīšanā. Agrāk tajā bija gateris, kas bankrotēja. Pirkām angāru ar domu, ka ataudzēsim jaunās teles un pārbūvēsim vieglo kūti. Ieceres mainījās. Iemesls, visticamāk, bija problēmas ar strādniekiem. Visi sūdzas par šo problēmu. Vari darbiniekiem maksāt vairāk vai mazāk, viņi labāki tāpēc nekļūst, atbildību nekādu nenes. Labs darbinieks ir ļoti liels retums. Mēs tā nevaram teikt, mums ir darbiniece, uz kuru var paļauties. Tomēr galvenokārt ir tādi strādnieki, uz kuriem nevar paļauties, – paši darām, cik varam.
– Kādas šķirnes govis audzējat?
– Mūsu ganāmpulks ir raibs. Ir mums pat trīs Latvijas zilās šķirnes govis – vairāk gan smukumam. Ir mums brūnās govis, ir sarkanraibās un melnraibās govis. Protams, brūnās šķirnes govis veselības ziņā ir izturīgākas nekā citu šķirņu govis. Melnraibās ir vairāk tendētas uz barības šķirošanu, izvēlīgas, tām vairāk problēmu ar kājām. Tas ir trūkums. Brūno šķirņu govīm ļoti reti ir problēmas ar kājām un nagiem.
– Kādi ir piena kvalitātes rādītāji?
– Olbaltumvielu daudzums pienā ir vidēji 3,46%, tauku īpatsvars 4,6%. Tie ir labi rādītāji. Iemesls ir aizvadītā gada labā vasara, kad gan nepietika mitruma. Varējām sagatavot augstas kvalitātes barību.
Lauksaimniekiem vajag čīkstēt, sūdzēties. Mums jau arī varēja būt labāk un vairāk lopbarības. Salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem savācām labu lopbarību, tās pietiks līdz nākamajai ražai. Nu jau otro gadu skābbarību liekam kaudzēs.
– Kādas priekšrocības redzat lopbarības likšanai kaudzēs salīdzinājumā ar tīšanu rituļos?
K. A.: – Liekot kaudzēs, lopbarību var savākt 20 reizes ātrāk salīdzinājumā ar vākšanu rituļos. Barības kvalitāte, vācot bedrēs, ir vienādi laba. Rituļos vācot, pirmais ritulis ir labs, pēdējais – nekāds. Naudas izteiksmē pirmajā gadā izmaksas noteikti bija lielākas, nekā liekot rituļos, jo nauda bija jāiegulda – jāpērk sieti, maisiņi. Pirkām arī Pottinger Jumbo skābbarības piekabi.
G. A.: – Apstrādājam 270 ha lielu zemes platību, tostarp īpašumā mums ir puse no šīs platības. Audzējam vien zālājus. Graudus neaudzējam. Ik gadu pārsējam trešdaļu zālāju. Izvēlamies āboliņu maisījumā ar stiebrzālēm. Kukurūzas vākšanas tehnikas mums nav, bet vērtējam iespēju audzēt kukurūzu. Pagaidām zemes ir tik, cik ir.
– Kāda tendence pēdējos gados ir redzama izslaukumiem Jaunakmeņos?
K. A.: – Plāns ir savākt labu lopbarību. Tad izslaukuma mērķis pats no sevis izpildās. Vissvarīgākais ir laba skābbarība – ja tā būs, izslaukums kāps. Ja nebūs, var govis barot, ar ko vēlies, – tās lasīs ārā labumus, bet negaršīgo skābbarību neēdīs. Nebūs piena, un nebūs govīm veselības. Dzīvnieki slimos ar acidozi un citām slimībām. Piena devējas labu skābbarību nešķiro. Kad ienācām šajā fermā, mums ļoti strauji kāpa izslaukums. Daudzi vaicā – vai tas slaukšanas robotu dēļ? Nav tā. Barība ir vissvarīgākā. To mēs jūtam patlaban, kopš liekam barību bedrēs. Barību ganāmpulkam gatavojam ar mikseri.
– Ko liekat barībā?
– Mūsu barības devā ir skābbarība, milti, rapši, sāls, mikroelementi. Tad vēl govis robotā slaukšanas laikā saņem kombinēto lopbarību. Pēc laktācijas dienas dators tām regulē devu.
– Cik reizes vidēji dienā govis slaucat?
– Vidēji 2,7–2,8 reizes.
– Cik daudz laktāciju ir govīm?
G. A.: – Kūtī arī robotiem aizrit trešais gads. Mums ir viena 15 gadu veca seniore, Latvijas brūnās šķirnes govs. Uz kūti ar robotiem no vecās kūts vedam vislabākās govis.
K. A.: – Ir govis, kuras ragu dēļ no vecās kūts nevedam uz jauno kūti.
– Vai esat apmierināti ar sadarbību ar piena pircēju?
– Kopš saimniecības dibināšanas sadarbojamies ar AS Smiltenes piens. Vienmēr gribas labāku cenu, tomēr šis uzņēmums arvien norēķinās solītajā laikā. Nekad nav bijis jālūdzas nauda, kā dzirdam darām citus piena ražotājus. Ļoti daudz reižu esam aicināti pārdot pienu citiem pārstrādes uzņēmumiem, solot lielāku maksu. Kad interesējamies par sadarbības nosacījumiem, tie neliekas pilnīgi droši, tāpēc izvēlamies palikt pie pārbaudīta sadarbības partnera.
– Vidzemē darbojas spēcīgi piena ražotāju kooperatīvi. Kāpēc neiesaistāties to darbībā?
– Mēs esam uzrunāti. Nezinu… Saka jau, ka kopus cūka nebarojas (smej)! Vienmēr būs tā, ka, kopā darbojoties, kāds deķīti vilks uz savu pusi. Iespējams, tā ir mana personiskā iedoma, ka nevajag iesaistīties kooperatīva darbībā, nevaru īsti pamatot, kāpēc tomēr līdz šim brīdim esmu teikusi kooperatīvam nē. Mums ir arī jāatmaksā aizdevumi, nevaram atļauties naudu īpaši kaut kur ieguldīt.
– Vai esat izmantojuši Eiropas fondu naudas atbalstu?
– Iekārtas govīm, fermas aprīkojums ir pirkts ar ES fondu naudas atbalstu. Arī vienu robotu, sūkņus kūtsmēslu sūknēšanai uz mēslu krātuvi un mēslu krātuvi būvējām ar ES fondu naudas atbalstu. Otru robotu pirkām par savu naudu, piena māju arī par savu naudu būvējām.
Esam govju guļvietās uzlikuši matracīšus. Ja liktu salmus, vajadzētu citu sūkni.
– Kāpēc izvēlējāties DeLaval robotus?
G. A.: – Mums ir ilga sadarbība ar DeLaval.
K. A.: – Bijām vispirms pieaicinājuši DeLaval pārstāvi konsultācijai par slaukšanas zāli, ko sākotnēji vēlējāmies šeit būvēt. Viņš ieteica uzstādīt robotus. Mums slaukšanas roboti pirmajā brīdī šķita kaut kas nesasniedzams. Kad aizbraucām uz kādu saimniecību Mazsalacā lūkot, kā robots darbojas, sapratām, ka arī mēs to varam darbināt.
G. A.: – Sākums patiešām bija grūts, roboti bija jaunums. Govis negribēja iet slaukties. Divas nedēļas Kristaps ar tēti pa fermu dzīvoja. Vēlāk kaut kā tā lieta aizgāja.
Ja patlaban ganāmpulkā ielaižam kādu jaunu teli, tā ļoti ātri adaptējas, saprot, ka ir jādodas slaukties uz robotu, nesper un jaunos dzīves nosacījumus uzņem diezgan mierīgi.
K. A.: – Robotu pirkums noteikti attaisnojas. Esam apmierināti. Ir kādreiz tā, ka robotam viena detaļa pēc otras ir jāmaina. Lēti tas nav. Ar robotiem saimniecība ir vairāk sakārtota. Dzirdam, ka lielas saimniecības slaukšanas robotus uzstāda. Robota priekšrocība ir arī izslaukuma un govju veselības pārredzamība – ik dienu datorā var sekot līdzi izmaiņām. No mājām vai mobilajā tālrunī var redzēt fermā notiekošo.
G. A.: – Man patīk klātienē vērot fermā notiekošo. Ja vien ir iespēja, jāiet uz robotizāciju. Tas atvieglo dzīvi. Protams, ja notiek kaut kas, tad notiek. Ja paši problēmu nevaram atrisināt, DeLaval ir pieejams kaut nakts laikā. Piekrītu – pirkums ilgtermiņā attaisnojas.
– Cik daudz laika pavadāt fermā?
– Ierodamies ik dienu. Ir mums darbiniece, kura pieskata fermā notiekošo, tostarp vērtē, vai vajag sēklotāju. It kā jau robots saka, kad to vajag. Tomēr pats viņu izsaukt nevar.
– Kāda Jaunakmeņos ir piena pašizmaksa?
K. A.: – To noteikt ir diezgan sarežģīti. Ar zaudējumiem nedarbojamies. Smiltenes piens par pienu salīdzinājumā ar vairākiem citiem pircējiem maksā mazāk.
G. A.: – Šis uzņēmums aizvien maksā vismaz dažus centus mazāk nekā citi pircēji, tomēr Smiltenes piens norēķinās piecu dienu laikā pēc kārtējās dekādes. Mēs ar šo naudu varam rēķināties. Mums ar Smiltenes pienu ir noslēgts beztermiņa līgums.
K. A.: – Neviens vēl nekad mums šajā uzņēmumā nav vaicājis, vai mēs piekrītam cenas samazinājumam. Atsūta jaunu līguma projektu, un automātiski piekrīti.
G. A.: – Kad konkurenti ceļ cenu, tad piena pircējam vienmēr šis fakts ir jāatgādina. Un jābrīdina, kāda mūsu rīcība var sekot.
Ir bijuši brīži piena krīžu laikā, kad pavisam nopietni apsvērām iespēju pārdot pienu citam pircējam. Esam diezgan liels ražotājs – ik dienu slaucam 4–4,5 tonnas piena.
– Vai piena ražošanā ir nosakāms, cik lielam ganāmpulkam ir jābūt ienesīga biznesa veidošanai?
– Ar 20 slaucamajām govīm ir izdzīvošanas variants. Mums mūsu darbošanās patlaban ir dzīvesveids. Grūti nosaukt ganāmpulka lielumu.
K. A.: – Nav nosakāms minimālais govju daudzums ienesīga biznesa veidošanai. Ja mums nebūtu vienu aizdevumu, būtu citi aizdevumi. Ja lielāki apgrozāmie līdzekļi, vieglāk ir dzīvot, kaut ko vairāk var atļauties. Rēķini gan arī lielai saimniecībai ir lielāki nekā mazajam ražotājam.
– Kādās pozīcijās pēdējā gada laikā ir auguši rēķini?
G. A.: – Elektroenerģijai, piemēram. Nesaprotu, kāpēc mums ir jāmaksā par jaudu. Cik patērējam, tik patērējam. Graudu cenas uzkāpa par aptuveni 20%. Degviela arī rudenī kļuva dārgāka.
– Kas ikdienas darbībā traucē visvairāk?
– Visvairāk – nodokļu sistēma! Tā neļauj normāli attīstīties. Precizēšu – nodokļi par darbiniekiem. Lūk, situācija iz dzīves. Atnāk pie mums darbinieks. Viņam ir jāmaksā alga. Bet kāds darbinieks atnāk pie mums strādāt? Mums viņam ir jānodrošina dzīvesvieta, jāmaksā alga un nodokļi. Mūsu darbinieks nesen, piemēram, salauza jaunu minitraktoru. Salauza vārda tiešā nozīmē – ar fleksi. Sasprādzināja jaunam traktoram riepu, bija grūti paņemt atslēgu un atskrūvēt piecas skrūves ritenim, vienkāršāk bija paņemt fleksi! Izsaucu pārdevēja firmas pārstāvi, kurš nevarēja saprast, kā kaut ko tādu var iedomāties darīt. Nākamais piemērs – mums pie vecās fermas ir tentveida angārs telēm. Tur ir vārti jāpaceļ, darbinieks to neizdara, brauc iekšā ar traktoru un vārtus saplēš. Ko no tāda var prasīt un gaidīt? Viņš paņem savu koferīti un dodas strādāt uz nākamo saimniecību. Man par viņu nodokļi ir jāmaksā, aprēķins ir jāizmaksā! Ko no viņa var piedzīt? Šiem staigātājiem parasti ir nodokļu vai kredītu parādi, un viņi vēlas algu saņemt uz rokas. Mēs šādā veidā algu nemaksājam.
– Kā rīkoties ar šādiem laimes meklētājiem?
K. A.: – Viņi ir jāmotivē darboties. Dzērāji zina, ka pagasta pārvalde viņiem piešķirs malku un naudas pabalstu. Es saprotu, ka ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, par viņiem vajag rūpēties, bet par šādiem dzērājiem rūpēties nevajag. Tas viņus nemotivē darboties. Visi vēlas lielas algas, tomēr, atbildot uz jautājumu, kādas ir darba prasmes, mirkšķina acis. Šādiem cilvēkiem var uzticēt dakšas, tehnikas vadītāja tiesību viņiem nav.
G. A.: – Cilvēki ir sabojāti ar to, ka viņi saņem atbalstu tāpat vien. Mēs sezonas laikā redzam, ka pagastā pieci seši cilvēki pastāvīgi grozās pa centru. Iespējams, divi no viņiem daudzmaz var darbus veikt. Viņi ierodas darbā aptuveni pulksten deviņos un pulksten trijos jau dodas mājās. Tā pagasts viņus nodarbina. Viennozīmīgi – nodokļu politika attiecībā pret staigātājiem nav taisnīga.
– Kādiem lauksaimniecības agregātiem un spēkratiem dodat priekšroku?
K. A.: – Mums ir pļaujmašīna ar desmit metru darba platumu. Esam nodrošinājušies ātrai darbu veikšanai. Nopirkām jaudīgu Poe ttinger piekabi. Šādus naudas ieguldījumus veicām tāpēc, ka uz to spieda apstākļi – nav darbinieku. Kādreiz dzird – lielzemnieki patlaban izmanto tādu tehniku, ka trīs cilvēki apstrādā 1000 ha zemes. Tā ir, dzīve uz to spiež. Mums ir četri lietoti New Holland traktori. Sākām un pieturamies pie New Holland zīmola. Ja pirksim vēl, tad arī šā zīmola spēkratus. Ir mums Kverneland trīs korpusu maiņvērsējarkls, vērtējam iespēju pirkt piecu korpusu arklu. Traktoru jauda to ļauj.
G. A.: – Jaunus traktorus vēl neesam pirkuši. Viss ir atkarīgs no naudas. To ieguldījām fermas būvniecībā, pārbūvē un iekārtās. Visa lauku apstrādes un lopbarības gatavošanas tehnika mums ir pašiem.
K. A.: – Nonākam pie tā, ka, braucot pašam ar 150 000 eiro vērto spēkratu, ir viena situācija. Ja spēkrats kādam ir jāuztic, tad vēlāk nevar kabīnē iekāpt. Traktoru servisa firmas par pakalpojumiem liek maksāt pārspīlēti augstas cenas, turklāt ne vienmēr tām ir zinoši meistari. Nereti darbā ir paņemti jauni, nepieredzējuši puiši. Man ir bijis, ka samaksāju 6000 eiro rēķinu, tomēr vajadzīgais mezgls nav salabots. Nezinu, kā šo nozari Latvijā var sakārtot.
– Cik darbinieku ir saimniecībā?
– Mēs paši un vēl trīs algoti darbinieki.
Priecājamies par subsīdijām. Visu laiku investējam saimniecības izaugsmē. Ir mums arī nopietnas nākotnes ieceres. Esam māņticīgi, pirms neesam iecerēto veikuši, nevēlamies to atklāt. Cilvēki ir skaudīgi.
– Kā saimniecības darbību ietekmēja aizvadītās vasaras saus
ums?
– Vasaras pirmais pļāvums bija ļoti normāls. Vecajos zālājos, kas vairākus gadus auguši, nebija nekā daudz pļaujama, kaut laistījām šķidrmēslojumu un likām minerālmēslus. Gadu agrāk, kad bija slapjais gads, viss izauga, tomēr ražu bija grūti novākt.
– Vai saimniecībai pietiek mazakcīzes dīzeļdegvielas?
K. A.: – Nepietiek, lejam dārgo dīzeļdegvielu.
G. A.: – Mums ir ļoti daudz nomas zemes. Nomas nosacījumi ir ļoti dažādi – parasti subsīdijas saņem zemes īpašnieks, mēs zemi vien apstrādājam. Tātad mums mazakcīzes degviela nepienākas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc dīzeļdegvielas nepietiek. Mēs nevaram par 270 ha subsīdijas saņemt. Vajadzētu būt tā, ka subsīdijas saņem zemes apstrādātājs.
Kā ir, tā dzīvojam. Ir saimnieki, kuri nomātajai zemei izvirza apstrādes nosacījumus. Piemēram, aizliedz liet vircu, bet zemi apstrādāt vajag un nomas maksa ir jāmaksā. Nav izpratnes, ka nevajag dzenāt piecas smilgas pa lauku. Tas ir nedaudz aizvainojoši – mūs koriģē, ko drīkstam darīt, bet prasa zemi apstrādāt un maksāt.
Zemes nomas maksas aug. Tās ir dažādas, nosaukt nevēlos. Mums kaimiņš ir dānis, Gaižēnu saimnieks Alekss Rasmusens. Ir arī tautieši, kuri, piemēram, iznomā mums tīrumu un kādā brīdī izdomā šo tīrumu pārdot. Vienojamies, ka mēs to pirksim, maksāsim tādu pašu cenu kā dānis. Nomas līgumā bija teikts, ka mēs vēl jaunus zālājus iesējām. Vasaras vidū Rasmusens zvana un saka – tīrums ir mans, bet tu nopļaut vari. Saku – man taču ir līgums. Nē, tomēr tīrums ir pārdots. Paldies dānim, ka ļāva nopļaut.
K. A.: – Pārdeva aiz skaudības dānim, nevis mums”Man patīk piena ražošanas piedāvātais dzīvesveids. Ja kādu dienu esmu ilgāk mājās, neaizskrienu uz vienu vai otru kūti, vakarā pārņem nervozums, ka kaut kas nav izdarīts. Varu atļauties neaizbraukt uz fermu, tomēr urda nepieciešamība,” teic Priekuļu novada ZS Jaunakmeņi saimniece Ginta Aleksejeva. Viņa piebilst: “Neesmu jau pilnīgi darbā ierakusies. . Cilvēkam skauda, ka mums labi ies. Vēlāk dzirdam neapmierinātību, ka mums, latviešiem, pašiem nekā nav. To ir grūti saprast. Ir vēl daži līdzīgi gadījumi. Vēlāk šie pārdevēji nekaunas prasīt palīdzību, piemēram, kūtsmēslu atvešanā.
G. A.: – Ja ir iespēja, zemi pērkam. Cenas kāpj, bet to var saprast. Līdz šim zemi par savu naudu pirkām; ja varējām vienoties ar īpašniekiem, maksājām pa daļām. Patlaban viens zemes darījums atrodas procesā, tas būs ar bankas aizdevumu.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops marta numurā
