“Kā vārdi atbalsojas tukšumā.” Brindas Ceriņas dzeja 0
Dzejniece, dramaturģe Brinda Ceriņa (1951) beigusi Zigfrīda Annas Meierovica Kabiles vidusskolu un ieguvusi latviešu valodas un literatūras skolotājas kvalifikāciju Liepājas Universitātē (tobrīd V. Lāča Liepājas Pedagoģiskais institūts).
Publicējas kopš 1969. gada gan periodikā, gan kopkrājumos, pirmais dzejoļu krājums “Promnākošais” iznācis 2006. gadā. Vairāku dzejoļu krājumu un lugu autore, raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Atdzejojusi no ukraiņu un krievu valodas.
– Pirmajā dzejolī rakstāt par pasaules proporcijām – vai atceraties brīdi un vietu / objektu, kas lika sajust, ka bērnībā iztēlotais milzums pieaugušo pasaulē ir tikai tāds nieks vien?
B. Ceriņa: – Pie vecāsmātes aiz vīgriežu pļavas bija straujā Riežupīte, un vienai man neļāva tur iet. Upes tumšajā līcī ziedēja ūdensrozes. Man no upes bija mazliet bail, tā bija kā milzīgs, tumšs bezdibenis, kura krastos dzīvoja ne tikai vēži, bet uz ūdensrozes lapas sēdēja Īkstīte. Kādā dienā, kad brālēns Ivars pārbrida upi, lai sarautu ūdensrozes, daudzi iedomātie lielumi sagruva.
– Kā jūs teiktu – kas kopumā pasaulei iedod samēru, mērogu?
– Izzināmā un materiālā pasaule ir mērogi, starp kuriem ir jāmeklē līdzsvars. Tāds zelta vidusceļš. Ar garīguma samēru. Cilvēks un daba ir izzināmā pasaule, bet vēl eksistē neizzināmā pasaule, kurai nav mēroga, un ar to jāveido sapratne. Ir lietas, ko nevaram izskaidrot. Vai mēs zinām, kas ir NLO vai citplanētieši?
– Vērojot dzīves parādības, kas jums no tām šķiet visdzejiskākās?
– Subjektīvās jūtas, emociju vētras, arī dabā un māk-slā, kas nav atkārtojamas.
Dzejas ABC
Linda Kusiņa-Šulce, literatūrzinātniece: “Brindas Ceriņas dzejā mitoloģiska laiktelpa dabiski sadzīvo ar reālās pasaules konkrētību. Līdzās ir aizlaiki, kas slēpjas dzimtas saknēs, bērnības neaptveramais pasaules milzums un konkrētu pilsētu ielas, kafejnīcas un citas pieturzīmes, sakāpinot eksistenciālās bezcerības izjūtu.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Brindas Ceriņas jaunākās dzejas kopu.
gadsimtiem aizslēgtās mutes
kā vecāsmātes nomīdīts klons
nerunā
redzu
savas pasaules proporcijas
ar peļķi sētsvidū priežu mizas laiviņu
kurā burāju uz jūru
virs galvas sagriežas mākoņi svina lodēs
bezdelīgas kā meseršmiti pikē
vecāmāte nosaka – viss uz lietu
tu arī nerunā neko lieku
iejūdz zirgu un aizbrauc pēc siena –
debesīs mana baznīca tumsnē
kā klusēšana neizpirkta
***
nejauši izrakti kartupeļu vagā izsviesti
kauli no dažādiem krastiem
grab naktīs kā kara bieds pie pirātu kuģu mastiem
uzpeld no revolūciju straumēm
nāk bez zīmotnēm apkārtām krūtežām medaļās
visām gaumēm
stāj smilšu vētru krastos kā deldētas klūgas
zedeņu žogos
bērni saliek kā skaitāmos kauliņus pļavā
dod vārdus kā godos un
nezināmais kļūst zināms
***
sieviete vārtos sit pannu piena kannu
dārza vannu
lai skan sīknauda smiekla nauda
slēpjas asinsnauda
krīt avotā dīķos grimst
redz naktīs purvā margojas mirgojas
kā reņģes bundžās reklāmu šiltīs kārtojas
sudraba skotelē spīgo kā Baltijas zvīņu pils
sapņos ceļas augšā lauž kaulus un
paliek spilvenos
***
kā vārdi atbalsojas
tukšumā
tā jūrai pāri brien
kas reiz ir noslīcis un
atgriezies –
tas vienā vietā stāv
kā vārdi atbalsojas tukšumā
par pārāk tālu aizgājušo
uz mēles tiem
kas baidās kājas slapināt
***
avotu ielā Mandelštama dzīves varbūtības stāsts
izelpo rīgu melnā logā iesviež dzeju
kā bruģakmeni lai visi dzird
kāda princese spoguļpapēžu kurpēs
pie kafejnīcas ezītis miglā klanās tumšiem
eņģeļiem un aizklumburo nogrimt lienes ielā
kā akmens purva akacī
(ar laiku visi avoti aizsērē)
te nenēsā bruģakmeņus līdz
nav noieta un par smagu
kā strūdzinieku baržas tos velk šī iela
līdz cilvēka identitātes spožumam
***
man nemirstību nevajag
caur tevi nāku
aizeju caur tevi
tumsībā kur gaisma spīd
mani atkal nepazīst
kur kaili koki atgūst miesu
asinis un vārdu
es lūdzu tevi palikt dūjas spārnos
vējā degošā un sudraba kokos
nemirstību liecināt
***
sentimento
rudens nesatiek ziemu
gaita neapstājas
laika pareģi dzen zosis
ātrāk mājās
ar zosīm sadzīvojam
ne tikai galvās
daudz kas izmainās
zemes balvās
līst glāzei pāri vīns
uz zemi sirgo
kā mūžīgais pavasar’s
gar acīm mirgo
