Kāds bija aizvadītais gads Visumā, un kā atklāja Latvijas citplanētu. Intervija ar Annu Ginteri 1
Starptautiskā Astronomijas savienība 17. decembrī paziņoja vairāk nekā simt zvaigžņu un citplanētu vārdu pārus. Latvijas zvaigznei ir dots vārds Liesma, bet citplanētai, kura ap to riņķo, – Staburags.
Atskatīties uz šo un citiem nu jau teju aizvadītā gada astronomijas notikumiem aicināju Annu Ginteri, privātās observatorijas īpašnieci, Latvijas Astronomijas biedrības valdes locekli, IT speciālisti un aitkopi.
Vai Latvijā cilvēkus notiekošais Visumā interesē? Vai nav tā, ka mūsu interese par zvaigznēm ir tikai tiktāl, ciktāl tās saistās ar horoskopiem?
A. Gintere: Ir pietiekami daudz cilvēku, kurus interesē un kas saprot, ka kosmosa nozare, tā izpēte un apguve ir mūsu nākotne, līdzīgi tāpat kā datori ir kļuvuši par mūsu tagadni.
Jo ātrāk mēs kā valsts tajā iesaistāmies un aktīvi piedalāmies, jo labāk. Līdz ar to arī izglītībā būtu jāpievērš lielāka uzmanība astronomijas apguvei.
Pie mums uz Suntažiem, uz observatoriju, brauc klases mācību ekskursijās, un bieži vien tieši bērni ir tie, kas atvelk savus vecākus. Brauc arī tie, kas interesējas par horoskopiem, nemēģinām viņus pārliecināt. Līdzīgi tāpat, kā ir cilvēki, kas tic, ka amerikāņi nav bijuši uz Mēness vai ka zeme ir plakana.
Observatorija ir vieta, kur katrs var atbraukt un uzzināt, ko nozīmē realitātē ieskatīties teleskopā mūsdienās. Profesionālie astronomi praktiski to vairs nedara. Viņiem teleskopi ir tik ļoti datorizēti, ka tajos pat nav jāskatās.
Līdz ar to tas senais astronomijas valdzinājums mūsdienās praktiski izzudis, tas ir palicis tikai amatieru rokās.
Diemžēl tagad ziemā skaidro nakšu ir arvien mazāk, vairāk ir apmākušās naktis. Ja ir sals, tad debesis tik un tā klāj mākoņi. Šobrīd sanāk, ka mums ziema lielākoties ir atpūtas laiks, strādājam vasarā. Pretēji tam, kā bija pirms gadiem desmit, kad vairāk strādājām janvārī, februārī.
Šobrīd mēs sākam marta otrajā pusē un strādājam visu vasaru līdz oktobrim, kad sākas tas pelēkais…
Cilvēki ļoti ātri aizmirst, kā mainās laika apstākļi. Pietiek ar pieciem gadiem, lai jaunais vairs nepārsteigtu. Tāpēc tagad jau šķiet normāli, ka decembris ir silts un nav sniega, lai gan agrāk decembrī vienmēr bija sniegs.
Vai tur, augšā, arī ir vērojamas tik būtiskas izmaiņas kā tagad uz Zemes?
No kosmiskā viedokļa izmaiņas notiek nepārtraukti, bet tās notiek lēni. Saule lēnām uzpūšas, jo zaudē savu masu, Zeme lēnām attālinās no Saules… Šīs izmaiņas ir prognozējamas, saprotamas. Līdzīgi kā zinām, ka zvaigzne atrodas pēdējā savas attīstības stadijā un varētu uzsprāgt. Nevaram precīzi pateikt datumu, kad tas notiks, bet tas notiks.
Tas, kas šobrīd notiek uz Zemes, lielā mērā tomēr ir saistīts ar mums. Mani ne tik ļoti uztrauc klimata izmaiņas, kā tas, cik strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību.
Klimatam mēs pielāgosimies, ne pirmo reizi cilvēce to ir izdarījusi, vairāk satrauc fakts, ka strauji izzūd tas, ar ko esam līdzās pastāvējuši daudzus tūkstošus gadu.
Kosmosā tik daudz vēl neesam sabojājuši kā uz Zemes.
Arī kosmiskais piesārņojums rada arvien lielākas bažas. Vai jūs to varat redzēt arī savā teleskopā?
Mēs redzam lidojošus objektus, bet nevaram identificēt, kas ir atkritumi, kas – satelīts. Pat skrūvīte, kas lido kosmosā, ir ļoti bīstama. Lai noturētos orbītā, šiem objektiem ir ļoti liels ātrums. Ja 10 cm objekts trāpa satelītam, tas tiek sabojāts neatgriezeniski.
Objekti, kas atrodas tālāk no Zemes, tuvojas ļoti lēnām, tie ir vairāki simti gadu, līdz tie nokritīs dabīgā ceļā. Kopš 1957. gada, kad palaida pirmo Zemes mākslīgo pavadoni “Sputņik, izplatījumā objekti, kas lielāki par 10 cm un ko sauc par kosmisko piesārņojumu, saskaitīti vairāk nekā 30 tūkstoši. Nav īsti skaidrības, kā to visu dabūt lejā.
Kas, atskatoties uz aizvadīto gadu, astronomiskajā pasaulē īpaši pievērsa jūsu uzmanību?
Aizvadītais gads astronomijā ir bijis salīdzinoši mierīgs. Un arī nākamajā, šķiet, nekas tāds ekstrēms mūs negaida.
Būtiskākais notikums – Latvija beidzot ir tikusi pie savas zvaigznes un citplanētas.
Starptautiskā astronomijas savienība šogad svin simtgadi, un par godu tam katra dalībvalsts saņēma savu zvaigzni, ap kuru apstiprināta vismaz viena citplanēta. Iedzīvotāji varēja izvēlēties nosaukumus, un līdz ar to mums tagad ir Liesma un Staburags.
Jā, šī zvaigzne ir diezgan patālu no mums, tie ir aptuveni 300 gaismas gadi, bet tā ir zvaigznājā, kas pie mums redzams visu gadu. Ja cilvēks māk atrast Lielos Greizos Ratus, kas ir daļa no Lielā Lāča, tad var iztēloties, ka tur tā planēta ir.
Vizuāli šis zvaigznājs atgādina ūdens smeļamo kausu, un tā divas malējās zvaigznes parasti izmanto Polārzvaigznes atrašanai. Ar neapbruņotu aci Latvijas zvaigzni redzēt nevar, vajag vismaz binokli, bet planētu no Zemes pat ar visjaudīgākajiem teleskopiem redzēt nevaram, mēs redzam tikai to, kā planēta ietekmē zvaigzni.
Planēta ir masīva, tā ir divreiz masīvāka nekā Jupiters Saules sistēmā un zvaigzni, ja tā varētu teikt, ar savu gravitāciju mazliet stumda uz priekšu un atpakaļ. Kad zvaigzne tuvojas, planētas gaisma tiek nedaudz saspiesta, tās vilnis kļūst īsāks un zilāks, kad zvaigzne attālinās, vilnis izstiepjas un kļūst sarkans.
Līdz ar to redzam – zils, sarkans, zils, sarkans… Tieši šis periodiskums ļāva astronomiem identificēt, ka tur ir planēta.
Kā jau teicu, tā ir liela, lielāka nekā mūsu Jupiters masas ziņā. Visticamāk, šī planēta tāpat kā Jupiters ir gāzu milzis. Šī planēta atrodas ļoti tuvu zvaigznei, tā ir karsta, tur temperatūra atmosfērā ir vairāk nekā 1000 ºC. Tā kā pat tīri teorētiski, ja letiņi kādreiz uz turieni aizbrauks, izkāpt uz planētas nevarēs.
Jums pašiem arī ir vēlme atklāt Visumā kaut ko jaunu?
Labprāt ieraudzītu debesīs brīdi, kad kādā galaktikā sprāgst pārnova. Es to esmu redzējusi post factum, kad tas ir noticis, bet mani interesē brīdis, kad vienmuļā pelēkā galaktikā pēkšņi uzrodas jauna zvaigzne.
Tāds notikums iespējams vienreiz mūžā. Visbiežāk ir tā, ka cilvēki fotografē galaktiku, vakar bija tā, bet šodien tajā ir zvaigzne.
Vai nākamgad arī Latvijā būs novērojams kāds meteorīts?
To nevaram zināt. Tāpat kā bolīds, ko šogad septembrī varējām vērot Latvijā, tie uzrodas pēkšņi.
Labi, ka mūsdienās ir dažādas novērošanas kameras, mašīnās ir video reģistratori, kas ļauj šos notikumus piefiksēt. Informācijas apmaiņa ir tik strauja, ka jau tajā pašā vakarā iespējams pateikt trajektoriju, virzienu.
Cilvēki ar dažādiem līdzekļiem skatās debesīs. Ja nebūtu novērošanas kameru un video reģistratoru, daudz ko vienkārši nepamanītu. Arī mēs paši observatorijā to bolīdu neredzējām, to fiksēja kamera. Šoreiz bija diezgan liels – apmēram pieci, desmit metri – košs bolīds. Bet gan jau būs vēl.
Vai astronomija ir savietojama ar ticību Dievam, pārdabiskajam?
Es neticu gadījumam, jo no zinātniskā viedokļa Visuma likumi ir ļoti precīzi. Nobīde uz vienu vai otru pusi – un Visums kā tāds nepastāvētu.
Šie precīzie likumi liek uzdot jautājumu, kāpēc tie tādi ir. Vai tas ir gadījums, un mums apkārt ir vēl neskaitāmi visumi, kas ir kā mēģinājumi, un tajos ir citi likumi, vai arī ir viens Visums, kurā viss ir pakārtots tam, lai eksistētu planētas, zvaigznes, dzīvība?
Fundamentālie spēki, pirmie notikumi lielajā sprādzienā definēja likumus, kas valda šajā Visumā. Un tie ir ārkārtīgi precīzi.
Ja pasauli radīja septiņās dienās, tas nenozīmē burtiski septiņas dienas. Jāņem vērā, ka Bībeli rakstījuši cilvēki ar tā laika izpratni. Ja mūsdienās būtu iespēja vēlreiz uzrakstīt Bībeli, iespējams, tā skanētu citādi.
Ja cilvēks, teiksim, pēc tūkstoš gadiem to lasītu, viņam arī šķistu, ka tur rakstītais neatbilst tam, ko esam ar zinātnes palīdzību uzzinājuši. Tas, ko mēs uzzinām par Visumu, par dabas un fizikas likumiem, maina to, kā uztveram Dievu.
Vai mēs tiešām iedomājamies viņu kā uz mākoņa sēdošu onkuli ar garu bārdu vai uztveram kā kaut ko pārdabisku. Tas ir ticības jautājums – vai Visums ir nejaušība, vai arī aiz tiem precīzajiem likumiem ir kāds, kas tos noteicis tieši tādus un ne savādākus. Ja Visums būtu kaut nedaudz citādāks, cilvēku nebūtu.
Līdz šim arī neesam sapratuši, kā uz Zemes radās dzīvība. Mums ir zināms, kādas vielas tās bija, bet pats mirklis, kad veidojas dzīvība, joprojām ir ļoti liels noslēpums. Tam, ka mēs te esam, ir sava jēga un vajadzība. Tas nav gadījuma rezultāts.
Latvieši Eiropā izceļas ar savu māņticību, ticam horoskopiem, akmeņu spēkam…
Tas nav tikai latviešiem raksturīgi, meklēt kādu, kas ir stiprāks, kādu, uz ko var paļauties, uz ko arī novelt nelaimes. Mēs varam novirzīt problēmu no sevis uz horoskopiem. Jo tad var teikt, ka esmu nepadevies, jo man horoskops tāds.
Tas, ka mēģinām saskatīt mistiskas lietas dabā – akmeņos, kokos un tamlīdzīgi – nav tālu no patiesības, jo līdz galam neesam izpratuši dabu mums apkārt.
Tiek iegūtas arvien jaunas zināšanas par dabu, piemēram, kā koki savstarpēji komunicē, kā sazinās ar sēņu palīdzību. Staigājam pa mežu, un sēnes izplata informāciju visiem apkārtējiem – cilvēks nāk! Vai tad tā nav savā ziņā mistika?
Mēs neesam tālu no tā, lai teiktu, ka koks ir dzīvs. Varbūt, ja koks ir audzis vairākus simtus gadus, kā mūsu dižozoli, tie informāciju par cilvēku ir kaut kā akumulējuši? Varbūt tās sēnes, kas dižozolam apkārt, ir tiem palīdzējuši?
Tas, ka cilvēks visu laiku ir mēģinājis pacelties ārpus dabas, būt valdnieks tronī, ir cita problēma, ar kuras sekām šobrīd saskaramies. Mums vajadzētu tomēr mēģināt iekļauties atpakaļ kopējā ekosistēmā. Nevis domāt, ka esam pārcilvēki un, ja Zeme mūs vairs nevarēs izturēt, pārcelsimies uz Marsu. Ir arī tādi cilvēki, kas tic, ka tehnoloģijas mūs izglābs.
Mēs tik ļoti gribam būt tur, kur visa Eiropa, tāpēc esam ar mieru upurēt dabu, lai tiktu uz mistiskā zaļā zara, lai labklājības līmenis būtu augstāks.
Mums algotais darbs Rīgā ļauj nodarboties gan ar aitkopību, gan ar bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu, gan ar astronomiju. Ja tā nebūtu, tad savas zemes varētu iznomāt kādiem blakus esošiem graudu audzētājiem.
Mūsu 62 hektāros, ja strādā intensīvi un nedomā par bioloģisko daudzveidību, var uzturēt 300 un pat 400 aitu mammas.
Bet tad ir jāupurē viss, kas mums ir. Tikai tāpēc, ka es varbūt gribētu lielākā komfortā dzīvot vai mazāk strādāt un vairāk braukt ceļojumos, es nevaru upurēt mūsu pļavas. Ar šī brīža zināšanām es to vairs nevaru. Man sirdsapziņa to neļautu darīt.
Pārtika, ūdens un gaiss ir patiesās cilvēka prioritātes. Bez tā mēs nevaram dzīvot. Taču esam ar mieru izmantot pesticīdus, ģenētiski modificētas sēklas un tā tālāk, lai tikai nodzītu pārtikas cenu uz leju un varētu atļauties dažādas ekstras.
Tad uzņemieties atbildību, ka spiežat zemnieku ražot lēti. Šobrīd atbildība par vidi lielā mērā tiek uzkrauta uz zemnieka pleciem, lai gan tā ir sabiedrības kopējā atbildība.
