Kad Kariņš ierūcās, uzreiz pretim spuras cēla Viņķeles apvienības biedri. Egila Līcīša feļetons 2
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ņemot vērā situācijas nopietnību un lai novērstu stāvokļa tālāku pasliktināšanos, nevienā pasaules valstī no Āfrikas līdz eskimosu zemēm kopš marta nav mainījušās valdības, izņemot, ja tas noticis likumīgā kārtējo vēlēšanu ceļā.
Apzinīgā sabiedrības daļa viscaur pilda noteiktos priekšrakstus, seko instrukcijām, jo saprot, ka tikai tā varēs apturēt kovidsērgas pandēmijas izplatīšanos.
Šis ir laiks, kad stabili noenkurota valsts vadība pati par sevi ir vērtība, jo kur pažarā rausi citus lietpratējus, lai izlabotu bojātās vietas. Ministri, kā ieštepselēti rozetē, tā darbojas. Opozīcija daudz nekritizē, tik pa reizei ieņurdas, ierobežojot adžikas asuma uzbrukumus un vētrainu protesta runu uzplūdus.
Pat bulvārprese nemeklē atmaskojošas sensācijas un neošņājas pa politiķu atstātām pēdām, lai neatspoguļotu ko lieku un cilvēku prātus traumējošu savās čuru krāsas lappusēs.
Liels kauns būtu tai valdībai, kas grūtībās pamestu savas valsts kuģa klāju un laistos lapās.
Kaimiņos Igaunijā slavenās EKRE partijas ļoti konservatīvie vadoņi, ministri tēvs un dēls Helmes par lielu nelabpatikšanu prezidentei Kaljulaidai izsakās, ka Amerikā vēlēšanas ir falsificētas un Baidena valdīšana būšot Savienoto Valstu norieta sākums, kā arī paps teicis, lai Igaunijas geji taisoties pāri otram krastam, uz Zviedriju, kur pret tiem izturas laipni, – viņš tiešām nebūšot zilajiem draudzīgs, un nekas, valdības galva Ratass piedod drosmīgu politnekorektumu.
Diemžēl mūsu valstī kārtējoreiz draudēja izņēmums, kad Ministru prezidentam gandrīz nepārtraukti nākas sastapties ar plaša mēroga politisko, reģionālo, sociālo un pagājušonedēļ arī iekšējo pretestību. Latvijā neviens astrologs, zintnieks un pat ne laika reģis Balvu pusē Vilis Bukšs nevar sniegt atbildi sasāpējušam jautājumam, kad beigsies nolāpītais infekcijas periods, un tik zin stāstīt, ka ziepes būšot aizvien lielākas, vīrusa nodarītais posts pieņemsies spēkā.
Protama lieta, ka premjers Krišjānis Kariņš šādā neziņas pilnā situācijā, apzinoties nekontrolētas aplipināšanās riskus, paģērēja ārkārtas stāvokļa ieviešanu, kas valdības cilvēku rokās nodotu neierobežotu varu.
Premjers ir cilvēks krietni gados, turklāt sarūgtināts, ka slēgta viņa kundzes dakteres Andas privātprakse un laulene – pašizolācijā.
Nu, būdams tukšā dūšā, – pateica stiprāku vārdu, ierūcās. Nepaklanījās valsts vadītājas Viņķeles kundzes priekšā, bet aizrādīja par lēnu tempu, sak, kāpēc par medicīnas lietām atbildīgā ministre biežāk uzstājas par ekonomiskā resora aizbildni un nerīkojas operatīvāk, slēdzot ciet dzertuves un līdzīgus izpriecu iestādījumus, kur cilvēki atstāj naudu un veselību.
Uzreiz pretim spuras cēla Viņķeles apvienības biedri – kaktuskrūms Pavļuts asām adatām, Bondars eža kažociņš – bez vajadzīgā respekta pret Kariņa kunga ieņemamo augsto amatu, pārmetot premjerministram politiskās un privātās neirozes.
Paralēli “Attīstībai/Par” (koalīcijā atbild par dzimumjautājumiem un krievu valodas atbalstu, lai to pavisam neizspiestu maliņā) uz mikroagresiju līdzi cēlās Jauno konservatīvo partija (koalīcijā atbild par tiesiskuma ieviešanu Latvijā), kuras līderis, tautas vadītājs Jānis Bordāns teica, ka neko ārkārtēju nevajagot darīt, Saeima izrieztām krūtīm strādājot dien un nakti, apturēšot koronavīrusu.
Savukārt iekšlietu ministrs, kura mammai pieder ceļmalas traktieris, cits nerūpēja, kā – lai darot, ko gribot, tikai ēdināšanas sektoru vajagot atstāt dzīvu.
Te pat grūti saprast, ko iesākt, lai valdība nelauztu kaklu, – vai nomierinot konfliktā iesaistītās puses, Ministru prezidentam talkā jāsauc Valsts prezidents kā arbitrs, vai jau jāvēršas pie ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa, iesaistot armiju, lai Latviju neizmanto kā poligonu politiskām batālijām.
Par laimi, koalīcijas sastāvā ierunājās saprāta balsis, un ne tādas vien krīzes pieredzējušais Raivis Dzintars ieteica diskutēt cieņpilni, nerīkojot asarainas drāmas. Saeimas mazākuma pārstāvji no Latvijas Zaļās partijas sauca, lai premjers padzen Viņķeli un pats uzņemas veselības ministra pienākumus.
Notika kā agrāk, kad daudzi žēlojās – ak, kāpēc valdībā nav desmit Valdi Dombrovski, kas strādātu valsts labā, kā tas vienīgais.
Saņēmis redzamāko sabiedrības pārstāvju atbalstu, premjers Kariņš panāca savu, un nu arī “Attīstībai/Par” partneri murrāja, ka viņš esot īstais kuģa kapteinis, kam stūre rokās, bet viņi tik mašīnisti, kam jāgādā, lai mašīntelpā pietiek tvaika.
Ar to uzskatīsim, ka pagaidām ambīcijas beigušās un Krišjānim vēl ir nedaudz enerģijas rezerves, lai šo visu izturētu.
