Aleksejs Grigorjevs: Kā nemanot pārņemam mītus 1
Nav nekas jauns, ka Putins izsakās kā Putins. Problēma ir, ka Latvijas Nacionālā informācijas aģentūra izplata viņa prātojumus kā pēdējo patiesību.
Nesen interneta portālā “Delfi” uzmanību piesaistīja virsraksts “Pareizticīgo šķēlēji nolemti smagām sekām, brīdina Putins”. Portāls pārpublicēja Latvijas Nacionālās informācijas aģentūras LETA tekstu. Neparasta likās pilnīga teksta autora saplūšana ar Putina vērtējumu. Kas tad ir tie šķēlēji, kuriem draud mūsu austrumu kaimiņvalsts prezidents? Teksta autors padevīgi pastāsta arī to: “Krievijas prezidents Vladimirs Putins trešdien brīdinājis par nopietnām sekām, kas iespējamas pēc saišu saraušanas Maskavas un Konstantinopoles pareizticīgo baznīcu starpā, ko izraisīja Konstantinopoles patriarhāta lēmums atzīt Ukrainas baznīcas neatkarību.”
Tātad pie vainas esot Konstantinopoles patriarhāts. Kā bieži manīts, ja Putins kaut ko saka, tad patiesība jāmeklē pilnīgi pretējā virzienā. Tieši Maskavas baznīcas sinode nesenajā sēdē Minskā izlēma saraut saites starp Maskavas patriarhātu (starp citu, tas attiecās arī uz Latvijas pareizticīgo vairākumu) un mātes baznīcu Konstantinopolē (Stambulā).
Tas nozīmē, ka tagad Latvijas pareizticīgajiem Maskava aizliegusi piedalīties (lūgt Dievu) dievnamos Turcijā, Krētā, daļā no Grieķijas, kā arī lielajā daļā ASV pareizticīgo baznīcu,
jo tās pieder Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijai.
“Politikānisms tik jūtīgā sfērā vienmēr ir nolemts smagām sekām vispirms jau tiem, kas to īsteno,” runājot Maskavā Krievijas diasporas pārstāvju forumā, sacīja Putins – tā ziņo LETA. Ne LETA autors, ne pats runātājs šķiet nemanām, ka šos draudus izsaka politiķis, ar to iejaucoties baznīcas lietās un nodarbojoties ar politikānismu. Nemaz neiedziļinoties pareizticīgās baznīcas dažādu atzaru savstarpējos strīdos, redzams, ka šis teksts izgaismo kādu dziļāku Latvijas mediju problēmu.
Nav nekas jauns, ka Putins izsakās kā Putins. Problēma ir, ka Latvijas Nacionālā informācijas aģentūra izplata viņa prātojumus kā pēdējo patiesību. Nepārliecinošs ir arguments, ka teksts tikai pārstāstot ziņu. Apšaubāma jau pati izvēle, ko uzskatīt par ziņu. Turklāt, lai radītu distanci starp ziņā iekļautajiem vērtējumiem, latviešu valodā pastāv atstāstījuma izteiksme un tādi vārdi kā “viņaprāt”, “pēc viņa domām” un tā tālāk. Šī nav pirmā reize, kad Latvijas medijos latviešu valodā (par krievvalodīgajiem medijiem vispār jābūt atsevišķai sarunai) nekritiski pārraida no Krievijas ziņu dienestiem pārtulkotas viltus ziņas. Spilgts piemērs ir Latvijas Radio stāsts par pasaulē lielākās lidmašīnas “Mrija” uzturēšanos Rīgas lidostā. Ar izbrīnu noklausījos šo stāstu, kurā tā arī neizskanēja fakts, ka tā ir ukraiņu projektēta un būvēta lidmašīna, kas pieder Ukrainai, un ka pats vārds “Mrija” ukrainiski nozīmē “Sapnis”.
Tā mēs, paši to nemanot, pārņemam Krievijas mītus. Sākam runāt par “notikumiem Ukrainā” un “Ukrainas krīzi”, nevis par Krievijas agresiju pret šo tautu un valsti. Bet šāda klusa informācijas diversija notiek arī attiecībā uz Latviju. Klaja Latvijas sasniegumu (mēs gan visi vēlamies, lai tie būtu vēl prāvāki) noliegšana, Latvijas kā neizdevušās valsts tēls ir Krievijas informācijas kara sastāvdaļa.
Atgriežoties pie Latvijas pareizticīgās baznīcas, rādās, ka būtu īstais brīdis apsvērt, vai arī tai nevajadzētu atgriezties Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Tā tas bija senās Jersikas laikā, Latvijā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, un tā tas šobrīd pa daļai jau ir Igaunijā.
