Kāda nozieguma anatomija 0
Pēdējos gados Latvijas teātrī režijai (gan ar ļoti dažādiem panākumiem) pievērsušies daudzi pieredzējuši aktieri – Intars Rešetins, Rēzija Kalniņa, Daiga Kažociņa, Kārlis Krūmiņš u. c.
Pagājušās sezonas noslēgumā šim pulciņam pievienojies arī Valmieras Drāmas teātra aktieris Krišjānis Salmiņš, kura debija režijā, iestudējot Mārtiņa Liepas monoizrādi “Kāpēc es nogalināju sievu” pēc krievu klasiķa Ļeva Tolstoja garstāsta “Kreicera sonāte” motīviem, ir profesionāls, mākslinieka zināšanas un radošo potenciālu apliecinošs pieteikums šajā profesijā.
Ļeva Tolstoja 19. gs. otrajā pusē sarakstītā stāsta “Kreicera sonāte” titulvaronis Pozdniševs nejauši vilcienā satiktiem ceļabiedriem satraucošā “nakts seansā” izstāsta savas dzīves un laulības bēdu stāstu, un šī brīvprātīgā grēksūdze atklāj tumšu, ļaunuma, greizsirdības un atriebības saēstu cilvēka dvēseli. Lielā mērā paša Ļ. Tolstoja personiskajā dzīvē un sarežģītajās attiecībās ar daudz jaunāko sievu Sofiju Andrejevnu balstītā psiholoģiskā novele šķiet kā mēģinājums caur mākslas palīdzību izmeklēt savas iekšējās pasaules fobijas, un izrādes veidotāji šo motīvu gudri transformējuši, pārceļot izrādes darbību uz 21. gadsimtu.
K. Salmiņš, dramatizējot krievu klasiķa stāstu, izveidojis oriģinālu prologu, kurā M. Liepas varonis skatītājus uzrunā ar tekstu – jūs jau zināt, kas es esmu. Iestudējumā piedāvātajā interpretācijā stāsta dziļi traģiskā, smagnējā noskaņa transformēta par pašironisku un atklātu traģikomisku psihoanalīzes seansu, kura galvenais un vienīgais varonis visai racionāli izanalizē sava pastrādātā nozieguma anatomiju. To, ka izrādes veidotāji ir ieinteresēti pašā procesā, nevis rezultātā, liecina arī iestudējuma nosaukums – “Kāpēc es nogalināju sievu”, skaidri un jau pašā saknē nocērtot jebkādu intrigu par to, kā šis stāsts varētu beigties. Taču izrādes vēstījums tādēļ nekļūst mazāk interesants.
Mākslinieks Varis Siliņš radījis ļoti konkrētu, taču vienlaikus asociācijas rosinošu darbības telpu. Valmieras teātra “LMT Mansarda” zāles centrā iekārtots neliels spēles laukums, kas no skatītājiem atdalīts ar caurspīdīgu plastmasas aizkaru. Izrādei sākoties, aiz šī “priekškara” parādās Mārtiņa Liepas Pozdniševs, un varoņa un skatītāju iepazīšanās notiek pamazām, vienam otru nopētot un tikai pamazām atraisoties kopīgai sarunai. Tikmēr skatītājiem ir iespēja minēt, kur notiek darbība – pēc visa spriežot, kādas psihiatriskās klīnikas vai labošanas iestādes veļas mazgātavā.
Intrigu līdz pat izrādes beigām uztur Mārtiņa Liepas tēlojums: viņš skatītājus uzrunā mierīgā, brīžiem varbūt pat pārlieku liriskā intonācijā, tikai atsevišķos brīžos ļaujot izlauzties iekšēji sakāpinātajām emocijām – niknumam, aizdomām, greizsirdībai, nicinājumam. Šie brīži izrādes kompozīcijā izcelti ar gaismu, skaņu un kustību partitūras palīdzību, bet skatuves apgaismojums no reālistiski gaiša iekrāsojas blāvākā vai tumšākā zilā krāsā, simbolizējot pāreju no realitātes uz varoņa iztēles (vai murgu) pasauli. Šīs svārstības vienlīdz precīzi iezīmē arī izrādes neuzkrītošā muzikālā un skaņu partitūra, kurā patīkama klasiskās mūzikas translācija savijas ar disharmoniskām skaņām.
Izrādē robežas starp aktieri un skatītājiem tikpat kā nav – M. Liepa ārkārtīgi jūtīgi komunicē ar skatītāju zāli, gan fiziski iesaistot darbībā dažus pirmās rindas skatītājus (asprātīga ir varoņa izveidotā vīriešu un sieviešu fronte zāles pirmajā rindā), gan uzturot nemitīgu spriedzi. Monologa teksta izpildījumam dažādas nianses piešķir arī fiziskās darbības partitūra, kas daudz pasaka par aktiera atveidotā tēla raksturu – piemēram, pedantiskā veļas gludināšana un locīšana kontrastē ar pašu izrādes sākumu, kad Pozdniševs, nezinot, ka viņu vēro, atkāpjas no “tikumības sarga” pozīcijām un ļaujas iekārei pret kādas galda sedziņas mežģīnēm.
K. Salmiņš un M. Liepa gudri “sataustījuši” tās reālistiskās stāsta detaļas, kas vienlīdz precīzi attiecas kā uz 19. gadsimta vidu, kad sarakstīts Ļeva Tolstoja darbs, tā mūsdienām, radot iespaidu, ka kopš civilizācijas sākuma vīriešu un sieviešu attiecībās nekas nav mainījies. Asprātīgās pasāžas par sievas izvēli, apģērba iegādāšanos vīriešiem un sievietēm, kņadu, gatavojoties kāzām, bērnu audzināšanu u. c. jautājumiem ne tikai uzjautrina, bet arī ļauj daļēji saprast Pozdniševa izklāstīto dzīves filozofiju un just līdzi varoņa iekšējās pasaules pārdzīvojumiem. Taču, no otras puses, šim stāstījumam ir izteikti ambivalenta daba – neapšaubāms izrādes ieguvums ir tās veidotāju nepārprotamā un caur katru sīkāko skatuves norisi sajūtamā ironija, kas neļauj ieslīgt salkanā “dvēseles plēšanā” vai moralizēšanā.
Krišjāņa Salmiņa pieteikums režijā pārliecina ar detaļu smalkumu, asprātību un elegantu rokrakstu. Jācer, ka debijai sekos arī turpinājums.
Uzziņa
“Kāpēc es nogalināju sievu”, pēc Ļeva Tolstoja romāna “Kreicera sonāte” motīviem, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī (LMT Mansards)
Režisors, dramatizējuma autors: Krišjānis Salmiņš, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Varis Siliņš.
Lomā: Mārtiņš Liepa.
Tuvākā izrāde: 18. septembrī.
