Aleksejs Grigorjevs: Teritorija, kur parādās krievu zaldāti, agri vai vēlu pārtop par Krieviju 11
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā jau varēja sagaidīt, Azerbaidžānas karā pret Armēniju pārliecinošu uzvaru guva Krievija.
Piepildījies Krievijas senlolotais sapnis, ko sauca par “Lavrova plānu”. Tā būtība ir Krievijas karaspēka dislokācija Azerbaidžānas teritorijā.
Faktiski tas pats vecais Pola Gobla plāns, tikai starptautiskā miera uzturētāju kontingenta vietā parādījušies krievu desantnieki no Uļjanovskas. Kā to ļoti labi zina moldāvi, gruzīni un ukraiņi, teritorija, kur parādās krievu zaldāti, agri vai vēlu pakāpeniski pārtop par Krieviju.
Tāpēc pieredzējušais azerbaidžāņu līderis Heidars Alijevs, šodienas prezidenta Ilhama Alijeva tēvs, cik vien bija iespējams, pretojās krievu karaspēka ienākšanai Azerbaidžānā. Viņa dēls Ilhams, Maskavā izglītots un ilgāku laiku tur dzīvojis, pārņēma no tēva prezidenta posteni, bet diemžēl neiemantoja viņa politisko “čuju”.
Man ir aizdomas, ka, pirms iesākt šo Karabahas karu (Azerbaidžānā to jau dēvē par Tēvijas karu), Ilhams Alijevs saņēma tādu kā mājienu no Maskavas, “ka drīkst”. Maskava tā arī nav pieņēmusi jauno Armēnijas “maidana valdību” un premjeru Nikolu Pašinjanu.
Vēl jo vairāk viņa valdības jauno kursu, vēršanos pret korupciju un autoritārismu. Respekts pret šīm divām “svētajām govīm” ir tas, kas vieno Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu un Vladimiru Putinu.
Vienlaikus Armēnijā valdīja nepamatotas ilūzijas, ka Krievija būs viņu sabiedrotā – tāpat kā 90. gados. Bet laiki ir mainījušies. Pašinjans bija Maskavai nevēlams cilvēks, kuru vajadzēja sodīt. Un vislabāk ar azerbaidžāņu rokām. Turklāt Krievijai jau tā ir stipras pozīcijas Armēnijā, te atrodas Krievijas karabāze, bet krievu robežsargi (Federālā drošības dienesta sastāvdaļa) kontrolē Armēnijas robežu ar Turciju un Irānu. Tagad vienlaikus ar Azerbaidžānas “uzvaru” pār Armēniju Krievijai izdevies okupēt arī daļu no Azerbaidžānas. Turpmāk tās vadībai būs jābūt bezgala uzmanīgai, lai miera uzturēšanas misija nepārtop klajā okupācijā, kā tas noticis citviet.
Tiesa, uz Dienvidkaukāza šaha dēļa ir arī citi spēlētāji. Pirmām kārtam tā ir Turcija. Azerbaidžāņi cer, ka Turcija veidos pretsvaru Krievijai, kamēr Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs uzstāj, ka citu miera uzturētāju blakus krievu zaldātiem Karabahā nebūšot.
Jāatceras arī, ka Turcija ir iesaistīta vairākās citās spēlēs ar Krieviju gan Lībijā, gan Sīrijā. Karabaha var kļūt par mantiņu, ko pie izdevības var apmainīt pret kaut ko vērtīgāku un interesantāku tai pašā Lībijā. Lai gan turki, gan azerbaidžāņi (kurus sauc arī par “azeru turkiem”) uzsver, ka viņi etniski ir ļoti tuvas tautas, ka tā ir viena tauta divās valstīs (precīzāk – trijās, jo Irānā dzīvo vairāk azerbaidžāņu nekā pašā Azerbaidžānā), Erdogana un Alijeva attiecības nav no labākajām.
Irāna, kas ir visai tuva Armēnijas un Krievijas sabiedrotā, šajā konfliktā centās nepievērst sev lieku uzmanību. Turklāt nosodīt Azerbaidžānu un aizstāvēt Armēniju bija grūti. Karš notika Azerbaidžānas suverēnajā teritorijā, nekādas civiliedzīvotāju masu slepkavības un citas zvērības netika manītas. Lielāks pārsteigums bija Francijas un ASV pasivitāte. Abas valstis jau gandrīz trīsdesmit gadus līdzās Krievijai ir EDSO Minskas grupas priekšsēdētājas, līdzatbildīgas par Karabahas konflikta atrisinājumu. Tagad viņu un EDSO leģitimitāte kā miera izlīguma iniciatoriem un uzturētājiem armēņu un azerbaidžāņu acīs ir neglābjami kompromitēta. Savukārt Krievijai lieliski izdevusies kārtēja hibrīdkara operācija. Lūk, tās bilance:
1. Krievijas karaspēks tagad atrodas arī Azerbaidžānā.
2. Armēnijas “maidana valdība” ir kompromitēta un, ļoti iespējams, drīz kritīs.
3. Rietumi (EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji) ir kompromitēti.
4. Parādījies vēl viens vērtīgs aktīvs (Karabaha), ko Krievija var izmantot, tirgojoties ar Turciju.
5. Lai to visu panāktu, gāja bojā armēņu un azerbaidžāņu karavīri un civiliedzīvotāji.
Žēl kritušo. Viņi nezināja, ka karo un mirst par Krievijas impēriju tās kārtējā hibrīdkarā.
