Kā faktiskais veģetācijas periods ietekmē kāpostu uzglabāšanas spējas 0
Latvijā kāpostu dēstu masveida izstādīšana laukā sākas maija pirmajās dienās. Ja šķirnes aprakstā ir norādīts veģetācijas periods 150 dienu, tas nozīmē, ka kāposti būs vācami oktobra sākumā. Praksē kāpostu novākšana mēdz ievilkties līdz oktobra beigām un dažkārt pat līdz novembra sākumam (kas gan ir ļoti riskanti).
Tātad faktiskais veģetācijas periods var ievilkties līdz 165–170 dienām un kāposti nonāks glabātavā, jau pamatīgi pārbrieduši, un tāpēc sliktāk uzglabāsies.
Nereti notiek otrādi, vēlīno šķirni iestāda ar nokavēšanos un oktobrī ir spiesti novākt priekšlaikus. Tas arī nav labākais variants, jo, pirmkārt, galviņas iekšienē vēl ir patukšas, tātad raža varēja būt augstāka, un, otrkārt, glabātavas telpas un konteineri netiek racionāli izmantoti. Uz šā rēķina vien konteinerā un glabātavas kamerā var ietilpt par 10–15% vairāk vai mazāk kāpostu pēc svara ar vienādu galviņu skaitu.
Negatavas galviņas ātrāk sāk pūt
Bioķīmisko procesu norises galviņā ir atkarīgas no tās fizioloģiskās gatavības pakāpes. Ja galviņa vēl nav pilnībā piebriedusi, tajā vēl nav pabeigti cukuru uzkrāšanas procesi. Glabāšanas laikā, kāpostiem elpojot, pirmie tiek izlietoti tieši cukuri. Kad cukuru kopējais daudzums samazinās līdz noteiktajam minimālajam līmenim, sākas citu vielu, tostarp glikozinolātu, noārdīšanās. Tieši glikozinolāti nodrošina kāpostu spēju pretoties patogēniem. Tas nozīmē, ka līdz galam nenobriedušas galviņas sāk bojāties (pūt) agrāk un vairāk nekā īsti gatavās. Kāpostiem mainās garša, kas ir sevišķi svarīgi skābēto kāpostu ražotājiem.
Ja līdzsvars starp dažādām fizioloģiski aktīvām vielām izjūk, tiek vēroti arī dažādi fizioloģiska rakstura bojājumi, piemēram, punktveida nekroze (angl. pepperspot). Latvijā šo parādību visbiežāk novēro uzglabājamiem Pekinas kāpostiem ziemas beigās, bet nereti tiek bojāti arī galviņkāposti.
Pārbriedušas galviņas glabājas slikti
Vairākām šķirnēm aprakstos ir teikts, ka tās spēj ilgi stāvēt laukā neplīstot un gaidīt novākšanu. Tas ir ļoti ērti, realizējot kāpostus svaigam patēriņam vai tūlītējai pārstrādei, bet uzglabājamo kāpostu gadījumā novēlota novākšana var izraisīt problēmas glabātavā. Jo ilgāk izauguši kāposti stāv laukā, jo smagākas piebriest galviņas. No vienas puses, palielinās ražība un uzlabojas glabātavas telpas izmantošana. No otras puses, smagākas galviņas vairāk saspiež zemāk esošās, uz tām veidojas zilumi un lielā cukuru daudzuma dēļ ārējās lapās tieši šajās vietās veidojas labvēlīgi apstākļi sēņu infekcijas attīstībai. Arī tripši bieži pulcējas (un vairojas) tieši šajās vietās, jo tur veidojas laba barības bāze.
Nereti pārbriedušo galviņu lapas tik ļoti zaudē elastīgumu, ka ārējās lapas pašas atdalās no kacena. Kā zināms, glabātava nav slimnīca un ieliktā produkta kvalitāte tur uzlaboties nevar, tātad, jo labākas kvalitātes produktu ieliksim, jo labākas izņemsim.
Nokavējot kāpostu novākšanas laiku, palielinās arī risks, ka galviņas var apsalt rudens salnu dēļ. Arī tas pasliktina kāpostu uzglabāšanas spējas. Kaut gan vairākās grāmatās rakstīts, ka kāposti pacieš salnas līdz -7 oC, pieredze rāda, ka ļoti blīvas uzglabājamo šķirņu galviņas šādā temperatūrā cieš daudz vairāk nekā agrāko laiku šķirnes ar irdenākām galviņām. Apsalušas galviņas gan atlaižas pēc kāda laika, bet tieši tāpat kā zilumu gadījumā bojātos audos sāk izdalīties cukuriem bagāta sula un strauji attīstās sēņu un baktēriju infekcijas. Tādēļ patiešām ilgstošai uzglabāšanai der tikai tās galviņas, kas novāktas optimālā brieduma pakāpē piemērotos laika apstākļos.
Holandes speciālisti uzskata, ka vislabāk glabājas kāposti, kas novākti brīdī, kad 95% galviņu laukā ir pilnībā nobriedušas. Atlikušie 5% nobriedīs glabātavā. Tāpat ilgstošai uzglabāšanai labāk ir izvēlēties kāpostus, kas novākti vākšanas perioda sākumā, jo šinī brīdī infekciju fons laukā vēl nav tik ļoti augsts. Tiesa, infekciju fons variē pa laukiem un atsevišķas šķirnes no pelēkās (Botrytis cinerea) un baltās (Sclerotinia sclerotiorum) puves cieš vairāk nekā citas.
Jāņem vērā Latvijas apstākļi
Ir svarīgi atcerēties, ka kasešu dēsti izaug vidēji par divām nedēļām straujāk nekā dobēs audzēti kailsakņu dēsti, bet šķirnes aprakstos tiek norādīts dienu skaits no dēstu izstādīšanas līdz ražas novākšanai, kas nav atkarīgs no dēstu audzēšanas paņēmiena. Šis periods ir atkarīgs no šķirnes un klimatiskajiem apstākļiem noteiktā valstī un noteiktā gadā. Tieši tāpēc, izvēloties šķirnes, ir jāvadās pēc veģetācijas perioda garuma Latvijas apstākļos, bet ražas laiks jānosaka pēc faktiskā kāpostu stāvokļa laukā.
Praktiski tas nozīmē, ka, tuvojoties plānotajam noteiktās šķirnes ražas laikam, 15–20 dienas pirms tam regulāri jāapskata galviņas laukā. Pirmā galviņas gatavības pazīme ir raksturīgs smaids starp seglapām. Savukārt, ja galviņas šķērsgriezumā ir redzami tukšumi starp zemākām lapām kacena tuvumā, tā ir zīme, ka galviņai vēl jāpiebriest.
Sagatavots pēc Rijk Zwaan materiāliem
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā “Augļu un dāŗzeņu uzglabāšanas knifi”
