Anda Līce: Pandēmija nav apturējusi bīstamo vīrusu plosīšanos politikā 2
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūžībā ir aizgājis izcilais krievu satīriķis Mihails Žvaņeckis, kura daiļrade vairākām paaudzēm ir bijusi gan diagnoze, gan zāles. Vīru ar nobružāto portfeli, kurā ar roku rakstīti, citiem nesalasāmi teksti, visur gaidīja kā dakteri. Smiekli ir sen zināms līdzeklis fizisko un dvēseles sāpju pārvarēšanai.
Smiekli nenoveco, iet laiks, mainās situācijas, un smiekli pēkšņi ieskanas kā pirmo reizi.
Kur tas laiks, kad viņš teica apmēram tā: “Mūsu medicīnas stāvoklis ir tāds, ka visiem ir vienādas acis – ārsts un slimnieks viens uz otru skatās ar vienu un to pašu cerību.” Vai tā nav arī šodien, kad mums visiem, pateicoties Covid-19, priekšā stāv lielais nezināmais, jo neviens nevar paredzēt nedz izraisītās krīzes beigas, nedz arī sekas.
Vērojot augošo saslimstības statistiku, vairs nav šaubu, ka šo vīrusu izslimos visi. Jautājums ir tikai par to, kad un cik vieglā vai smagā formā.
Vismuļķīgākais tagad būtu sacensties, kurš pirmais izgudros brīnumvakcīnu. Mēs atkal paļaujamies uz ticību kādam jaunam brīnumlīdzeklim.
Bet kur aizvirzās jautājumi par ētisko standartu atjaunošanu, pareiziem ēšanas un domāšanas ieradumiem, veselīgu dzīvesveidu un psihoemocionālo higiēnu? Rodas iespaids, ka vajag tikai pēc iespējas ātrāk izvakcinēties un varēs dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim. Tomēr pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms pandēmijas.
Pasaule ir tik pamatīgi sagandēta, ka nekāda mierīgā dzīve nav paredzama.
Zīmīgi, ka pandēmija nav apturējusi bīstamo vīrusu plosīšanos politikā, bet, gluži otrādi, to pat pastiprinājusi.
Par to liecina notikumi Baltkrievijā, Habarovskā, Kalnu Karabahā, Donbasā. Domājot par Krievijas vēsturi, Žvaņeckis jautāja: “Apgūt savu, nevis svešu valsti, vai tad tā nav nacionālā ideja?” Kremlim tā nešķiet, Kremlim no laika gala nacionālā ideja ir bijusi citu valstu apgūšana un iegūšana. Sakarā ar Padomju Savienības un arī mūsdienu Krievijas politiķu vēlmi uzvarēt Ameriku satīriķis ironizēja: “Galvenais sāksies tad, kad uzvarētos nāksies barot.”
Atceroties, kādos nievājošos vārdos līdz pat šai dienai Krievijā apsaukā baltiešus, Vidusāzijas tautu pārstāvjus, Aizkaukāzā dzīvojošos un, protams, arī amerikāņus, ir jādomā, vai tikai tas nav veids, kā slēpt dziļu mazvērtības kompleksu?
Kā gan citādi skaidrot mūžīgo aizvainotību un cieņas pieprasīšanu no visas pasaules, pašiem uzvedoties necienīgi?
Raizējoties par savas valsts nākotni, Žvaņeckis teica: “Ir trīs attīstības ceļi – gulēt uz vietas, stāvēt uz vietas un gulēt uz pareizā ceļa.” To mums ikvienam derētu attiecināt arī uz sevi.
