Gunta Tabore: “Jo ilgāk omīte, jo laimīgāka.” Personiski par vecmāmiņas godu, kur daudz ko mācīties 0
Mans prieka okeāns
Pirmoreiz kļūt par vecmāmiņu ir kas līdzīgs nevainības zaudēšanai – bailīgi, jo nezini, ko tas nozīmē, taču jūsmīgās, pāri plūstošās emocijas mudina mesties iekšā un mīlēt. Jau vairāk nekā septiņus mēnešus esmu burvīgās Evelīnas omīte. Tas ir liels prieks un liela atbildība.
Mazmeita miedziņā pasmaida vai paceļ uzaci, un mana sirds sajūsmā apmet kūleni.
Nesen aktieris Jānis Jarāns kādā intervijā izteicās šādi: “Kad sieviete kļūst par vecmāmiņu, tad viņai vispār šīberis aiziet ciet. Runā tik par mazbērnu vien.” Zināmā mērā jāpiekrīt, vienīgi viņš ir mazliet alojies par to šīberi. Tieši pretēji, tas ir atvēries! Vaļā ir durvis uz jaunu pasauli, kur notiek cilvēka augšana un veidošanās. Vērot šo dzīvelīgo procesu un būt tajā klātesošai ir ļoti aizraujoši.
Tomēr atzīstos – lai gan esmu izaudzinājusi divas meitas, nokļūstot vecmāmiņas godā, man nākas daudz ko mācīties.
Mana omītes sajūta sākas daudz ātrāk par brīdi, kad Evelīna piedzimst. Kādu vakaru mūsmājās viesojas mana meita Zanda un viņas vīrs Uldis. Malkojot tēju, Uldis piepeši izmet: mums ir divi jaunumi – slikts un labs. Mēs šovasar nepiedalīsimies laivu braucienā – tāds ir sliktais jaunums. Kamēr es bolu acis un cenšos saprast, kur tas āķis, mans dzīvesbiedrs Ojārs jau sauc: Zanda gaida bēbi!
Prieks uzbango kā okeāns. Arī tāpēc, ka zinu, cik ļoti bērniņš ir gaidīts. Mēs visi stipri ticējām, ka tas notiks. Un, re, mazulis ir pieteicies. No mākoņa maliņas nolūkojis Zandu un Uldi par saviem vecākiem. Kādā sirds kaktiņā es ticu, ka arī mani par savu vecmāmiņu…
*
Man rokās ir neliela papīra loksnīte ar jokainu melnbaltu bildi, taču tā ir simtkārt vērtīgāka par jebkuru gleznu. Tas ir ultrasonogrāfijas attēls, kas pavēsta – būs meitiņa. Pēc vairākiem mēnešiem ieprasos Zandai līdzi uz sonogrāfijas izmeklējumu. Lūkojos monitorā un mulstu. Vai tiešām mazule puncī ceļ roku un liek mutē īkšķi? Vai tiešām es to redzu?!
*
Augustā pirmo reizi dodos svētceļojumā uz Aglonu. Visu ceļu lūdzos, lai mazmeita pagaida, kamēr būšu atpakaļ, un tikai tad dzimst. Tā arī notiek. Vismaz pagaidām vēl klausa mani, pasmaidu.
Kādu rītu atskan zvans – meita dodas uz slimnīcu. Uzlieku mūzikas disku, kas bija pievienots Aelitas Vildes-Batņas grāmatai par pirtīžām, klausos un vairoju labas domas. Sazvanos ar Valmieras omīti Marutu, parunājamies, lai rimst uztraukums. Tomēr nerimst. Dodos uz mežmalu saplūkt puķes. Tieši pļavas vidū pienāk īsziņa – pulksten 16.50 ir nākusi pasaulē princesīte.
