Kad vējenes šļakstinās pie Ziemeļu mola Liepājā 0
Jūra izsenis piesaistījusi ļaužu prātus un uzmanību ar savu varenumu, majestātiskumu, krāšņumu un dāsnumu. Jūras veltes priecē ne tikai cilvēku gastronomiskās maņas, bet arī ar zivju daudzveidību, piesaistot sev simtiem un tūkstošiem makšķerētkārus vīrus. Bet, lai makšķerētu jūrā no laivas, jāievēro vairāki nosacījumi un jābūt vairāku apstākļu sakritībai.
Visnotaļ noteikti varu teikt, ka jāsakrīt laikam, kad kārotā zivs pienāk tādā attālumā no krasta, lai kļūtu aizsniedzama copmaņiem.
Un otrs, ne mazāk svarīgs nosacījums, pilnīgi noteikti, ir tas, kādi laika apstākļi būs ne tikai nolūkotajā copes dienā, bet kādi tie bijuši vismaz pāris dienu pirms tās. Brāzmainie vēji milzīgajos ūdens plašumos tā iekustina milzīgās ūdens masas, ka, pat vējam pilnībā norimstot, vajag pāris dienu, lai mitētos lielu, bīstamu viļņu velšanās.
Maijs un jūnijs mūs, makšķermīļus, parasti priecē ar skaisto, gardo un ļoti sportisko vēja zivju ierašanos piekrastē, kur 10–20 metru dziļumā tās gatavojas uz nārstu, iznēršot vidēji 30–45 tūkstošu ikru.
Baltijas jūrā mītošās vēja zivis var sasniegt gandrīz astoņdesmit centimetru garumu un teju vai kilogramu svarā.
Gatavodamās nārstam, tās pastiprināti barojas ar reņģu mazuļiem, stagariem, brētliņām, vēžveidīgajiem un kukaiņiem, kuriem savukārt patīk uzturēties divu ltrīs metru dziļumā nepilnus pārsimt metrus no krasta, vējeņu medības pavada skaļi, ūdenī labi pamanāmi šļaksti, šādā vietā tad nu arī jānoenkuro copes peldlīdzeklis.
Vēja zivis parasti ķer ar makšķeri vai spiningu, pēdējo gan vairāk izmanto aktīvās makšķerēšanas piekritēji.
Lai vējenes ķertu ar makšķeri, nepieciešams 4–5 metrus garš paciets kāts, kas aprīkots ar bezinerces spoli, paliels 15–20 gramu smags svins, atbilstošas celtspējas pluds, uz spoles uztīta 0,24–0,30 mm resna monofilā aukla. Auklas galā vēlama atbilstoša fluorkarbona pavadiņa (parastu auklu vējene ar saviem asajiem, sīkajiem knābī esošajiem zobiņiem ātri vien pārrīvē), kuras galā ir ass apmēram piecus centimetrus garš zandartāķis.
Par ēsmu izmanto vēja zivju kārumus – sīkzivtiņas, garneļu, vai tīģergarneļu gabaliņus.
Brīdī, kad pludiņš signalizē par copi, īsi un asi jāpiecērt, lai āķis ietriektos kaulainajā, cietajā zivs mutē. Uz āķa zivs pretojas vareni, cits citam seko asi rāvieni, izlēcieni no ūdens un riņķošana ap laivu, pat norāvusies no āķa, tā turpina savu trakulīgo deju, bieži vien vairākas reizes parādīdamās virs ūdens.
Neaizmirstamus brīžus sagādā šo zivju ķeršana ar spiningu. Un tā es, kurš sevi par septiņdesmit pieciem procentiem pieskaitu spiningotāju armijai, kādā jaukā, karstā un saulainā maija izskaņas bezvēja svētdienā kopā ar diviem draugiem liepājniekiem Jāni un Aleksandru Liepājā no Ezermalas ielas slipa laižam kanālā Jāņa amerikāņu “Trackeru”, lai izbrauktu cauri ostas akvatorijai un mestos vējeņu meklējumos.
Netālu no Ziemeļu mola pamanām trīs laivas, kurās sēdošie makšķernieki laiku pa laikam ieceļ laivā sudrabainu lomu.
Aleksandrs ar elektrisko enkuru noenkuro laivu četru metru dziļumā, un mēs sākam eksperimentēt. Jānis un Aleksandrs spiningo ar pagariem, šauriem metāla mānekļiem, kas aprīkoti ar diviem trīsžuburiem. Es izmantoju līdzīgu mānekli, tikai āķa vietā Vācijā iegādāts speciāls daudzu sīkšķiedru diegs (dzirdēju vīrus runājam, ka varot izmantot arī vairākās kārtās saliktu vilnas dziju, kurai abos galos uzmesti mezgli).
Metiens seko metienam, bet copes nav un nav, kaut gan makšķernieki turpina veiksmīgi ķert. Dodamies tuvāk krastam, un eholotes rādītā aina kardināli mainās: dziļums sarūk par pāris metriem, bet ūdens temperatūra no desmit grādu atzīmes uzkāpj uz trīspadsmit.
Visapkārt šļakstinās vējenes, un mūsu zivju kaste strauji pildās.
No draugiem uzzinu, ka ūdeņos sastopamas divu veidu zivis – skaistule, tā, kura laivā, un draņķe, nu, protams, tā, kura noraujas. Četras stundas aizrit ātri, mūsu sejas un rokas ieguvušas sarkanu nokrāsu, zivju kaste pilna un pīrādziņi apēsti. Dodamies krastā, kur notiek brālīga loma sadalīšana, sirsnīgas atvadas no draugiem.
Es ar skubu metos uz mājām, lai paspētu zivis iztīrīt, iekurt Abas kūpinātavu un pārvērstu guvumu zeltainā, trakoti smeķīgā našķī, ar kuru mielojas visa ģimene.
Otrās dienas rītā secinu, ka ledusskapī aizķērušās piecas neapēstas vējenes. Atbrīvoju zivis no ādas, izlasu visas asakas, pievienoju piecas cieti izvārītas, sīki sakapātas olas, vienu vidēja lieluma sīki sakapātu sīpolu, šķipsnu maltu melno piparu, skābu krējumu un majonēzi. Pamēģiniet, salvetes nevajadzēs – pirkstiņus aplaizīsiet!
