Pacēla cirvi pret savu ģimeni…Kandžas dzērājs izdzēš sešas dzīvības 5

80. gadu vidū padomju valdība uzsāka intensīvu kampaņu pret pārmērīgu alkohola lietošanu, kas bija kļuvusi par nopietnu draudu darba ražīgumam. Taču dzērāji turpināja dzert, un alkohols nereti pamudināja uz briesmīgiem noziegumiem. Viens no tiem notika pirms 30 gadiem, kad Aizkraukles kolhoza strādnieks Nikolajs Andrejevs dzērumā ar cirvi noslepkavoja sešus cilvēkus, ieskaitot četrus bērnus.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Aizkraukles pagasta kapos ir kāda kapavieta, kas atšķiras no citām, jo ir krietni platāka par parastu kapu. Bēru dienā pirms 30 gadiem šeit vienlaikus tika guldīti seši zārki; kapa rakšanai pat nācās izmantot smago tehniku, jo ar lāpstām tas būtu pārāk laikietilpīgi. Šajā kapā atdusas Poļsku ģimene: vīrs Vladimirs un sieva Ļubova, viņu nepilngadīgie bērni Mihails un Pēteris, kā arī divi mazbērni, Poļsku meitas Valentīnas atvases Andrejs un Pāvels. 1988. gada janvārī visa ģimene kļuva par upuri sevišķi cietsirdīgai slepkavībai, kas šausminošā veidā parādīja postu, ko var nodarīt alkohols.

Pretalkohola kampaņa

1985. gadā, kad PSRS pie varas nāca Mihails Gorbačovs, viņa valdība nekavējoties sāka vērienīgu pretalkohola kampaņu, lai mazinātu padomju sabiedrībā plaši izplatīto dzeršanu. “Ļeņins cīņu pret alkoholismu uzskatīja par partijas tuvāko uzdevumu. Viņš uzskatīja, ka alkohols un sociālisms nav savienojami, ka atturība ir sociālisma likums, ka alkohola patērēšana un partijas piederība ir nesavienojami jēdzieni,” tolaik rakstīja laikraksts “Rīgas Balss”, bet tūlīt ar nožēlu bija spiests secināt: “Atturībnieku skaits mūsu zemē šobrīd nav liels. Pieaugušo iedzīvotāju vidū atturībnieku ir apmēram 10%.” Laikraksts gan uzsvēra, ka Gorbačova pretalkohola kampaņa ir devusi rezultātu, jo divu gadu laikā alkohola patēriņš valstī sarucis par aptuveni 50 procentiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tā gan bija tikai oficiālā statistika, jo alkohola deficīta apstākļos pagrīdē ar milzu sparu uzplauka kandžas dzīšana, kas daļēji apmierināja pēc grādīgās dziras izslāpušo pilsoņu vēlmes. Pašbrūvētā alkohola galvenā izejviela bija cukurs, tādēļ drīz vien veikalos bija vērojams arī cukura deficīts un saldo vielu sāka izsniegt pret taloniem. Šāds pavērsiens sagādāja lielas raizes mājsaimniecēm, kas nevarēja pilnvērtīgi nodoties ievārījumu gatavošanai, un biteniekiem, kuri žēlojās, ka nevar dabūt bitēm nepieciešamo cukuru.

Paštaisītā kandža bieži vien bija “jaudīgāka” par veikalos nopērkamo degvīnu, bet tās lietošanas sekas dažkārt bija neprognozējamas. Tomēr neviens nevarēja iedomāties, kādus briesmu darbus kandžas iespaidā pastrādās Aizkraukles kolhoza strādnieks, 21 gadu vecais Nikolajs Andrejevs. Kā atceras toreizējā Aizkraukles kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretāre Aina Podvinska, kas vēlāk uzturēja sabiedrisko apsūdzību Andrejeva tiesas prāvā, Nikolajs bijis glīts, pieklājīgs jauneklis, par kuru pirms tam nav bijis nekādu sūdzību. “Jā, reizēm viņš mēdza iedzert, bet sabiedrībā nekad nenonāca līdz lopiskam stāvoklim. Ar dažiem cilvēkiem ir tā, ka skaidrā viņi ir pilnīgi normāli, bet dzērumā var sastrādāt prātam neaptveramas lietas.”

No alus brūvē kandžu

Andrejevs bija beidzis astoņas klases, strādāja kolhozā, bet 18 gadu vecumā viņu iesauca padomju armijā. Jau pirms tam Nikolajs bija uzsācis kopdzīvi ar nepilngadīgo Valentīnu Poļsku; viņu pirmais bērns piedzima, kad Valentīnai bija tikai 15 gadi. Seksuālas attiecības ar tik jaunu meiteni bija krimināli sodāma darbība, bet apkārtējie uz to pievēra acis, jo ticēja, ka abiem būs pa spēkam izveidot normālu ģimeni. Tiesa gan, klīda runas, ka laikā, kamēr Nikolajs, bija armijā, Valentīna salaidusi ar citu puisi.

1987. gada jūnijā Nikolajs atgriezās no dienesta, bet oktobrī oficiāli apprecējās ar Valentīnu, kurai tolaik jau bija 18 gadu. Decembrī viņai piedzima otrs dēls Pāvels. Jaunajai ģimenei kolhozs ārpus rindas piešķīra dzīvokli, lai nebūtu jādzīvo kopā ar sievas vecākiem. Nelabvēļi gan centās uzkūdīt Nikolaju pret sievu, sakot, ka jaunākais bērns nemaz nav viņa, jo Valentīna “laidusi pa kreisi”.

Ģimenes konflikts nobrieda 1988. gada 13. janvāra vakarā, kad Nikolajs ar sievu un sievas vecākiem bija uzaicināti svinēt kādu jubileju pie darbabiedrenes, kompleksa “Palejkalni” lopkopes Zinaidas Korklas. Uz galda netrūka degvīna, Zinaida bija sarūpējusi arī kandžu, kas pagatavota no Aizkraukles kolhozā iegādātā, ar raugu un cukuru pārraudzētā alus. Jautrība sita augstu vilni, bet ap pulksten 21 Valentīnas tēvs Vladimirs un māte Ļubova nolēma doties mājās, jo Vladimiram bija jāiet strādāt uz kūti. Tā kā viņš bija krietni iesilis, Vladimira vietā uz darbu aizgāja Ļubova.

Reklāma
Reklāma

Ar nazi pie vēdera

Korklas mājās “Akācijas” tikmēr turpinājās iedzeršana. Nikolajs paguva sastrīdēties ar ugunsdzēsēju Grigoriju Boreiko, tad sekoja sievas aizrādījums nedzert tik daudz, citādi no dzeršanas uz sejas jau augoņi parādoties. Nikolaja noskaņojums kļuva arvien sliktāks. Bet piedzēries un sliktā garastāvoklī, kā pats vēlāk skaidroja, ātri uzbudinoties, kļūstot agresīvs, varot aizskārējiem uzbrukt ar jebkuru priekšmetu, pat cirvi un nazi. Savās liecībās vēlāk to apstiprināja arī sieva Valentīna: “Jā, piedzēries vīrs bija agresīvs un bīstams, man, grūtniecei, pat tika draudējis, liekot nazi pie vēdera.” Andrejevs tiesā liecināja: “Agresivitāte man parādās tikai dzērumā, kad es daudz izdzeru un ja mani kāds aizskar. Nākamajā dienā atspirdzis, es parasti dzērumā izdarīto pārdzīvoju, saprotu, ka esmu rīkojies nepareizi.” Šoreiz nākamās dienas rītā viņam bija ļoti daudz ko nožēlot…

Ap pulksten 23 Nikolajs jau bija pamatīgi piedzēries. Sievas pierunāts, viņš piekrita doties uz netālajām sievas vecāku mājām “Imantas”, lai izgulētos. Valentīna cerēja, ka pastaiga svaigā gaisā atvēsinās iekarsušo Nikolaju, taču viņš uzvilkās arvien vairāk.

“Biju saērcināts, nikns. Mani viss kaitināja,” tiesā liecināja Nikolajs. “Es pametu “Imantas” un aizgāju pie drauga Andra Kisiļeva. Divatā izdzērām kandžas pudeli. Pēc tam ienāca kaimiņiene. Vienojāmies, ka vēl derētu kopā iedzert. Kisiļevam nekā nebija. Trijatā aizgājām pie augšējā stāvā dzīvojošās kaimiņienes Savokinas, no kuras dabūjām kandžas pudeli. To izdzērām bez uzkodām. Pēc tā visa mans garastāvoklis neuzlabojās. Iegāju un pasēdēju pie Andra kaimiņa Pētera. Viņam nebija ko iedzert. Gāju atpakaļ pie Andra, bet viņš vairs iekšā nelaida. Es stipri situ pie viņa loga, izsitu pat loga rūti.”