Anda Līce: Nemānīsim sevi ar “gan jau viņi atgriezīsies” 4
Iedzīvotāju bēgšanu izraisa ne tikai kari, cilvēki bēg arī miera laikā. Pēdējā gadsimta ceturksnī Latviju jau ir pametis vairāk ļaužu nekā Otrā pasaules kara beigās. Kaut gan nav nedz kara, nedz mēra, cilvēki turpina doties prom, un mēs nezinām, cik mūsu īstenībā šeit ir palicis.
Nemānīsim sevi ar “gan jau viņi atgriezīsies”. Tik nelielā valstī, kāda ir Latvija, demogrāfijai ir jābūt prioritātei, taču tā tas diemžēl nav un bēgšana turpinās.
Bēgšanai ir tik daudz seju! Lauku iedzīvotāji bēg uz pilsētām un pamet zemi, no kuras gadsimtiem ilgi ir augusi tautas garīgā un materiālā kultūra. Nodevību dēļ izjūk ģimenes, un kopā vairs neturas arī dzimtas. Daudzi no problēmām bēg kādās no sakuplojušām atkarībām, un dzīve paiet bēguļojot.
Tomēr nevienam neizdodas aizbēgt no sevis, kaut gan šo bēgšanu daudzi piesedz ar jēdzieniem: “indivīda brīvība”, “izvēles tiesības”, “atvērtā pasaule” un “jauni izaicinājumi”. Aiz tiem diemžēl bieži vien slēpjas pavisam kas cits.
Mēs tagad ironizējam par padomju laikā izselekcionēto bezatbildīgo “homo sovjeticus” ļaužu tipu.
Kā sauks tos, kas tagad aug bez piesaistes dabai, savai dzimtai, tautas un ģimenes tradīcijām, vēsturiskajai atmiņai un pašiem sev?
Pārsteidzoši daudzi dzīvo nevis kā šajā vietā un laikā klātesoši, bet tikai kā vērotāji. Mēs, pat viens ar otru sarunājoties, bieži neesam klātesoši, tikai izliekamies, ka klausāmies otrā, īstenībā dzirdam vienīgi sevi. Iespējams, tas arī ir visu konfliktu galvenais cēlonis.
Ne velti franciskāņu mūks Ričards Rors saka: “Dzīve kailajā tagadnē, “esošā brīža sakraments” māca mums patiesi izjust mūsu pieredzes, vienalga, vai tās būtu labas, sliktas vai atbaidošas, un to, kā ļaut šīm pieredzēm mūs pārveidot.” Steigas un nevērības dēļ esošie brīži kļūst nevērtīgi, un nekāda mūsu pārveide nenotiek. Mēs garīgās vērtības un atbalstu mēģinām atrast kaut kur citur, kādās īpašās vietās un pie īpašiem ļaudīm, kaut gan īstenībā viss ir šeit un tagad.
Laikam gan nav cilvēka, kas savu reizi nebūtu izjutis nostalģiju – smeldzīgas ilgas pēc dzimtenes, mājām un bijušā.
Īpaši tad, ja dzimtene un mājas ir atņemtas ar varu. No padomju izsūtījuma vietām daudzi ir bēguši atpakaļ uz dzimteni, zinot, ka nekas labs viņus dzimtenē negaida. Tajā laikā arī no trimdas nebija iespējams atgriezties. Latvijā šodien nevienam ar varu neliek kļūt par bēgli, tāpēc ir pamats jautāt: “Kad mēs bēgsim atpakaļ, pie sevis?”
