Galvenā redaktore man paģērēja uzrakstīt – kāpēc Latvijā dikti noveco ārsti un medicīniskais personāls. Es teicu, ka ārstu un medicīnas māsu trūkums ir politisks jautājums, un es ar interesi vērošu kā šo problēmu risinās topošais veselības ministrs. Galvenā redaktore strikti atteica, ka tas ir lasītāju jautājums, ka viņai par ārstu trūkumu satraukuma pilnas vēstules sūtot no dažādām Latvijas malām, lai tad es ļaudīm izskaidrojot.
Pirms sākt rakstīt garu un izsmeļošu atbildi – kas īsti notiek Latvijas veselības aprūpes kadru politikā, vēlos norādīt, ka publiskajā telpā un medijos mēdz satraukties galvenokārt par to, ka trūkst ārstu un ka noveco vecie dakteri, bet realitātē māsu, vecmāšu, ārstu palīgu un laborantu korpuss noveco vēl straujāk un izjūt daudz smagāku slodzi nekā ārsti. Šī grupa ir veselības aprūpes sistēmas mugurkauls, bet vidējais vecums reģistrētajām māsām un ārstu palīgiem ir augstāks nekā ārstiem. Kaut skaitļi un ziņas ir atšķirīgas, vidējais māsas vecums ir starp 50–55 gadiem. Darba specifika prasa smagu fizisko slodzi (slimnieku celšanu, aprūpi, stāvēšanu kājās 12–24 stundu dežūrās), ko gados vecākam cilvēkam ir ārkārtīgi grūti izturēt. Rezultātā, sasniedzot pensijas vecumu, māsas, vecmātes, ārstu palīgi aiziet no darba pavisam, un viņu vietā vienkārši neviena nav (ārsts pensijas vecumā bieži atrod iespēju strādāt konsultanta režīmā vai privātpraksē ar vieglāku slodzi, bet māsa vai ārsta palīgs slimnīcā vai neatliekamajā palīdzībā fiziski vienmēr spiests strādāt maksimālā režīmā). Māsu, ārstu palīgu, vecmāšu un laborantu darbs ir ārkārtīgi atbildīgs, emocionāli smags un fiziski izsīkstošs, taču atalgojums nesasniedz līmeni, salīdzinot ar ieguldīto darbu un riskiem paša veselībai.
Globālās veselības aprūpes paradokss – medicīnas darbinieki noveco
Stāstu par ārstu novecošanu sākšu ar atziņu, ka ārsti noveco visā pasaulē. Lai gan medicīnas augstskolas un fakultātes absolvē arvien jauni speciālisti un kopējais ārstu skaits pasaulē aug, mediķu korpuss strauji noveco, bet ataudze vairumā pasaules valstu netiek līdzi pieaugošajam pieprasījumam.
Pasaules Veselības organizācija un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) secinājušas, ka vidēji trešdaļa visu ārstu OECD valstīs ir vecāki par 55 gadiem, bet vairākās valstīs trešdaļa ārstu ir vecāki par 60 gadiem.
Medicīnas universitātēs un fakultātēs reflektantu netrūkst, medicīnas studijas ir ļoti pieprasītas, taču lai kļūtu par ārstu jāveic garš un sarežģīts apmācības ceļš. Lai kļūtu par sertificētu speciālistu, ārstam mūsdienās jāmācās 6 gadi pamatstudijās, bet vēl 3–6 gadi rezidentūrā. Tas nozīmē, ka no brīža, kad cilvēks iestājas universitātes medicīnas fakultātē, līdz brīdim, kad viņš patstāvīgi sāk strādāt kā ķirurgs vai kardiologs, paiet desmitgade, un patiesībā tas nozīmē, ka līdz savas dzīves 30–32 gadiem jaunajam censonim nav bijusi iespēja izveidot ģimeni, saņemt normālu algu, veidot normālu pensijas uzkrājumu, toties – īpaši rezidentūras laikā jaunais kolēģis saskāries ar milzīgu birokrātisko slogu, nesamērīgām virsstundām un emocionālo spriedzi. Daļa jauno ārstu ātri izdeg līdz izvēlas doties strādāt uz privāto sektoru, farmācijas industriju vai emigrēt.
Sabiedrība noveco straujāk nekā ārsti. Sabiedrības novecošanas tempi ir strauji, vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nepieciešams daudz vairāk medicīnisko resursu, vizīšu un hronisku slimību pārvaldības nekā jauniešiem, tāpēc esošais jauno ārstu skaits fiziski nespēj nosegt pieaugošo slodzi.
Kaut man nav pieejami visi veselības inspekcijas ārstu reģistra dati, tomēr ar esošo informācijas mazumiņu pietiek lai secinātu, ka Latvijas reģionos situācija ir krietni kritiskāka nekā galvaspilsētā. Latvijas laukos ģimenes ārstu vidējais vecums sasniedzis 55–60 gadus, un daudzas lauku prakses tiek slēgtas ciet, jo jaunie ārsti pēc rezidentūras nevēlas doties uz lauku rajoniem (par iemesliem nedaudz vēlāk).
Dati un pētījumi par ārstu pensionēšanās paradumiem Eiropā rāda ļoti interesantu ainu – ārsti ir viena no tām profesionālajām grupām, kas nozarē paliek ievērojami ilgāk nekā citu profesiju pārstāvji darba tirgū, un viņu faktiskais penionēšanās vecums no aktīvās prakses bieži vien ir krietni vēlāks par likumdošanā noteikto pensijas vecumu. Liela daļa ārstu nemaz neaiziet no darba uzreiz un uz visiem laikiem. Sasniedzot 65 gadu vecumu, viņi bieži vien pāriet uz nepilnu darba laiku (konsultācijas, administrēšana, darbs tikai dažas dienas nedēļā), tādējādi turpinot strādāt pat līdz 75 gadu vecumam un ilgāk, ja veselība atļauj. Vidējais vecums, kurā ārsti pārtrauc praktizēt, ir starp 70 un 72 gadiem.
Ir vairāki iemesli, kāpēc mediķi saglabā labas darba spējas un vēlmi strādāt ilgi pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Tomēr galvenais iemesls ir tas, ka ārsta profesija nav tikai darbs – tā ir dziļa dzīves filozofija un personības identitāte. Ārstam ir grūti atrauties no savas lomas, jo viņš jūtas vajadzīgs un baidās no sociālā vakuuma, kas iestājas pēc aiziešanas pensijā.
Arī apziņa, ka viņa pensionēšanās dēļ pacienti paliks bez aprūpes vai ka kolēģiem slimnīcā būs jāstrādā ar pārslodzi, piespiež daudzus pieredzējušos ārstus pagarināt savu karjeru gadu no gada.
Vecāka gadagājuma ārstiem bieži ir iespēja izvēlēties vieglāku slodzi – strādāt privātklīnikās, veikt attālinātas konsultācijas vai strādāt bez nakts dežūrām, kas ļauj saglabāt labu fizisko un garīgo formu. Šeit es vēlos piebilst, ka no visām profesijām ārsti labu (un ļoti labu) kognitīvo un mentālo veselību saglabā visilgāk, pie kam par daudziem gadiem (tas taču ir labs iegansts studēt medicīnu, vai ne?).
Tad kāpēc ārsti tomēr iet pensijā? Galvenais iemesls ir fiziskais un mentālais spēka izsīkums. Medicīna prasa nemitīgu koncentrēšanos, lielu atbildību un emocionālu enerģiju. Ar vecumu samazinās reakcijas ātrums un pieaug fiziskais nogurums (īpaši pēc smagām operācijām vai garām dežūrām).
Man šķiet, ka lielāko slogu vecāka gadagājuma ārstam uzliek veselības ministrijas radītais birokrātijas slogs. Daudzi vecākas paaudzes ārsti atzīst, ka viņi labprātāk turpinātu ārstēt pacientus, taču viņus nogurdina mūsdienu elektroniskās veselības sistēmas, birokrātiskais papīru darbs un prasība nemitīgi pielāgoties jaunām administratīvajām prasībām.
Kopumā, ja skatās uz datiem, ārsti pensijā dodas vēlāk nekā lielākā daļa sabiedrības, un šī robeža bieži vien tiek virzīta uz priekšu tik ilgi, kamēr to ļauj veselība un personīgā vēlme palīdzēt citiem. Ak jā – pašu veselība kļūst par galveno faktoru – hroniskas slimības, redzes vai locītavu problēmas galu galā piespiež doties pensijā.
Nav pamata satraukumam, ka trešdaļa ārstu tuvojas pensijas vecumam – viņi strādās vēl daudzus gadus pēc pensijas vecuma sasniegšanas.
Latvijas lauku ārstu prakses – pārāk maz pacientu
Lauku iedzīvotāju skaitam mazinoties, ārstu prakses nespēj piesaistīt pietiekami daudz pacientu, lai vispār praksi uzturētu. Latvijas laukos iedzīvotāju skaits sarūk – jaunāki cilvēki pārceļas uz galvaspilsētu vai ārzemēm, bet laukos paliek galvenokārt seniori. Pacientu skaitam krītoties, prakse kļūst ekonomiski neizdevīga. Šis ir apburtais loks, kas nosaka reģionālās medicīnas krīzi ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs. Lai Latvijā ģimenes ārsta prakse būtu finansiāli stabila un spētu segt uzturēšanas izmaksas (telpu īri, komunālos maksājumus, obligātos medikamentus un aparatūru, datorprogrammas, uzturēšanu atbilstoši sanitārijas un higiēnas prasībām, medicīnas iekārtu apkopi, mūžizglītības studijas, nodokļus un vismaz divu darbinieku – māsas un reģistratūras darbinieka – algas, ir nepieciešams minimālais pacientu skaits – 1200–1600 pacientu. Ja lauku novadā reģistrēto pacientu skaits noslīd zem šī sliekšņa, valsts noteiktais kapitācijas naudas maksājums par pacientu vairs nespēj nosegt prakses reālās uzturēšanas izmaksas
Šis mehānisms darbojas kā domino efekts, un tajā kā kauliņi krīt demogrāfija un ekonomiskā realitāte.
Man te jānorāda uz bīstamību, kādu rada pārtraukumi prakses darbībā. Kad gados vecāks lauku ārsts galu galā aiziet pensijā, iestājas kritisks posms: bieži vien līdz jauna speciālista piesaistei paiet vairāki mēneši vai pat gadi.
Arī šajā laika posmā vietējie iedzīvotāji nevar palikt bez zālēm, skrīninga un nosūtījumiem. Lai saņemtu medicīnisko aprūpi, viņi ir spiesti doties uz tuvāko pilsētu vai reģionālo centru. Daļa pacientu reģistrējas pie pilsētas ģimenes ārstiem, kur bez tam ir lielākas iespējas relatīvi tuvu un ātri nodot analīzes, apmeklēt aptieku vai tikt pie speciālista konsultācijas.
Kad pēc gada pašvaldība ar lielām pūlēm atrod jaunu ārstu un atver renovēto prakses vietu, izrādās, ka puse potenciālo pacientu jau ir pastāvīgi pierakstīti citur. Prakses bāze ir izputējusi, un jaunajam speciālistam jāsāk ar tukšu lapu un nepietiekamu finansējumu, kas viņu ātri demotivē turpināt darbu laukos.
Apzinoties šo problēmu, pašvaldības mēģina piesaistīt jaunos ārstus – piedāvā bezmaksas dzīvokli, renovētas telpas vai vienreizējas tūkstošiem eiro lielas pabalsta summas.
Taču ar to bieži vien nepietiek, jo jaunais ārsts rēķina uz priekšu: ja lauku iecirknī viņam būs tikai 600 pacienti un veci, smagi slimi cilvēki, kuru aprūpei vajag daudz vairāk laika nekā normatīvs paredz, viņš strādās ar zaudējumiem vai pastāvīgā stresā.
Lauku ārstu prakšu izmiršana ir ķēdes reakcija. Tiklīdz ārsta trūkst uz pāris mēnešiem, infrastruktūra sabrūk uz visiem laikiem, jo pacienti fiziski aizplūst tur, kur pakalpojums ir pieejams nepārtraukti.
Esmu kategoriski pret to, ka valstij vajadzētu ieviest stingrākus piespiedu mehānismus (piemēram, obligātu darbu reģionos kā sodu par valsts apmaksātu izglītību), lai piesaistītu jaunos mediķus tur, kur viņi visvairāk nepieciešami. Ne inženieriem, ne skolotājiem, ne ekonomistiem nav šāda piespiedu mehānisma. Centieni ar varu piespiest jauno ārstu doties atstrādāt trīs vai četru gadu klaušas, lielā mērā neļauj jauniem ārstiem veidot ģimenes (>70% jauno ārstu ir sievietes, un patiesībā šis mēģinājums nozīmē sieviešu diskrimināciju un latviešu dzimstības mazināšanos). Pavisam cita lieta ir pašvaldību un reģionālo slimnīcu apmaksātas rezidentūras studijas, kur līgumos ir paredzēta mācību un stipendiju apmaksas atstrāde reģionā.
Un tomēr – atgriezīšos pie tā, ko stāstīju raksta sākumā. Latvijā vairāk noveco māsas, vecmātes, ārstu palīgi, laboranti. Jaunās māsas un vecmātes Rietumeiropas valstīs ir ļoti pieprasītas un tiek daudzkārt labāk atalgotas, tādēļ daudzi jaunie speciālisti pēc koledžas beigšanas uzreiz dodas prom no vietējā darba tirgus.
Ārsts pieņem lēmumu, uzstāda diagnozi un nozīmē ārstēšanu, bet māsa un ārsta palīgs ir tie, kas pavada ar pacientu 24/7, veic procedūras, ievada zāles, uzrauga aparātus un pacietīgi iztur gan pacientu, gan viņu tuvinieku emocionālo spiedienu. Ja slimnīcā trūkst māsu, tad uz vienu palikušo darbinieku krīt trīskārša slodze. Tas izraisa izdegšanu, fiziskas traumas, muguras slimības (no celšanas) un veselības pasliktināšanos, kas piespiež esošos darbiniekus ātrāk pamest profesiju.
Ja ārstu novecošanās nozīmē samazinātu izvēli – kurš vadīs nodaļu vai kurš veiks operāciju, tad māsu, ārstu palīgu un laborantu trūkums un novecošanās nozīmē sistēmas sabrukšanas risku, jo bez viņiem slimnīcas vienkārši nespēj funkcionēt pat tad, ja ēkā ir pietiekami daudz ārstu. Novēlu topošajam veselības ministram uzreiz ķerties pie māsu, vecmāšu, ārstu palīgu un laborantu algas celšanas un citām metodēm, kas ļaus atrisināt pēdējos piecos gados radīto medicīnas kadru politikas krīzi.



