Monika Zīle: Bet gan jau vēl pieredzēsim citas politiskā šova etīdes … 3
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai kā mums pie katras izdevības patīk Rīgai piešķirt “mazās Parīzes” kroni, tas ir vienīgi kompliments, kura zemtekstā nolasāmas gan ilgas redzēt Latvijas galvaspilsētu uzmirdzoši sakoptu, gan sāpe par šībrīža apskapstējumu. Laiks pēc valsts neatkarības atgūšanas rit savu gaitu, ritmiski mainās sejas Rīgas domē un mēra krēslā, tomēr…
Bet neatkārtosimies, uzskaitot apkārtredzamo necilību, kam pērles spožumu tagad piešķirt solās uz deputātu vietām augusta beigās mērķējošie.
Katra liste slavē sevi iespēju robežās, ar skaudību uzlūkojot politiskās apvienības “Attīstībai/Par” (“AP”) konkurentu resursus. Tie, protams, apgalvos: rīdzinieki jau kopš neatminamiem laikiem sapņojuši redzēt galvaspilsētas Tērbatas ielu tikai gājējiem atdotu, un tā ir vienīgi sagadīšanās, ka tieši pašvaldības vēlēšanu priekšvakarā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadītāja Jura Pūces (“AP”) ieceltā Rīgas domes pagaidu izpilddirekcija īstenojusi šo mūsu metropoles iedzīvotāju vēlmi.
Un, sakiet, vai pēc pandēmijas žņaugos pārciestās ziemas cilvēki nav pelnījuši ieelpot krietnāku jau piemirstās brīvības malku? Nu, tālab!…
Bet nu pēc 17. jūlijā Tērbatas ielā valdījušā haosa, kur cieši saspiestajā pūlī nebija ne vēsts no Covid-19 laika piesardzības, veselības ministre Ilze Viņķele (“AP”) liek visādi saprast: vainīgi tikai paši politiķu uzsauktā koncerta apmeklētāji, kas neievēroja modrību. Savukārt no domes pagaidu izpilddirekcijas skaidrojuma izriet, ka blīvā pūļa sanākšanu apstāvēja vairākas struktūrvienības ar katrai deleģētiem pienākumiem, kurus izvērtēšot, analizēšot, pielabošot utt.
Tikmēr komentētāji sociālajos tīklos izsakās tieši un skarbi: ar 17. jūlija koncertu “AP” mērķtiecīgi piesaistīja pulcēšanās aizlieguma mēnešos pēc lielāka “tusiņa” noilgojušos publiku, dodot cinisku mājienu – MĒS neesam veci krama gabali, MĒS jaunos saprotam, pamēģināsim kopā eglītē uzkāpt un bikses nesaplēst…
Pēc visu Covid-19 baušļu pārkāpšanas pirmajā koncertā (tam neesot bijis nekāda sakara ar balsu zvejošanu, ko jūs!…) pamatīgi izbeserētajā un apgreznotajā gājēju paradīzē muzikālās aktivitātes dižu uzrāvienu acīmredzot nepiedzīvos.
Bet gan jau vēl pieredzēsim citas politiskā šova etīdes – no domes budžeta Tērbatas ielas pasākumiem atvēlēti 150 tūkstoši eiro.
Politiskā šova ciltstēva titulu daži britu vēsturnieki piešķīruši 18. gadsimtā dzīvojušajam Krievijas kņazam Grigorijam Potjomkinam. Kļuvis par impērijas dienvidu apgabala gubernatoru, šis augstmanis vēlējās ķeizarienei Katrīnai II padižoties, cik labi viņa valdījumā cilvēkiem dzīvot. Pie ceļa, pa kuru virzījās imperatores kariete, aši saslēja butaforiskas zemnieku mājas un aiz to neīstajām sienām un svaigi krāsotajiem žogiem lika rosīties izrādes vajadzībām no apkaimes sadzītajiem dzimtļaudīm.
Viņu dekoratīvajās klētīs carienei rādītie graudu maisi patiesībā bija pildīti ar smiltīm, bet gultas un citas mēbeles istabās uz laiku palienētas no tirgotājiem. Tiklīdz svinīgā kavalkāde pabrauca garām, dekorācijas nojauca, bet dzimtcilvēki un tirgotāji iepriekš solīto samaksu par līdzdalību ciniskajā teātrī nesaņēma.
Šis apstāklis ir pats būtiskākais, pieminot “Potjomkina sādžas”, lai kur tās atrastos.
