Kam nepieciešama atbrīvošana? Uz ekrāniem nonāk Latvijas kopražojums par Ziemeļkoreju 0
Latvijas, Norvēģijas un Slovēnijas kopražojuma filmai “Atbrīvošanas diena” ir pievilcīgs “iepakojums” – no pārējās pasaules noslēgtā valsts Ziemeļkoreja un grupa “Laibach”, kas ieradīsies uz valsts atbrīvošanas 70 gadu jubilejas svētkiem, lai nospēlētu pirmo Rietumu rokkgrupas koncertu šajā valstī. Šķietami vienkārši polarizējamās puses – savējie un svešie – tomēr kļūst par daudznozīmīgas interpretācijas avotiem, kas filmu padara daudzslāņainu un neuzspiež savu vienpusīgu viedokli.
Māksla, vara un filmas struktūra
Filmas žanrs tiek pieteikts kā rokumentāla filma (dokumentālais rokmūzikls. – Red.), līdz ar to mūzikai un dokumentālajam materiālam tajā ir līdzvērtīga nozīme. Filma veidota viegli nošķiramos segmentos, kas rada dramaturģiski skaidri izsekojamu notikumu attīstību. Tās moto titra veidā tiek pausts jau pašā sākumā – mākslu var izmantot politiskām manipulācijām, izņemot gadījumu, kad māksla runā šādas pašas manipulācijas valodā. Pēc tā sākas pirmais filmas naratīva segments – populārā mūzikla “Mūzikas skaņas” (“The Sound of Music”, 1965) tituldziesmas aranžējums “Laibach” izpildījumā, kas būs viena no dziesmām koncertā Phenjaņā. “Mūzikas skaņu” kaverversija vizuāli ilustrēta ar būtisku 20. gadsimta politisku notikumu dokumentālu materiālu, kā arī notikumiem mūzikā, lai parādītu, kā cilvēku pūļi reaģē uz politikas vai mūzikas masu pasākumiem, vizuāli ilustrējot sākumā pausto moto. Šajā segmentā iezīmējas vēl viena būtiska filmas tēma – mediji kā viedokļa radītāji un paudēji. Ar amerikāņu sarunu šova sižeta starpniecību komiskā veidā tiek parādīts paradoksāli uztveramais fakts, ka tieši “Laibach” – bijušajā Dienvidslāvijā 1980. gadā izveidotā grupa ar skandalozu slavu – ir izvēlēta kā Rietumu rokgrupa, kam uzstāties tik nozīmīgajās svinībās. Šis ietvars tiek izmantots, arī lai ietvertu Slavoja Žižeka, viena no mūsdienu nozīmīgākajiem filozofiem un kultūras kritiķiem (kurš tāpat kā “Laibach” nāk no Slovēnijas), agrāk ierakstītu interviju, kurā viņš savulaik, 20. gs. 80. gados, raksturo grupas darbības nozīmi, kas sasaucas ar filmas moto. Viņaprāt, “Laibach” ar savu vēstījumu “mēs gribam vēl lielāku atsvešinātību” atbildēja Dienvidslāvijas režīmam tādā pašā valodā, kādā runāja valdība, un tas bija neparasti, negaidīti (Žižeks nointervēts arī mūsdienās, komentējot “Laibach” koncerta nozīmi Ziemeļkorejā un apgalvojot, ka šis ir viens no būtiskākajiem 21. gadsimta notikumiem – to iespējams noskatīties filmas mājas lapā). Tā viena kompakta segmenta ietvaros tiek ietverti vairāki vēstījumi – kas ir grupa, kā tā tiek interpretēta, kas ir Ziemeļkoreja, kāda varētu būt nozīme “Laibach” vizītei šajā valstī.
Dienas Ziemeļkorejā
Pēc ievada pamazām tiek iezīmēti filmas varoņi – tam izmantots paņēmiens ar zīmētu attiecīgā varoņa portretu uz sarkana fona, piešķirot varonim arī attiecīgu skatuves vārdu (“Vadītājs”, “Pirmā lēdija”, “Režisors”, “Koordinators” u. tml.). Notiek iepazīstināšana ar vienu no filmas galvenajiem tēliem – norvēģu režisoru Mortenu Trāviku (kopā ar Uģi Olti –filmas režisori), kurš savu pozīciju raksturo, ka ir kā savedējs aklākajā no aklajiem randiņiem, izmantojot viņa paša vārdus. Trāviks jau pirms “Laibach” koncerta organizēšanas ir vairākkārt bijis Ziemeļkorejā, rīkojis provokatīvi uztvertus mākslas projektus starp Norvēģiju un Ziemeļkoreju, tā ka ir apguvis sistēmu. Viņš ir kolorīts tēls, īsts delegācijas līderis. Intervēti tiek arī “Laibach” grupas un tehniskā personāla pārstāvji, korejiešu tulkotāja.
Kad grupa ierodas Ziemeļkorejā, filmas segmenti veidoti pa dienām, ļaujot pakāpeniski tuvoties kulminācijai – koncerta norisei. Pirmā diena sākas ar ierašanos lidostā, pārbaudēm muitā, problēmām, saņemot bagāžu, bet noslēdzot ar svinīgām vakariņām, kas ietver negaidītu (šajā gadījumā visiem – gan to dalībniekiem uz vietas, gan skatītājiem) uzrunu – ka Ziemeļkorejai ir viss skaidrs par “Laibach” un viņu metodēm, ka nekāda provokācija neizdosies. Koncerta sagatavošana nav bez sarežģījumiem, kas perfekti der dramatiskiem momentiem – uzstāšanās zāle ir cita, nekā paredzēts, dziesmu tekstus un video cenzē, dažas dziesmas neļauj atskaņot nemaz un tamlīdzīgi. Spriedzi rada arī grupas vecākā dalībnieka Ivana Novaka neatļauta rīcība – doties vienam pastaigāties pa pilsētu, kas rada sasprindzinājumu delegācijas un ziemeļkorejiešu starpā. Kā arī notiek vēl kas iepriekš neparedzēts, kas rada vēl vienu būtisku filmas tematisko līniju, – saasinās attiecības starp abām Korejām, pat līdz artilērijas izmantošanai. Šo notikumu atainojums medijos ir iemontēts paralēli koncerta sagatavošanas procesam, kas arī savā ziņā atgādina cīņu – kā panākt viesu no Rietumiem saprašanos ar saimniekiem. Interesanti, ka Dienvidkoreja savu kaimiņu kaitināja ar popdziesmu palīdzību, atskaņojot tās no milzīgiem skaļruņu blokiem pie pašas robežas. Tematiski šāds pavērsiens bija izcili piemērots rokumentālas filmas sižetā, izvēršot mākslas (šajā gadījumā mūzikas) un varas attiecību tēmu makroformā, kas mini izteiksmē norisinājās jau filmas galvenajā sižetā, Mortena un Ziemeļkorejas pārstāvju starpā koncerta sagatavošanas procesā.
Filmēšana Ziemeļkorejā 2015. gada augustā ilga vien dažas dienas, tādēļ tikpat būtiska bija arī arhīvu materiālu izmantošana. Gan to atlase, gan savietošana ar mūsdienu filmējumiem rada vienotu un pārliecinošu vēstījumu, ko realizējuši montāžas režisori Gatis Belogrudovs un Uģis Olte (Latvijā filmu producējusi “Vides filmu studija”, producents Uldis Cekulis). Filmas nosaukums “Atbrīvošanas diena” pēc tās noskatīšanās aicina domāt par tā izpratni vēl no kāda aspekta – ir jāatbrīvojas no vienpusīgiem uzskatiem, aizspriedumiem, gataviem viedokļiem.
“Atbrīvošanas diena”, Latvija/Norvēģija, 100’, 2016
Režisori: Uģis Olte, Mortens Trāviks, scenārija autors Uģis Olte, operators Valdis Celmiņš, skaņu režisors Artis Dukaļskis, montāžas režisori Uģis Olte, Gatis Belogrudovs, producents «VFS Films”.
Seansi: Kino “Citadele”, no 31. marta – k/t “Splendid Palace”.
