Kabarē kaislības brīvvalstī. Saruna ar Sidnejas latviešu biedrības priekšsēdētāju Jāni Čečiņu 0
Ar teatrāli muzikālu uzvedumu “Kabarē de Rīga” Sidnejas latviešu teātris apceļojis vai visu Latviju un svētdien, 18. augustā, sniegs pēdējo izrādi VEF Kultūras pilī.
Uz sarunu aicināju trupas vadītāju, Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdētāju JĀNI ČEČIŅU. Viņa vecāki apprecējušies Doma baznīcā Rīgā 1940. gadā, bet pats nācis pasaulē jau Austrālijā.
Sidnejas latviešu teātris pirmo sezonu atklāja 1951. gadā ar Mārtiņa Zīverta drāmu “Tīreļpurvs”. Vairāk nekā 68 pastāvēšanas gados iestudētas gandrīz 220 lugas, nospēlētas vairākas viesizrāžu turnejas Ziemeļamerikā, Eiropā un Latvijā.
Sākumā teātris veidojās ap vairākiem trimdā nokļuvušajiem Latvijas teātru aktieriem un režisoriem, starp kuriem zināmākie – operdziedātājs Kārlis Nīcis, aktrise Lita Zemgale, Lija Gailīte no Zeltmata kursiem, bet gadu gaitā izaugusi jauna paaudze, kas skatuves pieredzi galvenokārt guvusi Sidnejas latviešu teātra iestudējumos.
Atšķirībā no trimdas teātru vairākuma, kas galvenokārt izvēlējušies iestudēt tikai pazīstamu latviešu autoru lugas, Sidnejas latviešu teātris jau no paša sākuma iepazīstina publiku arī ar pasaules klasiķiem, modernistiem un jaunākajiem latviešu autoru darbiem.
Sidnejas latviešu teātrī patlaban darbojas trīs režisori, gadā iestudē apmēram divas izrādes, pieaicinot aktierus ne vien no Sidnejas, bet arī tūkstoš kilometrus attālās Melburnas.
“Kabarē de Rīga” veidots kā 2007. gada Austrālijas “3×3” nometnes vakara programmas uzvedums. Nākamajā gadā ar papildinātu tā variantu teātris apceļoja Austrāliju. Daudzi teātri mudināja braukt uz Latviju, diemžēl tolaik tas nebija iespējams.
Kad 2017. gadā Latvijas Kultūras ministrija izsludināja konkursu simtgades svinību programmai, Sidnejas latviešu teātris nolēma, ka būtu laiks vēlreiz mēģināt doties uz Latviju…
Un tā – ierakstā skan brāļi Laivinieki, un publika dzied līdzi par laša kundzi, kas bola acis, un citas vecmāmiņu un vecvecmāmiņu latviskās dziesmas…
Bet Jānim Čečiņam uzvedumā ir trīs lomas – viņš ir tā autors, režisors un arī pieteicējs, kas šajā kabarē gandrīz visu laiku ir uz skatuves.
Sidnejas latviešu teātra mājas ir Sidnejas Latviešu nams ar labi aprīkotu skatuvi un 400 sēdvietu lielu zāli, tikpat lielu kā vecā Dailīte. Vai spējat to piepildīt?
J. Čečiņš: Šajās dienās vairs ne, tādēļ “Kabarē” tīšām izrādām Sidnejas Latviešu nama mazajā zālē, kur vietas astoņdesmit līdz simt cilvēkiem.
Kad pirmo reizi – 1991. gadā – bijām Latvijā, spēlējām vecajā Dailītē.
Tagad no ansambļa, kas toreiz bija Latvijā, esam palikuši trīs – mēs abi ar Lindu (Jāņa Čečiņa dzīvesbiedre, arī teātra aktrise Linda Ozere) un aktrise Anita Kaze.
Toreiz Latvijā ieradāmies ar Gintera Grasa “Onkulīt, onkulīt”. Kā mums stāstīja, tā bijusi pirmā Latvijā izrādītā absurda luga, un publikas reakcija tiešām bijusi dažāda.
Esat amatieru teātris, taču, noskatoties izrādi, sajūta, ka ne vienam vien tās dalībniekam ir profesionāli pamati mūzikā vai aktiermākslā. Piemēram, Ojārs Greste ar brāļu Laivinieku dziesmām “Ap gadiem divdesmit un piecdesmit” un “Nauda” šķiet, kā no kabarē nācis.
Nekā nebij! Ojārs Greste dzied Sidnejas latviešu vīru korī un tikai piecpadsmit gadus iesaistījies teātrī. Talants viņam no dabas. Pēc profesijas viņš ir zinātnieks, aizrāvies ar mākslu un fotogrāfiju.
Mana dzīvesbiedre Linda Ozere kā zinātniece pēta Austrālijas latviešu trešo paaudzi, identitāti un valodu, es esmu ģenētiķis ķīmiķis, strādājis piena fermeru kompānijā.
Kad Jānis Laurs uz čella spēlēja Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”, ar neapbruņotu ausi varēja saklausīt – uz skatuves profesionāls mūziķis.
Jānis Laurs mūsu uzvedumā ir viens no viesmāksliniekiem, viņš ir ilggadējs Adelaides simfoniskā orķestra mūziķis, galvenais čellists, bijis pasniedzējs Eldera konservatorijā, savulaik uzsāka čella svētkus Latvijā.
Viesmākslinieku sastāvs mainās.
Līdz ar to katra izrāde ir atšķirīga – kā jau kabarē pienākas…
Piemēram, pianists, kas spēlēja izrādē Mazajā ģildē, ir profesionāls Latvijas latviešu mūziķis Austris Kalniņš. Un parīt VEF izrāde atkal būs mazliet citāda.
Ar mums kopā uzstājušās “Neaizmirstulītes”, arī “Trīs tenori” (tur taču dzied pats kultūras ministrs Nauris Puntulis!), bet tikai diemžēl vienu reizi Smiltenē. Dobelē bija Guntars Ruņģis ar ģitāru, vietējie mākslinieki no ģimnāzijas.
Uzvedumā uzmanību piesaista mūziķu trio, dzīvā mūzika ar ģitāru, vijoli, klavierēm un akordeonu.
Tie gan visi mūsu teātrinieki. Vienīgā, kas apguvusi mūziku profesionāli, ir Viktorija Mačēna – mūzikas terapeite, pasniedz privāti klavierstundas. Ģitārists Andrejs Mačēns ir viņas vīrs, bet ģitāru spēlē tikai sava prieka pēc. Un dziedājis vienīgi Sidnejas latviešu vīru korī.
Kanādas Latviešu Dziesmu svētkos Toronto skanēja Ellas Mačēnas dziesma “Vecmāmiņa svešumā”. Vai autore nav jūsu aktrisei rada?
Ella Mačēna ir mūsu trupas aktrises meita. Savukārt dziesmas vārdu autore ir Viktorijas Mačēnas māte Aina Andersone, arī no Sidnejas, kura izrādē Mazajā ģildē bija klāt. Izrāde notika tieši viņas dzimšanas dienā.
Uzvedumā ir skats kafejnīcā, kur Viktorijas varonei jāpalīdz meitai ar nošu pārrakstīšanu. Nākamajā trešdienā pēc uzveduma pirmizrādes Sidnejā vienu Ellas simfoniju atskaņoja Sidnejas simfoniskais orķestris Sidnejas Operā.
Tā nu mēs šo patieso notikumu esam pārcēluši uz astoņdesmit gadus senu pagātni, Ellu nosaucot par Elzu. Atļāvāmies tā mazliet pasmaidīt.
Un kā Benjamiņas lomā nokļuvušas Latvijā pazīstamās aktrises Indra Burkovska un Baiba Valante?
Bet Indra taču ir Benjamiņa! (Lai atceramies, ka Indrai Burkovskai ir monoizrāde ar viņu Benjamiņas lomā. – V. K.). Austrālijā Benjamiņas tēlā mums iejūtas cita aktrise, taču viņai jau 84 gadi un veselības dēļ uz Latviju nevarēja braukt.
2007. gadā, kad šis uzvedums tapa, Austrālijas turnejā burvju mākslinieks – bija mums tāds numurs – vienā Melburnas izrādē aicināja kādu no publikas uz skatuves, kā jau burvju mākslinieki mēdz darīt. Un viena dāma, piecēlusies iesaucās – jā, jā! Tā bija Indra Burkovska.
Vēlāk viņa teica, ar šo uzvedumu mums vajadzētu atbraukt uz Latviju. Atteicu – ja tu piedalīsies. Bet nupat Indrai sakrita darbi, nācās meklēt glābiņu, un, godīgi sakot, Valmieras teātra aktrise Baiba Valante ir mana otrās pakāpes māsīca.
“Kabarē de Rīga” pamatā izmantota Aleksandra Bāra atmiņu grāmata “Mani skaistākie gadi Latvijā”. Kā izvēlējāties iestudējumam šo darbu?
Aleksandrs Bārs savulaik bija viesnīcas “Hotel de Rome” viesmīlis.
Mani vienmēr interesējuši trīsdesmitie gadi, tā bohēmas dzīve, par kuru skolas grāmatās nemāca.
Viesnīcas, restorāni un kafejnīcas Latvijā bija pasaules līmenī. Operā, teātros un koncertzālēs uzvedumi visdažādākajās valodās.
Būdama pusceļā starp Berlīni un Maskavu, Rīga bija ērts pieturpunkts gan pasaulslaveniem māksliniekiem, gan diplomātiem, tūristiem un žurnālistiem. Arī nakts dzīve un uzdzīve sita augstu vilni.
Rīgā varēja atrast visu, ko prāts un sirds kāro. Uzvedumā esmu izmantojis arī Ulda Ģērmaņa rakstus, žurnāla “Atpūta” publikācijas un citus avotus.
Izrādē ir epizode ar Benjamiņu. Operas direktors negrib pēc viņas lūguma pārcelt pirmizrādi uz citu, preses karalienei izdevīgāku datumu. Pēc atteikuma viņa vīkšas iet uz Kultūras ministriju, runāt par direktora maiņu. Vai tas izdevās?
Direktora maiņu pieliku klāt, bet fakts, ka Benjamiņa lūdz Operas direktoram pārcelt pirmizrādes datumu, atrodams Marisa Vētras atmiņās.
Nav noslēpums, Benjamiņai bija diezgan lieli strīdi ar Jūrmalas pilsētas valdi, viņas personība bija tāda, ka varēja ķerties pie līdzīgām lietām, uz to viņa bija spējīga.
Kur tik lieliski esat iemācījies savas vecmāmiņas laika jaunatnes iemīļoto lambetvoku, ko dejoja katra meitene un zēns, ka pat dāmas no publikas jums nespēj atteikt?
Ir tik daudz angļu un citu filmu! Mana mamma savulaik runāja par lambetvoku, atceros, kā ap viesību galdu to pieaugušie dziedāja…
Esat bijuši Alūksnē, Smiltenē, Ludzā, Cēsīs, Gulbenē, Limbažos… Vai esat uzņemti tā, kā bijāt iecerējuši?
Publika gana atšķirīga. Alūksnē skatītāju vidū bija arī amatieru teātra spēlētāji, skatījās ar teātra aci, bet sirsnīgi smējās un dziedāja līdzi.
Mūs fantastiski uzņēma Smiltenē, jo tā esot bijusi pirmā reize, kad šajā pilsētā uzstājās “Trīs tenori”. Cēsu koncertzāle gan mums bija par lielu, savukārt Rīgā Mazās ģildes akustika nav īsti piemērota teātrim.
Pirms braukšanas uz Latviju bažījāmies, vai visus jokus un nianses publika sapratīs, bet, ja Indra un Baiba smējās, zinājām, tā lieta ies. Apceļot Latviju – mums sapņu sapnis!
Kabarē: izklaide kā dzīvesveids
Kabarē ir gan izklaides vieta, gan veids! Mūziku, dziesmas, dejas, cirka uzvedumu un dažādus citus pārsteigumus parasti kopā savij pieteicējs. Restorānos vai nakts lokālos publika intīmā gaisotnē sēž pie galdiņiem ar dzērieniem un uzkodām. Bieži ir iespēja arī dejot un padziedāt.
Nosaukums “cabaret” cēlies no vidusnīderlandiešu valodas un nozīmē “mazā istaba”, bet Francijā ar šo pašu vārdu apzīmēja arī “cafes–concerts” (koncertkafejnīcas).
Apraksti par kabarē parādās jau Francijā 1789. gadā, bet pirmo kabarē Parīzē “Le Chat Noir” (“Melnais kaķis”) atver 1881. gadā. Seko daudzi citi, no kuriem pasaulē slavenākie ir “Moulin Rouge”, “Folies–Bergere” un “Le Lido”. Rīgā kabarē parādījās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara ar “grandiozu varietē-kabarē programmu pirmklasīgu artistu izpildījumā”.
