Juris Lorencs: Vai tiešām Eiropa pārvērtīsies par caurstaigājamu sētu? 6
Esmu ievērojis, ka manai vēl padomju laikos izaugušajai paaudzei ceļojot patīk ne tikai vērot, bet arī salīdzināt. Turklāt salīdzināt pavisam īpatnējā veidā, domājot kategorijās “labāks – sliktāks”. Padomju laikos mums nez kāpēc parasti likās, ka “ceļi Lietuvā labāki” un “veikali Igaunijā pilnāki”.
Jūlija vidū divdesmit stundas pavadīju autobusā Rīga–Ļviva. Lai apietu Baltkrieviju, kuras šķērsošanai vajadzīga vīza, tas brauc cauri Lietuvai un Polijai. Līdzbraucēji – lielākoties ukraiņu viesstrādnieki, kas pavadījuši vairākus mēnešus Latvijā vai Igaunijā. Bet tieši aiz manis sēd trīs ņipri igauņu pensionāri no Tartu, vīrieši jau krietni pāri sešdesmit, kuri plāno ar divriteņiem desmit dienas ceļot pa Karpatu kalniem. Uz jautājumu, vai taisnība, ka Igaunijā viss ir labāks nekā Latvijā, igauņi sāk smieties. Izrādās, pie viņiem runājot tieši to pašu, tikai par Latviju. Varbūt algas Igaunijā esot mazliet lielākas, bet gandrīz viss arī dārgāks. Pat pēc būvmateriāliem viņiem atmaksājoties braukt uz Valmieru, par alkoholu jau nemaz nerunājot. Daudzi jaunieši braucot darba meklējumos uz ārzemēm – Somiju, Zviedriju, Vāciju. Neviens gan nav dzirdējis, ka kāds no paziņu bērniem būtu iekārtojies Īrijā vai Anglijā. Lietuvā igauņi sāk aizrautīgi vērot apkārtni. Šī esot pirmā reize kopš padomju laikiem, kad viņi atkal redz Lietuvu. Benzīntankā netālu no Kauņas man jādzird glaimojoši komentāri – pie mums Latvijā esot labākas mājas nekā Lietuvā. Varbūt mazākas, toties gaumīgākas, interesantākas un elegantākas.
Iebraucot Polijā, jau pats sāku vērot un salīdzināt. Un ar katru nobraukto kilometru manī rodas pārliecība – paklau, Latvija taču izskatās labāk! Mūsu šosejas nemaz nav sliktākas, bet ceļmalas ir akurātāk nopļautas, piemājas dārzi sakoptāki, nemaz nerunājot par Latvijas puķu bagātību, kādu Polijā redz visai reti. Vienīgā patīkamā izmaiņa, kas iekrīt acīs, – no Polijas ceļiem sāk pazust raibie reklāmas plakāti. Laikam pat mazais bizness aizvien vairāk uzticas internetam. Tomēr kopumā iespaids ir pārliecinošs un noturīgs – uz Polijas fona Latvija izskatās labi.
Kārtējā pieturā iesāku sarunu ar ukraiņu sievietēm, kas atgriežas no divu mēnešu ilgas “peļņas” Latvijā. Darbs, par kuru viņas tuvāk neko negrib stāstīt, neesot bijis nekāds vieglais, strādājušas “pa melno”, tātad nelegāli. Tomēr katrai izdevies sataupīt tūkstoš eiro. Vīri abām strādājot Vācijā uz būvēm, bērnus pieskatot vecmāmiņas. Viņu arguments ir pavisam dzelžains – ko darīt, ja mājās nav darba? Kāpēc izvēlējās Latviju? Te saprot krieviski, turklāt atšķirībā no poļiem latviešu darba devēji nekad nešmaucoties. Dažas dienas vēlāk, jau Ukrainā staigājot pa Brodu pilsētiņas ielām, lasu sludinājumu: “Aicina darbā apsargus, alga 4000 – 6000 grivnas.” Tātad 140 – 200 eiro. No šādas algas tiešām neko daudz nesataupīsi.
Šodien visi kaut ko meklē. Latvieši brauc strādāt uz Īriju un Angliju, igauņi – uz Somiju, somi – uz Norvēģiju, poļi – uz Vāciju, rumāņi un moldāvi – uz Itāliju, ukraiņi – uz Poliju un, kā izrādās, pat uz Latviju. Cik ilgi tas tā var turpināties? Vai tiešām Eiropa pārvērtīsies par caurstaigājamu sētu, par nesaprotamu “tautu kokteili”? Tomēr “vecais kontinents” savā tūkstošiem gadu senajā vēsturē jau piedzīvojis neskaitāmas ekonomisku apstākļu izraisītas tautu staigāšanas. Ja vien šajos procesos nav iesaistītas revolūcijas vai kari, ar laiku viss stabilizējas un atkal nostājas savās vietās. Vēl simts gadu atpakaļ tagadējā “laimes zeme” Īrija bija nabadzīgs Eiropas nostūris, kur kartupeļu neraža daudzām trūcīgām ģimenēm nozīmēja īstu katastrofu.
Biju lasījis, ka nu jau divus gadus pēc kārtas imigrācija Igaunijā pārsniedz emigrāciju. Nedaudz, par dažiem simtiem, bet tendence ir noturīga un augoša. Mājup sāk atgriezties reiz darba meklējumos pasaulē izklīdušie igauņi. Kad par šo faktu atgādinu saviem līdzbraucējiem igauņiem, viņi tikai nosaka – “nekur nav tik labi kā mājās”. Par vienu lietu gan mūsu lēnos ziemeļu kaimiņus igauņus var uzslavēt – pie viņiem viss notiek mazliet ātrāk nekā pie mums. Ātrāk Tautas fronte, ātrāk sarunas par iestāšanos ES, ātrāk sava nauda un tad ātrāk eiro. Un tas ir tikai laika jautājums, kad igauņu mājās atgriešanās tendence sasniegs arī Latviju.
