Franks Gordons: Kā pirmajai “iedzēla” Latvijai 2
Starptautiskajā holokausta forumā, kas ar vairāk nekā 40 valstu līderu piedalīšanos notika Jeruzalemē, visi ar interesi – daļēji ar bažām – gaidīja, ko savā uzrunā teiks Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš savā vienas dienas vizītē uzvedās kā imperators, kas sagaida ne tikai cieņu, bet zināmu zemošanos.
Putins savā uzrunā nekautrējās pārsteigt vēsturniekus, manipulējot ar skaitļiem: no sešiem miljoniem holokaustā nogalinātajiem ebrejiem gandrīz 40 procenti esot bijuši padomju pilsoņi – divarpus miljoni.
Taču visos pētījumos par holokaustu atzīmēts, ka Padomju Savienībā bojā gājušo ebreju skaits bija viens miljons. Kur tad Putins ņēma vēl pusotru miljonu?
Tie bija ebreji, kas mita tai Polijas daļā, ko PSRS okupēja 1939. gada septembrī, kā arī 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs. Tie bija Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas pilsoņi. Daudziem no tiem pat netika izsniegtas padomju pases.
Un pēc Staļina nāves uzstādītajās piemiņas plāksnēs, piemēram, Liepājā, tika rakstīts: fašisma upuri – padomju cilvēki.
Te Putins atkal izspēlēja “ebreju kārti”: skaties, mēs zaudējām vairāk savu ebreju līdzpilsoņu nekā citas valstis. Perverss “sasniegums”, vai ne?
Un tagad – uzmanību! Putins teica: “Nacistiem bija palīgi visās Eiropas zemēs. Latvijā tika iznīcināti desmitiem tūkstošu, Lietuvā – 200 000, Ukrainā – gandrīz 1,5 miljoni, t. i., 90 procenti no ebreju pirmskara skaita. Lietuvā vairāk, Ukrainā krietni vairāk, bet Putinam vajadzēja sākt ar Latviju.
Tas stiķis ar 90 procentiem ir apzināts: nacistu “palīgi” tā centušies, ka tika slaktēts “pa tīro”. Īstenībā šis skaitlis radās tāpēc, ka Lielvācijas karaspēka uzbrukums bija tik straujš, ka tikai nelielam ebreju skaitam izdevās bēgt.
Lietuva tika ieņemta vienā nedēļā, Kauņa pat kara otrajā dienā, Latvijā Kurzeme un Latgale, kur mita vairākums ebreju, krita vērmahta rokās desmit dienu laikā. Nekādas plānveida ebreju evakuācijas nebija un nevarēja būt: steigā tika izvests austrumu virzienā tikai t. s. padomju un partijas aktīvs.
Ja manai ģimenei nebūtu izdevies iespraukties priekšpēdējā vilcienā, kas atstāja Zemitānu staciju 29. jūnija rītausmā, mūs gaidītu droša nāve. Latgalē daudzus ebrejus, kas mēģināja ar divriteņiem un kājām pāriet “veco” PSRS robežu, tur apturēja NKVD patruļas, liekot doties atpakaļ – pretim drošai nāvei.
Latvijas pārstāvniecībām ārvalstīs, kā arī Latvijas Institūtam, manuprāt, vēl daudz kas darāms, lai kliedētu aplamus priekšstatus par t. s. starpetnisko situāciju Latvijā tajos gados.
Un šai aspektā, man šķiet, labi noderētu lieliskā filma “Pilsēta pie upes”, demonstrējot to ar angļu subtitriem. Filmā atspoguļots 1939.–1944. gada periods, kura nomelnošanā īpaši cenšas putiniskās Krievijas propaganda. Tai jāturas pretim.
