“jūra var kāpas pārcelt un dzēst.” Ingas Dirveikas dzeja 1
Inga Dirveika raksta dzeju kopš bērnības. Viņa atceras teicienu: būt dzejniekam – tas ir stāvoklis, nevis profesija. Uzaugusi Saldū muzikālā ģimenē. Lai arī vecāki neesot bijuši profesionāli mūziķi, mājās ar prieku spēlēts un dziedāts. Ingas tētis, būdams diplomēts agronoms, brīvos brīžos komponējis melodijas, mudinot meitu sacerēt tām vārdus.
Inga par dzeju saka: “Kas cilvēkiem liek rakstīt? Tāda pašterapija? Kādreiz rakstīt mudināja jaunības maksimālisms, ideālisms vai romantiskas jūtas, bet šobrīd domāju par to, cik liels spēks ir pasaulē palaistam vārdam. Tāpēc reizēm dzejoļi atnāk un tā arī nepierakstīti aiziet. Jo tajā mirklī nav laika, vai arī šķiet, ka pasaulē jau tā ir gana melnu krāsu.”
Ingas darbs saistīts ar medicīnu, ikdienā viņa redz dzīves skarbās un neērtās puses, par kurām cilvēkiem parasti negribas domāt. Sanāk lasīt galvenokārt profesionālo literatūru, arī tāpēc, ka Inga papildina zināšanas studējot. Grūti gan atturēties no kādas labas grāmatas vai dzejas vakara. Ingas harmonijas recepte ir šāda: ģimene, dzeja, daba, cigun, laba mūzika, ģitārspēle savam priekam.
2018. gadā tika izdots autoru kopkrājums “Un par tevi es…”, kurā ietverti arī Ingas dzejoļi. Ikdienā gan viņa savus darbus publicē “Facebook” grupā “Dzejas rupors”.
– Ir zināmi vairāki slaveni mediķi, kuri rakstījuši pasaules līmeņa prozu. Vai tev ir zināmi vēl kādi mediķi dzejnieki?
I. Dirveika: – Vācu dzejnieks, dramaturgs un filozofs Frīdrihs Šillers bija ārsts. Šerloka Holmsa “tēvs”, doktors Arturs Konans-Doils esot rakstījis arī dzeju. Neesmu gan lasījusi. Mani vecākie kolēģi atceras savu pasniedzēju dzejnieci Āriju Elksni. Patiesībā tās ir tikai vienas monētas divas puses, jo ārsts ārstē ķermeni, bet dzejnieks – dvēseli. Nevar nodalīt miesu no gara.
– Vai var teikt, ka cilvēks, kuram ikdienā jātur rūpe par cilvēka dzīvību, tikpat atbildīgi izturas arī pret paša radītiem mākslas darbiem?
– Tā vajadzētu būt, jo vārdam piemīt milzīgs, dažādos līmeņos vibrējošs spēks. Labs piemērs tam ir mūsu tautas dainas. Katrs pateikts vārds ir atbildība. Agrā jaunībā rak-stīju daudz melanholisku dzejoļu.
Remarks teicis, ka visātrāk no grūtsirdības izārstē apgaita vēža slimnieku nodaļā.
Ar laiku un pieredzi iemācies atšķirt būtisko no nebūtiskā. Dzīve ir pārāk īsa, lai “ceptos” par uzpūstām problēmām. Man patīk doma, ka nevajag cīnīties ar tumsu, bet vajag vairot gaismu.
– Pastāsti vairāk par “Dzejas ruporu”!
– “Dzejas rupors” ir pirmais tiešsaistes festivāls, kas radās 2018. gada Dzejas dienās – visus interesentus aicināja septiņās dienās uzrak-stīt septiņus dzejoļus. Dainis Deigelis un Aivars Eipurs palīdzēja.
Akcijas pirmajā dienā “Dzejas rupora” grupā bija reģistrējušies ap 200 interesentu, bet tikai 38 izdevās uzdevumu izpildīt, un ikviens no viņiem tika aicināts uzstāties ar savu labāko dzejoli lasījumos Dzejas dienu noslēguma pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vairumam tas bija pirmais savas dzejas publiskais lasījums. Kad akcija beidzās, grupas dalībnieki lūdza lapu neslēgt. Kopš Dzejas dienām Rīgas Centrālajā bibliotēkā aizvadīti “Dzejas Rupors.LIVE” un “Dzejas Rupors.LIVE II”, kuros arī es ar prieku piedalījos.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Šī dzeja ir ļoti reflektējoša un pieskaras tikai tam, ko autore patiešām ap sevi un sevī izjūt. Burtisks noraksts no sajūtu kartes, tikai ietverts gaumīgos tēlos. Autore netiecas uz pasauli, kas nav sasniedzama, te viss ir tuvs un, pat ja salnas pārņemts, tomēr silts. Vieglas rindas vakaram pie zāļu tējas.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Ingas Dirveikas dzejoļu pasaulē.
***
aizveru plakstus
izzūd mašīnu spieti
diena apklust
apgulstas zālē man blakus
silta zeme mikli pakausī elpo
tā jau var aizmirst
ka esam pilsētas vidū
aizveru plakstus
izzūd mašīnu spieti
mirdzoši skudras spārni
Visumā aiznes
***
zīmējums smiltīs
zīmējums plaukstā
zarojas
pakāpjas augstāk un augstāk
jūra var kāpas pārcelt un dzēst
Dievs manu sirdi apturēt
dzīve ir drebošā diedziņā sieta
gluži kā balons ko aizraut var vējš
vārdus ko rakstījām irdenās smiltīs
mirklī aprija vilnis spējš
***
man ir laiks
varbūt nepilna stunda
tikai sev
starp bērniem un traukiem
un milzīgu putras grāpi
ieskābas pašžēlošanas
man ir laiks
kad padejot basai
kā bridžitai bardo jaunībā
ar atkailinātām krūtīm līdz sirdij
un atrautiem bēniņu vākiem
kad noreibt no klusuma skaņas
un sajust kā sapnī aiz sienas
lāčukiņš zālītē guļot
kokā augošas konfektes skaita
***
plāns ir tāds
izzogam visas lapas no pilsētas
savācam lielā čaukstošā kaudzē
kucēna priekā tur lēkājam
kūleņojam līdz bezspēkam
tad izslāpuši un laimīgi
sēžam zīlēm bruģētā zālē
un dzeram debesis zilas
tik brīvas kā dziļākā elpa
nenoskumstam ne mirkli
tad tinušies sarkanos vīnstīgu boa
laižam ar meža zosīm
tālu prom
ziemas drošā attālumā
tāds ir plāns
***
ir rudens vakars
tumsā
kāpņu telpā aiz durvīm
klusums
vienīgi veļasmašīna
stiepj savu gaudeno dziesmu
klusums
čurkst sacepums krāsnī
pa atvērto virtuves logu
ieskrien un izskrien rejas
klusums pagaidām
drīz
kā šāviens norībēs durvis
tu ienāksi beidzot
noguris
stumjot pa priekšu bērnus
kas klupdami piebradās grīdu
es jutīšu rociņas mazas
ap kājām
ap kaklu
ap sirdi
un tavu nosalušo seju
smaržojošu pēc nakts
***
ledotais asfalta ceļš
saulē par spoguli pārtop
zeltainu skrejceļu saltam novembra rītam
pēkšņi uzradies suns
kraukšķīgu zāli pārskrien
kūpošiem elpas mutuļiem salnu
pārkož
